Valsts kontroliere Ingūna Sudraba intervijā Neatkarīgajai Latviju salīdzina ar jūrā dreifējošu kuģi, kas palicis bez kapteiņa. Diemžēl vairākas pazīmes liecina, ka patiesība ir vēl ļaunāka. Kuģis nevis dreifē, bet mērķtiecīgi tiek vests pretī iznīcībai. Netieši to apliecināja finanšu ministrs Aldis Vilks, kurš, nebūdams pieredzējis politiķis, vienkārši izmuldējās.
Lūk, ko televīzijas tiešraidē par saviem plāniem mums sirdšķīstā vientiesībā atklāj pats Vilks: «Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai viņš šeit grib dzīvot un strādāt, vai viņam ir citur labāk, valsts nevar aizturēt. Valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties.»
Pārtulkojot šo frāzi no politiskās jaunvalodas parastajā, tā skan: «Visi, kuriem šajā valstī kaut kas nepatīk, lai lasās prom. Robežas ir vaļā, un katrs var izvēlēties zemi, kur viņam labāk. Mūsu uzdevums nav nodrošināt visiem pienācīgu dzīvi tepat Latvijā. Mūsu uzdevums ir cits.»
Rodas jautājums, kāds tad ir Vilka patiesais uzdevums?
Viens no globalizācijas ideoloģiskajiem stūrakmeņiem ir tēze par nacionālo valstu arhaisko raksturu. Nacionālās valstis ir pagājušā gadsimta atavisms, un mūsdienās tām ir vien tāds ģeogrāfisks raksturs ar etnogrāfisku piesitienu. No globālās ekonomikas viedokļa, valstu robežas un sadrumstalota teritoriju pārvalde ir neracionāla un zaudējumus nesoša. Uztraukties par to, ka tūkstošiem un tūkstošiem darbspējīgo latviešu izbrauc uz ārzemēm, nav nekādas vajadzības, jo «valsts nevar ar katru auklēties». «Cilvēkam pašam jāizvērtē... vai citur ir labāk?» Vieta jau tukša nepaliks. Tie tūkstoši, kuri šobrīd ir apsēduši Lampedūzas salu Vidusjūrā, un desmiti tūkstošu, kuri drūzmējas ap Ziemeļāfrikas ostām, gaidot savu kuģi, lai nakts aizsegā dotos «pāri dīķim», visticamāk, būs gatavi mainīt Āfrikas karstumu pret Latvijas garo ziemu, jo Latvija jau ir integrēta Eiropas «kopējās mājās».
Starptautiskā aizdevuma nosacījumi un Vilka izteikumi liecina, ka aizdevēju plānos nav Latvijā attīstīt vietējo ekonomiku atbilstoši nacionālajai kultūrvidei. Acīmredzot viņiem ir citi plāni. Paretināt Latvijas iedzīvotāju skaitu līdz stāvoklim, kad paši latvieši priecāsies par katru iebraucēju, kas pelnīs novecojošajai nācijai pensijas. Jau tagad klīst runas, ka ES varētu maksāt Latvijai par imigrantu uzņemšanu, taču pavisam drīz darbspējīgo latviešu savā dzimtenē varētu palikt tik maz, ka mēs būtu gatavi uzņemt iebraucējus pat bez jebkādām kompensācijām. Lai tikai būtu, kas strādā to vietā, kas aizbraukuši. Apmaiņā pret bēgļu uzņemšanu varbūt vienīgi varētu palūgt pagarināt parādu atmaksas termiņu.
Šis scenārijs ir vairāk nekā ticams. ES jau sen domāju, ko darīt ar neizbēgamajām bēgļu straumēm. Tiek izstrādāti dažādi scenāriji, jo ticamība, ka bēgļu straume kādā brīdī pārplūdinās Eiropu, ir lielāka nekā negatīva temperatūra Jaungada naktī Helsinkos. Varbūt Latvijā pirmais sniegs katru gadu vietējām pašvaldībām ir milzu pārsteigums, bet ES stratēģiskie plāni tiek izstrādāti visiem iespējamiem scenārijiem. Latvija kā zeme ar ārkārtīgi zemu iedzīvotāju blīvumu un nožēlojamu dzimstības līmeni ir kā radīta, lai to izmantotu kā Lampedūzas salu 2. Lampedūzas salas platība ir nieka 25 kvadrātkilometri, un tā ir spiesta uzņemt līdz pat desmit tūkstošiem bēgļu. Latvijas platība ir 64 tūkstoši kvadrātkilometru. Atbilstoši globālo stratēģu plāniem Latvija varētu uzņemt līdz pat miljonam potenciālo bēgļu.
Kas ceļ galveno brēku par bēgļu tūkstošiem Lampedūzas salā? Tie ir vietējie iedzīvotāji. Ja tur nedzīvotu vietējie, tad ES varētu daudz stingrāk vērsties pret bēgļiem, ievērojami samazinot tiem vēlmi braukt uz neapdzīvotu salu jūras vidū. Lampedūzas salas vietējo iedzīvotāju interešu ievērošana apgrūtina globālo stratēģu manevra iespējas.
Apgūstot jaunas teritorijas, vietējie iedzīvotāji vienmēr traucē. No Briseles, Ņujorkas vai kāda cita skatapunkta nav neviena iemesla, lai kāds būtu ieinteresēts latviešu skaita pieaugumā Latvijā. Vienīgie, kas ir ieinteresēti latviešu skaita pieaugumā, ir paši latvieši. Taču latviešus vada valdība, kura aizstāv nevis latviešu, bet pavisam citu intereses. To intereses, kuras vientiesīgi formulēja Vilks – ja kādam citur ir labāk, valsts to nevar aizturēt un auklēties. Lai tik lasās un atbrīvo dzīves telpu citiem.