Polittehnologu smilšu pilis

Krievu kulta rakstnieks Viktors Peļevins savā slavenajā romānā Generation P apraksta, kā sabiedrisko attiecību aģentūru imidžmeikeri piesmēķētos kabinetos pie datoriem uzkonstruē politiķu tēlus, inscenē notikumus, veido sabiedrisko domu.

Polittehnologu baisā mehānika tiek aprakstīta ar V. Peļevinam raksturīgo ironisko cinismu, kas ļauj lasītājam cerēt, ka autors pārāk jau sabiezina krāsas un tik traki patiesībā nemaz nav. Diemžēl pēdējā laika notikumi Latvijā liecina, ka V. Peļevins neko nav pārspīlējis un patiesībā ir vēl trakāk. Šāds polittehnologu konstruēts homunkuls – Zatlera Reformu partija – vēl joprojām ir viens no latviešu elektorāta reitingu līderiem.

Zatlers un viņa partijas konstruktori nav nekādi jaunu pasauļu pirmatklājēji. Latvijas politikā jau ir bijusi partija, kuras praktiskā kapacitāte bija tuva nullei, taču, izmantojot līdz tam Latvijā nelietotas polittehnoloģijas, tā vēlēšanās guva salīdzinoši labus rezultātus. Runa ir par veidojumu Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija). Par spīti tam, ka partijas līderis Joahims Zīgerists tā arī neiemācījās jēdzīgi ko pateikt latviešu valodā, viņa vadītā partija 6. Saeimas vēlēšanās ieguva 16 deputātu vietas un daudz netrūka, lai iekļūtu valdībā. Arī Zatlera Reformu partijas nominālais līderis Valdis Zatlers nepretendē nedz uz premjera amatu, nedz piedalās priekšvēlēšanu debatēs. Zīgerists debatēs nepiedalījās tāpēc, ka neprata latviešu valodu, bet Zatlers tajās nepiedalās, jo acīmredzot saprot savas reālās iespējas un apzinās, ka ir tikai izkārtne, aiz kuras darbojas citi.

Lai gan Zīgeristam bija daži politiķi, kuri atsevišķās reizēs varēja daudzmaz sakarīgi izteikties – Kārlis Čerāns vai Odisejs Kostanda, kopumā šī partija bija izteikts tukšziedis Latvijas politiskajā dārzā. Tā kā no Zatlera iztēst pieklājīgu politiķi diez vai ņemtos pat pats Karlo tētiņš, par sabiedrībā rādāmām sejām cenšas pataisīt ekonomistu Vjačeslavu Dombrovski un, kā viņš pats sevi dēvē, uzņēmēju Edmundu Sprūdžu. Pēdējais pat nominēts kā premjera kandidāts. Ar vidējo izglītību un vairāk nekā 300 000 latu lielām kredītsaistībām. Tas, ka partijai neatradās nopietnāks premjera amata kandidāts, liecina par ārkārtīgo cilvēkresursu nabadzību. Var runāt par jaunām sejām, un tās Latvijas politikā ir vairāk nekā nepieciešamas. Taču nav runa par fiziski jaunām sejām, bet gan par jaunām, spēcīgām personībām.

Cilvēkresursu nabadzību Zatlera partijas konstruktori cenšas kompensēt ar tehnoloģijām. Zatleriešu rīcību pilnībā nosaka programma. Turklāt ne jau partijas programma, bet gan polittehnologu izstrādātā elektorāta batonēšanas programma. Reklāmas pamatprincipi nosaka – jo vienkāršāk, jo efektīvāk. Tad nu zatleriešiem tiek ieteikts par katru jautājumu runāt, atvasinot frāzi – nost ar oligarhiem. Krievu armijas praporščiki spēj dot jebkuru pavēli, rīkojumu vai pat gari atstāstīt iepriekšējā vakara dzerstiņu, dažādi lokot vai atvasinot trīs četrus necenzējamus lamuvārdus. Tieši tādu pašu virtuozitāti cenšas apgūt zalterieši, cik vien iespējams plaši lokot vārdu oligarhs, kura lietojums jau kļuvis par politiskās mazspējas apliecinājumu. Tāpat kā krievu armijas praporščiku mātes vārdu lietojums liecina vien par pašu leksikas nabadzību.

Ne tikai zatleriešu leksiku, bet arī rīcību pilnībā nosaka PR konstrukcijas. Katrs solis tiek sperts, rūpīgi izskaitļojot iespējamo publikas reakciju. Turklāt tiek izpatikts vismazprasīgākajai sabiedrības daļai. Tiem, kurus ierasts dēvēt par interneta portālu komentētājiem. Premjers Valdis Dombrovskis priekšvēlēšanu karstumā ierunājās par iespēju izvērtēt satiksmes ministra Ulda Auguļa atbilstību amatam. Zatlera programmētāji nekavējoties ievadīja sistēmā jaunu komandu – Zatleram jāuzstāj, lai Dombrovskis nevilcinoties atlaiž Auguli. Nekādas argumentācijas, kāpēc Augulis būtu jāatlaiž. Vienkārši šo ministra uzvārdu var kaut kādā veidā ierezonēt ar kampaņas atslēgas vārdu – oligarhi un tas, pēc Zatlera programmētāju domām, ir pietiekams iemesls, lai valdības stabilitāti liktu zem sitiena. Šis piemērs visprecīzāk raksturo zatleriešu attieksmi pret valsti. Viņus neinteresē, kas notiks ar valdību, ar valsti. Galvenais, lai efektīvi izskatās un iedarbojas uz izvēlētās mērķauditorijas refleksiem. Skumji, ka nelietīgi darboņi profanē labas lietas un grauj sabiedrības ticību patiesu pārmaiņu iespējamībai.

Svarīgākais