Zatlers uzsver, ka piekopj konsekventu politiku. Šīs konsekventās politikas atslēgas vārdi ir – «jaunais sākums». Saskaņas centra (SC) aicināšanu valdībā patiešām var vērtēt kā kursu uz kaut ko jaunu, līdz šim nebijušu. Taču, ja «jaunais sākums» aprobežosies vienīgi ar SC aicināšanu valdībā, tad jāpiekrīt visiem tiem, kuri apgalvo, ka Zatlers vēlētājiem licis vilties. Ja stingri tur konsekventu kursu, tad, pasakot A, jāsaka arī B.
Zatlers cenšas izveidot plašu koalīciju un Vienotību vilina ar premjera un finanšu ministra amatu paketi. Un tā vairs nav nekāda konsekvence. Ja reiz ir pieteikts «jaunais sākums», tad kā var aicināt to pašu premjeru, kurš valdību vada jau vairāk nekā divus ar pusi gadus un faktiski simbolizē vecās beigas? Premjera Valda Dombrovska vadības stils iezīmējas ar neizlēmību, grāmatvedisku pieeju un bezierunu paklausību ārējiem spiedieniem. Valsts kontroliere Inguna Sudraba šo stilu raksturo kā bezmērķīgu, nesaimniecisku un bezatbildīgu. Nekas cits neraksturo vecās beigas trāpīgāk kā šī neizlēmīgā Dombrovska valdība.
Tiesa, valstī netrūkst to, kas gribētu, lai Dombrovskis turpina darbu savā līdzšinējā amatā. Šie cilvēki balsoja par Vienotību, kura ieguva 20 vietas Saeimā. 80 vietas Saeimā ir partijām, kuras izvirzīja citus premjera kandidātus. Dombrovskis premjeru sacensībā ieguva tikai trešo vietu. Vēlētāju izvēle ir nepārprotama. Vēlētājs grib pārmaiņas un nevēlas redzēt to pašu premjeru, kurš jau trešo gadu atkārto saturiski bezjēdzīgas mantras par vidējā termiņa ilgtspējīgu izaugsmi un fiskālo konsolidāciju. Pārmaiņas nav iespējamas, ja valsts galvgalī paliek tās pašas personas. Zatlers nevar nesaskatīt acīmredzamo. Proti, ka pats Dombrovskis jau ir paguris no valdības vadīšanas un, trešo reizi viņu izvirzot par valdības vadītāju, mēs nevaram sagaidīt būtisku valsts attīstības uzrāvienu. Tad kāpēc reformators Zatlers piedāvā Ministru prezidenta krēslu tik nepiemērotam cilvēkam?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot Zatlera personiskā dilemma. Lai Zatlers iegūtu nopietna politiķa reputāciju, viņam jātiek vaļā no aizdomām par savas rīcības savtīgo raksturu. Viņam pārmet, ka ierosinājis Saeimas atlaišanu, jo sapratis, ka netiks ievēlēts uz otru termiņu, un jaunu partiju dibinājis, jo nevēlējies ar kaunu noiet no politiskās skatuves. Zatlers šos pārmetumus konsekventi noraida. Vieni Zatlera argumentiem tic, citi ne. Visbiežāk atkarībā no tā, cik Zatlera rīcība atbilst paša uzskatiem par labāko politisko risinājumu. Taču šāda duāla attieksme nedod Zatleram iespējas kļūt par politiķi, kuru respektē gan plaši sabiedrības slāņi, gan politiskās aprindas. Neatbrīvojoties no šīs aizdomu ēnas, Zatleram draud palikšana par tādu politiķi, kura vājības citi izmanto savās interesēs. Vienīgais veids, kā Zaleram kļūt par cienījamu politiķi, ir šo aizdomu ēnu kliedēt uzreiz un uz visiem laikiem. To viņš var izdarīt tikai ar stingru un noteiktu rīcību. Viņam jāpaziņo, ka ir nolēmis savu rīcību pakārtot vienīgi valsts interesēm un, lai izbeigtu visas spekulācijas par personisko ieinteresētību, atsakās no iespējas kandidēt uz Valsts prezidenta amatu un Saeimas priekšsēdētāja krēslu. Tad viņš ar savu autoritāti varētu pretendēt uz kļūšanu par tādu kā nācijas tēvu, neuzņemoties nekādus formālus amatus. Var atcerēties, ka arī kādreizējais Ķīnas līderis un reformators Dens Sjaopins neieņēma valsts augstākos amatus, taču viņa autoritāte bija nesalīdzināmi augstāka nekā nominālajiem valsts vadītājiem.
Vai Zatlera piedāvājums Vienotībai aizdomu ēnu no viņa rīcības savtīguma noņem? Atbilde ir – nē. Tieši otrādi, tas tikai pastiprina aizdomas, ka Zatlera galvenais mērķis ir nevis saliedēta Latvijas sabiedrība kopīgam darbam valsts un tautas labā, bet gan plaša konstitucionālā vairākuma koalīcija, kura varētu pieņemt Satversmes grozījumus par tautas vēlētu prezidentu. Tad, kad šie grozījumi būs pieņemti, tad viņu pašu ar krievvalodīgo (jo krievu acīs Zalters tagad ir varonis) plus zatleriešu balsīm ievēlēs par pirmo tautas vēlēto prezidentu. Tāds ir Zatlera sapnis. Brīnišķīgs sapnis. Tikai diemžēl brīnišķīgs pašam Zatleram, bet ne valstij. Ja visu Zatlera rīcību nosaka vienīgi vēlme redzēt sevi politikā un augstos amatos, nevis gatavība īstenot kādu noteiktu konsekventu politiku tautas labā, tad tāds prezidents mums nav vajadzīgs.