Šodien daudzi mēģina saprast Putina Ukrainas avantūras stratēģisko mērķi. Pieļauju, ka vēlme turēt Ukrainu īsā saitītē un neļaut tai izrauties no Krievijas orbītas ir tikai Putina plāna blakusprodukts. Galvenais mērķis ir cits. Daudz grandiozāks. Jaunas Krievijas, bet pēc tam arī jaunas pasaules būve. Tādas Krievijas (pasaules), kur valdītu pavisam citi likumi un tikumi nekā tagad Rietumos.
Krievijas informatīvajā telpā uzkrītoši bieži figurē dažādi rekonstruktori (Prohanovs, Dugins, Kurginjans u.c.), kuri konstruē (uz papīra vai savos sprediķos) jauno ideālo Krieviju, kurā valdīšot «taisnīgums un garīgums». Jauniešu nometnē Seligera, kuras noslēgumā uzstājās arī pats Putins, šīs idejas caurvija visu pasākumu programmu. Var jau teikt, ka šie utopiskie sapņi Krievija cirkulējuši vienmēr, bet tas, ka tagad tie nosaka dominējošo diskursu publiskajās diskusijās, liecina par šo ideju tuvību Kremļa saimniekam.
Neapspriedīsim šo mesiānisko ideju pamatotību vai realizācijas iespēju varbūtību. Ne par to stāsts. Galvenais, ka šīs runas pārvietojušās no krēslainiem alus krogiem uz Kremļa kabinetiem. Putins ir šo ideju pārņemts, un šī pārņemtība determinē visu viņa rīcību. Daži gribētu redzēt Putinu kā sīku čekistu, kura vienīgais mērķis ir noturēties pie varas. Nav šaubu, ka Putina ambīcijas ir krietni lielākas. Viņš grib ieiet vēsturē nevis kā Krimas pievienotājs vai pat PSRS atjaunotājs, bet gan kā kaut kas daudz dižāks – vadonis, kurš parādīs vispirms Krievijai, bet pēc tam visai pasaulei, kurp civilizācijai jāvirzās, jo, pēc Putina domām, Rietumu civilizācija kā tāds Titāniks ar pilnu tvaiku iet pretī savam aisbergam. Ja Putins nebūtu kodollielvalsts līderis, tad viņu, visticamāk, ievietotu telpā pie citiem napoleoniem.
Inficētais civilizācijas atzars
Putins saviem sekotājiem sola jauno «sapņu» Krieviju – mītisko Trešo Romu. Lai šādu Krieviju uzbūvētu, vispirms nepieciešams maksimāli norobežoties no Rietumiem, jo Rietumu sistēmā integrēta Krievija nevar īstenot šos Putina mesiāniskos plānus. Taču, lai ko teiktu Krievijas mediji un vienkāršā tauta, paši viņi no Eiropas norobežoties negrib, bet Putins kā saprātīgs monarhs vienmēr ir «kopā ar tautu». Tāpēc jāpanāk, lai nevis Krievija uzbūvētu dzelzs priekškaru, bet gan naidīgie Rietumi mūs – «taisnīgos un garīgos» – paši izolētu no Rietumu kaitīgās ietekmes. Līdz ar to Putins kaitina Rietumus un daudz neuztraucas par Rietumu sankcijām. Viņš tās pat izmanto, lai pašizolētos. Krievijas norobežošana no pasaules, ar ko Rietumi biedē Putinu, stratēģiski sakrīt ar paša Putina plāniem – sagaidīt Rietumu sabrukumu minimālā saskarsmē ar šo, putinaprāt, inficēto civilizācijas atzaru.
Visa Putina retorika un uzvedība liecina, ka viņš dziļi nicina Rietumus. Viņa acīs tie ir gļēvulības, nevīrišķības, sabiedrības puves perēklis. Kad 1979. gadā PSRS iebruka Afganistānā, Rietumi boikotēja Maskavas Olimpiskās spēles, piegādāja mudžāhidiem ieročus un aplika PSRS ar visdažādākajiem ierobežojumiem. Toreiz PSRS iebruka Rietumiem pavisam tālā, mentāli un ideoloģiski svešā valstī. Tagad Krievija iebrūk Eiropas valstī, kuras vienīgais «grēks» ir vēlme tuvināties Rietumiem, bet ukraiņu apjūsmotie Rietumi pat neuzdrošinās Ukrainai ieročus piegādāt. Kurdu nemieriniekiem, kas cīnās ar islāmistiem, Rietumi ieročus piegādāt var, bet Ukrainas likumīgajai valdībai, kas cīnās ar agresoru, nevar.
Putins vēro šo Rietumu piesardzību un izdara aplamus secinājumus. Viņš sajauc uz pieredzi balstītu apdomību, rīcības nesteidzību ar vecišķumu un turpina pārbaudīt Rietumu pacietības slieksni. Putins domā, ka ir par visiem krutāks, un tieši viņš ar Rietumu līderiem spēlējas. Viņš nesaprot, ka pats atrodas ekonomiski un militāri daudz spēcīgāku pretinieku ielenkts un viņam visu laiku tiek dota iespēja iziet no aplenkuma, kaut cik saglabājot seju. Taču, kā tika teikts iepriekš, šāds notikumu attīstības scenārijs nesakrīt ar Putina plāniem, tāpēc šie piedāvājumi tiek augstprātīgi noraidīti.
Dzīvot normāli nesanāk
Jāsaprot, ka Krievijas pasaules uztvere būtiski atšķiras no tās, kā pasauli uztver Rietumi. Rietumi ir nesatricināmi pārliecināti, ka pasaulē visi grib dzīvot tāpat kā viņi. Savukārt, lai dzīvotu tā kā Rietumos, vajag arī visu darīt tāpat kā viņi. Dariet tā kā mēs un dzīvosiet tā kā mēs, Rietumi nebeidz atkārtot pasaulei un ir patiesi izbrīnīti, kad pasaule atbild nevis ar piekrītošiem galvas mājieniem, bet gan ar galvas nogriešanu kaut kur tuksnesī kārtējam ASV pilsonim. Šo iracionālo loģiku Rietumi ne tikai nespēj pieņemt un saprast, bet atsakās pat redzēt. No Rietumu viedokļa tas tā nevar būt, jo nevar būt [ka cilvēki ir tik nesaprātīgi].
Rietumi nenovērtē tiem nesaprotamu ideju lomu pasaulē. Rietumi ir pārliecināti, ka galvenā cilvēces ideja ir materiālās labklājības sasniegšana un dzīves baudīšana, bet šie ideāli sasniedzami, atraisot cilvēka individuālās brīvības, caur demokrātijas un cilvēktiesību attīstību. Droši vien tas tā arī ir, bet problēma ir tā, ka citiem (neRietumiem) nesanāk. Viņi mēģina padzīvot it kā pēc Rietumu piegrieztnes, bet, kā bijuši nabagi, tā arī paliek nabagi. Vai arī uzlabojumi nenotiek tik strauji, kā cerēts. Un rodas vilšanās.
Krievija deviņdesmitajos gados pamēģināja ieviest Rietumu standartus, un tas beidzās ar oligarhāta nodibināšanos. Putins sākotnēji arī centās sekot Rietumu kanoniem, turklāt viņam veicās ar strauju naftas cenu kāpumu. Taču ar visu to ko Krievija ir sasniegusi? Mēģina apsteigt Portugāli pēc IKP uz vienu iedzīvotāju? Vai tas var apmierināt vidusmēra Krievijas iedzīvotāju, kura apziņa montēta uz pasaules lielākā kara uzvarētāja matricas? Nē. Viņam vajag ko vairāk. Un šis iedzīvotājs ar sajūsmu iet aiz Putina, kurš sola pasaulei atkal parādīt «Kuzjas māti».
Atjaunot PSRS bez Ļeņina
Putina rīcības vilkmi nosaka viņa pārliecība, ka Rietumu sabiedrība ir sabrukuma priekšvakarā un tas ir tikai laika jautājums, kad tā ar blīkšķi sabruks – pēc desmit, divdesmit vai piecdesmit gadiem. Viņš vēlas iet citu ceļu. Tad nu Putins būvē jauno Krieviju, kurā būtu kaut kas no PSRS, Baltkrievijas un Ziemeļkorejas. Krievija ir viena no retajām pasaules valstīm, kura teorētiski varētu pati sevi nodrošināt ar gandrīz visu. Tiesa, naftas dolāri Krieviju ir pamatīgi izlaiduši, tāpēc Putinam nepieciešams, lai Rietumi palīdzētu Krievijai pašizolēties, lai dzīves nepieciešamība piespiestu atjaunot ražošanu, lauksaimniecību, no Rietumiem neatkarīgu finanšu sistēmu, navigāciju un visu pārējo. Atjaunot bez visām tām muļķīgajām Marksa un Ļeņina pasakām un bistēm.
Putins, līdzīgi kā jebkurš bankas laupītājs, cer izvairīties no citu kļūdām un ir pārliecināts, ka viņam jau nu gan izdosies uzbūvēt jauno tūkstošgadīgo reihu, tas ir, Rossiju. Lai gan objektīvi Putina sapņiem nav nekāda reāla pamata (pilnīgi nekonkurētspējīga ekonomika ar izkropļotu struktūru un degradēta, uz inovācijām un iniciatīvu neorientēta sabiedrība), tie ir lielas Krievijas iedzīvotāju daļas prātus apstulbinājuši. Un viņi iedomājušies, ka Putins viņus kā tāds Noass uz sava šķirsta paglābs no lielajiem «grēku plūdiem». Mūsu uzdevums ir uzmanīgi pārlaist laiku, līdz Krievija pārslimo šos pubertātes sapņus.