Sestdien notikušais Tautas partijas (TP) kongress norisa zem jauna saukļa – par saprātīgu politiku. Partijas līderi šo saprātīgumu piesauca visdažādākajos locījumos, cenšoties sev un pārējiem partijas biedriem iedvest pārliecību, ka pārstāv kādus saprātīgus spēkus iepretim citiem, kuri it kā balstās uz emocijām vai mitoloģizētiem priekšstatiem par realitāti.
Citi TP līderu iedomātie glābējvārdi ir – ar laiku, pēc dažiem gadiem, nākotnē. TP sapņu kvintesenci izteica partijas priekšsēdētāja vietnieks Edgars Zalāns: «Jāstrādā tā, lai brīdī, kad sabiedrība sapratīs esošās varas partijas vājumu, mēs būtu spēcīgi, atjaunoti un varētu piedāvāt saprātīgāku politiku.» Cik šie sapņi ir reāli?
Uz brīdi pieņemsim TP līderu viedokli un pārliecību, ka šā brīža TP pretmets – Vienotība – iznieko vēlētāju doto milzīgo uzticības kredītu un sabiedrībai jau pavisam drīz varētu nākt apskaidrība par šīs partijas vājumu. Ko piedāvā oranžie? Kāda ir viņu vīzija? Katrai partijai ir jābūt kādam vienam atslēgas vārdam, kas raksturo šo politisko spēku, un skaidrai vīzijai par to, ko tā piedāvā saviem atbalstītājiem. Vienotībai šis burvju vārds, ar ko atslēgt durvis uz varas augstākajiem koridoriem, ir godīgums un vīzija – sabiedrība bez oligarhiem. Šiem vārdiem var būt un tikpat labi var arī nebūt nekādas saistības ar realitāti. Tas ir otršķirīgs jautājums. Galvenais, ka ir kāda forma, kas šo komandu iezīmē un neļauj sajaukt ar citām. Ko piedāvā TP? Tikai ar oranžas krāsas krekliem nākotnē izbraukt nav nekādu izredžu. Jābūt ļoti konkrētam piedāvājumam. Saprātīgums ir laba lieta, taču kas atrodas zem šā jaukā, taču emocionāli maziedarbīgā vārda?
Agrāk TP sevi pozicionēja kā darītājus, iepretim dažādiem muldētājiem. Tas savulaik nostrādāja, bet jau uz pēdējām vēlēšanām darītāju tēlu partijas reklāmisti vairs īpaši neuzsvēra. Šajā kongresā vārds darītāji neatskanēja ne reizi. Tātad ar darītājiem oranžie sevi vairs neasociē. Esot dziļā opozīcijā, šādi sevi dēvēt vairs nav piedienīgi, turklāt darītāju vārds plašā sabiedrībā drīzāk saistās ar citu oranžo birku – kampēji. Kas tiks likts vietā? Par šiem jautājumiem kongresā nerunāja. Patiesībā kongress norisēja gaisotnē, kura nezinātāju varētu maldināt par iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem. Varētu domāt, ka partija vēlēšanās nevis cietusi smagu sakāvi un tagad Saeimā ir pārstāvēta tikai ar trim deputātiem, bet gan startējusi ļoti sekmīgi. Uz ko balstās šī optimistiskā pārliecība?
Cerības uz to, ka TP atkal varētu tikt uz viļņa un atgriezties varas olimpā, balstās uz politikā pazīstamo svārsta principu, ko savā runā piesauca Kristiāna LībaneŠķēle. Viena virziena politiskos spēkus nomaina cita virziena, un tie, kas šodien bauda sabiedrības uzticību, rīt var nonākt reitingu apakšgalā un otrādi. Var piesaukt attīstīto valstu pieredzi, kur šādas svārstības notiek jau gadu desmitiem un partijas pat pēc smagām sakāvēm vēlēšanās sakopo spēkus un nākamajās vēlēšanās jau atkal ir zirgā. Ar šādiem stāstiem oranžie sevi mierina. Jautājums – cik šie mierinājuma vārdi ir patiesi un situācijai atbilstoši?
Jebkurā vecās demokrātijas valstī pēc tik smaga zaudējuma, kādu vēlēšanās piedzīvoja TP, uzreiz pēc vēlēšanām partijas līderis paziņotu, ka uzņemas pilnu atbildību par zaudējumu un noliek savas pilnvaras. Ja šīs partijas līderim turklāt ir zemākais sabiedrības reitings starp VISIEM Latvijas politiķiem, tad viņa aiziešanai no partijas vadības būtu jābūt vēl neapšaubāmākai. TP ir gluži otrādi. Andris Šķēle ir vienīgais cementējošais faktors, kas šo partiju vēl uztur pie dzīvības un neļauj tās biedriem izklīst Latvijas politiskajos plašumos.
Pieņemsim, ka TP ir partija ar nopietnu ideoloģisko uzstādījumu. Partija, kurai ir sava stingra programma un principi. Ja pēc zaudējuma vēlēšanās partijas līderis kaut kādu iemeslu dēļ tomēr neatkāpjas, tad tam skaidri jānorāda uz to, kam būtu gatavs atdot savu vietu. Un šeit rodas ļoti smags jautājums. Kuram? Zalāns katrā uzstāšanās reizē apzelē savu iecienīto jājamzirdziņu par lielākas patstāvības došanu reģioniem un pašvaldībām. Šī retorika liecina, ka viņš palicis par pašvaldības līmeņa politiķi un līdz nacionālajam līmenim tā arī nav izaudzis. Māris Kučinskis ir lēns, bez dinamisma, savukārt Māris Riekstiņš sauss, bez dzīvīguma. Jaunais, it kā daudzsološais Mārtiņš Zemītis pietiekami smuki runā, taču nekad nebūs līderis, jo vairāk skatās mutē tiem, kas priekšniekos, un runā tikai to, kas tiem varētu patikt.
Vienīgā iespēja glābt partiju būtu, ja Šķēle pulcētu ap sevi nevis pakalpīgus piedziedātājus, bet patstāvīgi domājošus perspektīvus kadrus, kas nebaidītos teikt acīs to, ko patiesībā domā. Vai Šķēle uz to ir gatavs? Viņa laiks ir nepārprotami pagājis, un otrreiz iekāpt tajā pašā upē, kurā viņš iekāpa 1996. gadā, vairs nav iespējams. Vai šo skaudro atziņu Šķēle ir gatavs pieņemt? No atbildes uz šo jautājumu atkarīga TP nākotne. Ja Šķēle atradīs sev cienīgu mantinieku, tad oranžo atdzimšana varbūt ir arī iespējama, bet, ja partijas priekšgalā turpinās zīmēties pats Šķēle kopā ar savu Sančo Pansu – Mārtiņu Zemīti, tad nākamās vēlēšanas oranžajiem var jau būt liktenīgas.