Rakstniece, tulkotāja un bijusī diplomāte Anna Žīgure intervijā portālam pietiek.com izsaka atbalstu pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera pārvēlēšanai uz otru termiņu un paskaidro: «Kādu spīdošāku mūsu pašreizējā Saeima ar pašreizējo sastāvu, piedodiet, ir spējīga ievēlēt? Nu, nē taču!»
No intervijas konteksta izriet, ka Zatlers varbūt arī nav izcilākais prezidenta kandidāts, bet «pašreizējais Saeimas sastāvs» neko labāku nav spējīgs ievēlēt. Žīgure neslēpj, ka «pašreizējais Saeimas sastāvs» ir tālu no optimālā un no tā neko labu necer sagaidīt. Vienā intervijas vietā viņa gan piebilst, ka arī iepriekšējais sastāvs nav bijis labāks. Drīzāk vēl sliktāks.
Žīgures izteikumiem varētu arī nepievērst uzmanību, ja vien tie neatspoguļotu zināmas sabiedrības daļas pārliecību. Proti, valsts pārvaldes augstākā institūcija – Saeima – katru reizi tiek ievēlēta nekvalitatīva. Pie visām mūsu nelaimēm vainojams tas skumjais apstāklis, ka neprotam labu Saeimu ievēlēt. Un tā jau divdesmit gadu. Vienmēr par deputātiem kļūst ne tie labākie. Šādi un līdzīgi uzskati ir pietiekami populāri, lai tos paanalizētu sīkāk un izdarītu zināmus secinājumus.
Ja mēs regulāri ievēlam sliktu parlamentu, tad iemesli šādam rezultātam ir viens no diviem – vai nu tauta mums ir tāda, kas nav spējīga labu parlamentu ievēlēt, vai arī sistēma ir slikta, kas ļauj dažādiem plānā galdiņa urbējiem tikt deputātos. Tie, kuri mēdz runāt par nekvalitatīvo Saeimu, parasti ļoti izvairīgi pieskaras sistēmas defektiem. Vispār jau mūsu politiskā sistēma esot laba, demokrātiska, tikai kaut kā vienmēr nekvalitatīvu Saeimu ievēlējam. Acīmredzot tauta vainīga. Protams, šo pārliecību viņi pauž ļoti uzmanīgi, aplinkus formā. Vienkāršā valodā runājot, doma šāda: «Viss varētu būt nesalīdzināmi labāk, ja mums netraucētu «nepareizie». Ja tauta tikai mūsējos būtu ievēlējusi.» Tā nu sagadījies, ka ar šādu augstprātību visvairāk sirgst Vienotības atbalstītāji. Viņi svēti tic, ka ir tie labie, kuriem traucē visi pārējie – sliktie. Atbilstoši šai leģendai tauta mums diemžēl tumša un lielā skaitā ievēlē sliktos, kas neļauj valsti saulītē izvest.
Uz mirkli iedomāsimies hipotētisku ainu, ka tauta pēkšņi ir apskaidrojusies un lielā vienprātībā Saeimā savēlējusi tikai Vienotības deputātus. Vienotībai vairs netraucē nedz oligarhi, nedz kravcovi, nedz nacionālradikāļi, nedz sociālās reformas torpedējošie zaļzemnieki. Politiskajā stikla burkā tikai vienas krāsas zirnekļi. Vai kāds tic, ka tie draudzīgi tur sadzīvotu? Iedomāsimies, ka Saeimā vieni vienotībnieki – pārdesmit ambiciozo intrigantu ar Kristovski un Ēlerti priekšgalā un astoņdesmit partijisko piesūcekņu – konjunktūristu, kuri vienmēr gatavi pieslieties tam, kas nodrošina vietu pie siles. Un nav neviena, ko ierasti vainot pie pašu neizdarības un tizluma. Nav ne mazākās pārliecības par to, ka, ja valdībā būtu vairāk kamparu, kristovsku un vilku, tad valstij klātos labāk.
Sliecos domāt, ka vaina nav tautā. Pareizāk sakot, tauta ir tāda, kāda tā ir, un ar tādu ir jādzīvo. Ja regulāri ievēlējam «nekvalitatīvu» Saeimu, tad acīmredzot ir jāmaina sistēma. Nevis tauta jāpiedzen sistēmai, bet gan jāatrod visefektīvākā politiskā sistēma konkrētajai latviešu tautai. Manuprāt, Latvijas politiskās pārvaldes sistēmas bankrots ir tik acīm redzams, ka izlikties to neredzam var vienīgi divu iemeslu dēļ. Vai nu savtīgu interešu dēļ, vai arī aiz gļēvuma. Politiķi neko negrib mainīt, jo esošā sistēma viņiem nodrošina salīdzinoši vieglas dienas. Jebkura sistēmas maiņa padara viņu dzīvi sarežģītāku, tāpēc viņu pretošanās politiskām reformām ir pašsaprotama. Savukārt tā dēvētās inteliģences uzkrītošā piesardzība saistāma ar gļēvumu. Gļēvulības pamatpazīme ir bailes no jebkuras rīcības, kas var kaut ko mainīt. Labāk, lai nekas nemainās, jo var būt vēl sliktāk, lūk, gļēvuļu kredo. Cita plaši lietota gļēvuļu vīģes lapa ir noliedzoša atbilde uz jautājumu – vai tad kaut kas mainīsies, ja tiks nomainīta sistēma? Bet, ja sistēma paliek vecā, tad varam būt simtprocentīgi droši, ka pārskatāmā nākotnē nekas nemainīsies. Vismaz uz labo pusi noteikti.
Lai zinātu, kādā virzienā jāmaina sistēma, jāsaprot tās defekts. Manuprāt, visbūtiskākā sistēmas kļūda ir politiskā bezatbildība, kuras sekas ir izpildvaras vājums. Ja nav atbildības, tad ir anarhija. Katrs dara, ko grib, un grābj no slavenās siles pilnām karotēm. Ja var netraucēti grābt, tad ir naivi saukt – kaunieties un apstājieties. Un tagad es pateikšu mūsu liberālajai un rietumnieciskajai inteliģencei šausmonīgu ķecerību. Salīdzināsim divas dažādu valdību sēdes. Krievijā un Latvijā. Pie Putina ministri iet uz valdības sēdi ar trīcošām kājām, baidoties, ka kaut ko ne tā ir izdarījuši vai kaut ko nav izdarījuši, bet pie Dombrovska iet kā uz garlaicīgu papļāpātavu, kur interneta portālus valdības sēdes laikā palasīt, pačatot un patvītot. Tad nu nav jābrīnās, ka Krievija ir Latvijai aizgājusi garām pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Tieši tas, ka «inteliģentā» sabiedrībā prasīt stingru politisko atbildību skaitās ķecerīgi un izklausās pēc nedemokrātiskās «stingrās rokas» pieprasījuma, ir cēlonis mūsu ieilgušajai valsts krīzei.