Valdība izsludinājusi konkursu uz vakanto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatu un pretendentiem būs jāpiesakās mēneša laikā. Tas nozīmē, ka nākamo KNAB vadītāju apstiprinās jau jaunā Saeima, un jācer, ka riņķadancis ap KNAB vadītāja krēslu beigsies un iestāde varēs sākt normāli strādāt.
Taču tas nenozīmē, ka vecā KNAB vadība ar Jutu Strīķi priekšgalā jau zaudējusi ietekmi un vairs nevar būtiski iespaidot politiskos procesus.
Šobrīd svarīgi ir sabiedrībai skaidri formulēt, kādu tā grib redzēt KNAB vadītāju. Manuprāt, vērtējot KNAB vadītāja kandidātus, īpaša vērība jāpievērš viņu psiholoģiskajai noturībai. Par to, ka vairākums kandidātu uz KNAB vadītāja amatu būs juridiski izglītoti un labi sagatavoti, nav šaubu. Cits jautājums, vai viņi spēs tikt galā ar iestādes neformālo līderi – Jutu Strīķi. Iepriekšējais vadītājs Normunds Vilnītis nespēja, un viņam amats bija jāatstāj. Līdz ar to galvenajam kritērijam, pēc kura izvēlēties nākamo KNAB vadītāju, jābūt pretendenta pieredzei vadītāja amatā, organizatoriskai kapacitātei un spējai uzņemties līdera lomu. Šīs īpašības nevar novērtēt rakstiskā eksāmenā, ievelkot krustiņus pie dažādiem atbilžu variantiem. Šīs īpašības var novērtēt tikai reālā praksē.
Var rasties jautājums, kāpēc jātiek galā ar Strīķes ietekmi KNAB? Tāpēc, ka gribam būt eiropeiska, civilizēta valsts. Latvijā bieži kā pozitīvo piemēru min Igauniju, ar to gan vairāk domājot Skandināvijas valstīs valdošo sociālo modeli. Šis modelis sevī ietver augstu toleranci un īpaši sensitīvu attieksmi pret tiesiskuma jautājumiem. Ar tiesiskumu šeit jāsaprot nevis maksimāli daudz cietumos iemesto cilvēku skaits, kā to saprot boļševistiskā sabiedrībā, bet tieši otrādi. Ārkārtīgi uzmanīga attieksme pret cilvēku brīvību un tiesisko aizsargātību ir modernu sabiedrību raksturojošs elements. Publiski un teatrāli augstu stāvošu personu aresti ir izpatikšana pūļa zemākajiem instinktiem un norāda uz sabiedrības kopējo garīgo atpalicību.
Par to, ka mūsu valstij tāda institūcija kā KNAB ir nepieciešama, nav ne mazāko šaubu. Šai iestādei bija jākalpo par tiesiskuma un labas pārvaldības paraugu visām citām Latvijas iestādēm. Diemžēl šīs iestādes vadībā, pretēji tautas priekšstāvju balsojumam, vienpersoniski pēc tā laika premjera Einara Repšes iegribas tika iebīdīta Strīķe – cilvēks, kurš vienkārši neatbilst 21. gadsimta izpratnei par tiesiskumu un humānām vērtībām. Cilvēks, kuram īstā vieta būtu Staļina – Ježova vadītajā NKVD mašinērijā. Iemesls, kāpēc jātiek galā ar Strīķes ietekmi KNAB, ir pavisam vienkāršs. Tāpēc, ka neviena cita persona nav tik daudz darījusi, lai gadu gaitā KNAB reputācija saļodzītos tiktāl, ka nopietni tiek runāts par šīs iestādes pilnīgu reorganizāciju. Ja gribam atjaunot sabiedrības uzticību KNAB, tad tādiem cilvēkiem kā Strīķei iestādes vadībā nav vietas.
Palicis vairs tikai mēnesis līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Vecā zupa par ļaunajiem oligarhiem, kuri vainīgi, ka kurpes nomītas, kabata caura un attiecības izjukušas, jau sāk atdzist, un, lai uz vēlēšanām to atkal iemānītu labticīgajiem vēlētājiem, tā jāuzsilda. Vai šajā mēnesī mēs atkal redzēsim melnos kombinezonos un maskās tērptus vīrus ar lieliem uzrakstiem KNAB uz muguras žvadzinam roku dzelžus un kādus sabiedrībā atpazīstamus personāžus stiepjam uz mikroautobusu ar tonētiem stikliem? Atbilde uz šo jautājumu rādīs, cik pamatotas ir bieži izskanējušās runas par KNAB politizāciju. Līdzīgas izrādes mēs esam varējuši vērot jau daudzus gadus kopš KNAB faktiski (bet ne nomināli) vada Strīķe. Šī boļševiku vadoņa Ļeņina tumšo darbu līdzgaitnieces Martas Krustiņsones gara mantiniece var tikai sūkstīties par likteni, ka piedzimusi ne tajā laikā, un klusi cerēt, ka gan jau varbūt tomēr pienāks laiks, kad varēs ne tikai roku dzelžus un mauzeri pa gaisu vicināt, bet varēs no tā arī uz kādu izšaut.
Taču stāsts nav tikai par Strīķi un KNAB. Tādas personas kā Strīķe vienmēr ir bijušas un būs neatkarīgi no laikmeta, valsts iekārtas un sociālās sistēmas. Svarīga ir sabiedrības attieksme pret šādiem cilvēkiem. Sabiedrība, kura sevi gribētu dēvēt par augsti attīstītu un kulturālu, diez vai akceptētu šādu personu atrašanos represīvu iestāžu augstos amatos. Pie Staļina tādām bendēm kā Dzeržinskis cēla pieminekļus un viņa portreti līdz pat Padomijas sabrukumam karājās tiesībsargājošo iestāžu vadītāju kabinetos pie sienas. Mūsu sabiedrība taču nevēlas līdzināties boļševiku sabiedrībai, un jācer, ka tāda tā tomēr nav.