Kur ir latviešu Zolā?

1898.gada 13. janvārī franču rakstnieks Emīls Zolā publicēja savu slaveno Vēstuli Feliksam Foram, republikas prezidentam. Šī vēstule pazīstama ar nosaukumu – Es apsūdzu, jo ikviena no vēstules septiņām rindkopām sākas ar vārdiem – es apsūdzu.

Šī vēstule bija pagrieziena punkts Dreifusa procesā, kas savukārt tiek uzskatīts par pagrieziena punktu Francijas un visas Eiropas sabiedriskajā apziņā.

Atgādināšu, ka Alfrēds Dreifuss bija ebreju izcelsmes Francijas armijas virsnieks, kuru uz safabricētas apsūdzības pamata 1894. gadā notiesāja uz mūžu spaidu darbos par spiegošanu. Apsūdzība bija baltiem diegiem šūta, taču sabiedriskā doma un pie tiesas nama aurojošs pūlis pieprasīja «tā nelietīgā žīda asinis». Zolā tāpat kā franču sabiedrības absolūtais vairākums nešaubījās par Dreifusa vainu un uzskatīja, ka notiesājošais spriedums ir pareizs. Taču virsnieka Dreifusa publiskā degradācija, kad, uzbudinātam pūlim rēcot, virs viņa galvas tika salauzts zobens un kā nodevējam norautas goda zīmes, pamodināja Zolā šaubas. Uzmanīgāk pārskatot lietas apstākļus, viņš konstatēja, ka lietā ir tikai netieši pierādījumi un pat tie ir savstarpēji pretrunīgi. Galvenie pierādījumi, uz kuriem balstījās apsūdzība, acīmredzami safabricēti. Pat pēc Zolā atklātās vēstules prezidentam pārmaiņas sabiedriskajā domā notika lēni, un pašu Zolā, par spīti rakstnieka milzu popularitātei un zvērestiem pie savas dzīvības, ka Dreifuss nav vainīgs, notiesāja par goda aizskaršanu uz gadu cietumā. Tikai 1905. gadā Dreifuss tika pilnībā reabilitēts. Šajos 11 gados Francija piedzīvoja apziņas revolūciju un masu apziņā iespiedās tās vērtības, kuras mūsdienu Latvijā tiek dēvētas par Rietumu vērtībām.

Francijā sabiedriskās domas brieduma līmenis tiek vērtēts pirms un pēc Dreifusa procesa. Latvijā apziņas līmenis acīmredzami ir līdzvērtīgs tam, kāds Francijā bija pirms Dreifusa procesa. Tumsonīgs un viegli uzbudināms. Sabiedrisko domu maz interesē fakti. To interesē baumas un tenkas. Tai vajag norādīt uz slikto ļaundari, kuru vainot dažādās nelaimēs. Gluži kā primitīvās tautās, kur jāatrod, ko vainot par siseņu uzlidojumu vai ieilgušu sausumu. Skumjākais, ka šo tumsonīgo, zemisko metodi visplašāk lieto tie, kuri uzdodas par Rietumu vērtību aizstāvjiem.

Negrasos KNAB priekšnieku Normundu Vilnīti salīdzināt ar Dreifusu. Mērogi ir pavisam citi, taču zināma līdzība vērojama. Pret Vilnīti tiek vērsti arvien jauni, arvien absurdāki apvainojumi, un, lai cik tie būtu neticami, tie atrod dzirdīgas ausis. Tas, ka tiem notic mazinformēts, asinskārs pūlis, nav nekāds brīnums. Taču, ja labi informēti cilvēki, tādi kā premjers Valdis Dombrovskis, atļaujas izmantot šīs tenkas savu sīko politisko mērķu sasniegšanai, tas nedara godu valsts prestižam. Galu galā valdības vadītājs ir viena no valsts ievērojamākajām personām, un, ja viņš nolaižas līdz viduslaiku tumsoņas līmenim, tas valsts tēlu diez cik progresīvu neiezīmē.

Diemžēl Latvijā starp redzamākajiem sabiedrības pārstāvjiem nav daudz tādu, kuri līdzīgi kā Zolā būtu gatavi taisnības vārdā iet pret sabiedrisko domu. Mūsdienās, lasot par Dreifusa lietu, var nodomāt – ko gan Zolā tādu īpašu paveica? Taču viņš uzdrīkstējās pateikt patiesību, labi apzinoties, ka pretī sagaidīs tikai ķengas un pūļa nicinājumu. Francijā Zolā šodien ir zināms ne tik daudz ar saviem literārajiem darbiem, cik ar savu pilsonisko uzdrīkstēšanos. Latvijā mēs joprojām dzīvojam tumsonīgā sabiedrībā, kur populāriem cilvēkiem savi patiesie uzskati, ja tie neatbilst vispārpieņemtajiem, ir jāslēpj. Tas noved pie visai kroplīgām konsekvencēm. Ja kāds redz, ka karalis ir kails, bet visi kliedz – cik karalim elegants tērps, tad savas labklājības un dvēseliskā komforta dēļ šim cilvēkam labāk kliegt kopā ar visiem.

Tieši tā notika ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kura laikā prokuratūra iestiga dziļā politizācijas dūksnājā, tiesiskuma rāmji kļuva pavisam izplūduši, bet kuru sabiedriskās domas veidotājiem izdevās pataisīt par neaizstājamu. Propagandas neapstulbinātie deputāti izlikās, ka tic Maizīša izcilībai, bet nobalsoja atbilstoši sirdsapziņai. Līdzīgi tagad ir ar prezidenta pārvēlēšanu. Gandrīz visi politiskie spēki ar nebūtiskām iebildēm apliecina Valsts prezidentam Valdim Zatleram savu atbalstu tikt ievēlētam uz otru termiņu. Varētu šķist, ka jautājums ir tikpat kā izšķirts un vairs nav aktuāls. Taču tas ne tuvu tā nav. Deputāti izvairās paust savas patiesās domas. Viņu rīcība balsošanas kabīnēs ir neparedzama. Par ko tas liecina?

Atbilstoši oficiālajai versijai tas it kā liecinot par deputātu negodprātību un pat netīru sirdsapziņu. Atļaušos nepiekrist. Tas tikai liecina par to, ka sabiedrībā valda tik neveselīga gaisotne, ka cilvēkiem savi patiesie uzskati un pārliecība ir jāslēpj. Gluži kā padomju laikos. Šķiet, ka Latvijas sabiedrība tā arī nav iemācījusies dzīvot plurālu uzskatu sabiedrībā un katrs citādi domājošais tiek neganti noriets. Kuram gan patīk, ja viņu apsaukā, lamā un ierindo slikto nometnē? Bet atbilstoši totalitāras sabiedrības priekšstatiem katrs citādi domājošais apriori ir sliktais. Kamēr Latvijā nav notikusi apziņas revolūcija līdzīgi kā Francijā pirms vairāk nekā 100 gadiem, tikmēr visas runas par Rietumu vērtībām būs kā smalka broša pie nošmulēta vateņa. Un šādai sabiedrībai atbilstoša dzīves kvalitāte.

Svarīgākais