Latviešu valoda jāstiprina ik dienas

Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu būs. Ir pat nosaukts iespējamais tā datums – 18. februāris. Kaut referenduma formālais rezultāts ir it kā zināms – nepieciešamais balsu skaits, lai krievu valodu noteiktu kā otru valsts valodu, netiks savākts, referenduma faktiskais rezultāts būs lielā mērā atkarīgs no latviskās sabiedrības.

Ar ko atšķiras referenduma formālais rezultāts no faktiskā? Viens nosaka latviešu valodas juridisko jeb formālo statusu, bet otrs faktisko spēku. Piemēram, Īrijā pirmā oficiālā valsts valoda ir īru valoda, taču faktiski valstī dominē angļu valoda. Juridiskā ietekme un spēks var ievērojami atšķirties no faktiskās ietekmes. Var formāli iecelt par KNAB vadītāju Normundu Vilnīti vai Jaroslavu Streļčenoku, bet iestādi faktiski vada neformālais līderis – Juta Strīķe. Šādus piemērus var minēt bez gala. Tas, ka latviešu valoda reiz ir nostiprināta par vienīgo valsts valodu, vēsturiskā laika mērogā vēl neko nenozīmē. Domāt, ka ar to pietiek, nozīmē pieļaut to pašu kļūdu, kādu pieļauj daži jaunlaulātie – zīmogs pasē ir, tad nu tālāk par attiecību kvalitāti var vairs nerūpēties. Latviešu valodas statuss ir jānostiprina ik dienas un tā mūžīgi mūžos. Tiklīdz sabiedrībā gūs virsroku uzskats, ka latviešu valoda jau ir konstitucionāli nostiprināta par valsts valodu un visādus tur referendumus var augstprātīgi ignorēt, tā sāksies latviešu valodas vēsturiskais ceļš lejup. Brīdi, kad tas notiek, var arī nejust, tāpat kā nejūt brīdi, kad cilvēks vairs nav nekāds jaunietis vai kad attiecībās iezogas vienaldzība. Tie, kas bravūrīgi paziņo, ka referendumu ignorēšot, atgādina tos, kuri stūrgalvīgi atsakās iziet ārstnieciski profilaktiskās apskates, apgalvojot, ka man jau nekas nekaiš. Brīnišķīgi, ka nekas nekaiš, bet nav jau par skādi pārliecināties, ka tiešām viss kārtībā.

Pasaulē viss plūst, viss mainās un nekas nav iecirsts uz mūžu mūžiem akmenī. Pat akmens laika gaitā sadrūp. Spēku samēri šodien ir vieni, bet rīt jau gluži citi. Vēl pirms dažiem gadiem pat PCTVL līderi Ždanoka un Pliners par krievu valodu kā otru valsts valodu nerunāja. Tagad runas par krievu valodu kā otru valsts valodu ir darba kārtībā. Tas liecina tikai par vienu – spēku samēri enerģētiskā līmenī ir pārbīdījušies krievu idejas virzienā. Par laimi, latvieši Latvijā ir gan skaitliskajā vairākumā, gan (gribas ticēt) ir spējīgāki enerģētiski uzlādēties no savas zemes vēsturiskajām saknēm. Līdz ar to latviešu valodai it kā tiešas briesmas nedraud. Taču šis iespaids var būt mānīgs. Visu nosaka masu enerģētiskā kapacitāte. Loskutova un Kalvīša nesaskaņu likteni 2007. gadā nenoteica tas, kuram bija formāla taisnība. To noteica to cilvēku skaits, kuri bija gatavi pulcēties lietū un sniegā Doma laukumā. Loskutovu aizstāvēt bija gatavi iet vairāki tūkstoši, bet Kalvītis pat neuzdrošinājās savai aizstāvībai mobilizēt savu tolaik vēl spēcīgo partiju. Rezultāts bija likumsakarīgs.

Ja krievu valodas aizstāvjiem izdosies uz referendumu sapulcināt vismaz 200 tūkstošus, bet latvieši pie televizoriem laiski vīpsnās par tiem, kas «pa tukšo piedalās tajās politiskajās spēlītēs», tad tas būs drošs signāls tam, ka latvieši nav gatavi ne tikai par savu valodu kauties līdz asinīm, bet nav pat gatavi savu pakaļu pacelt no dīvāna un aizstaigāt līdz iecirknim. Bet, ja par kādu ideju ir tik vāja enerģētika, tad tai nekavējoties uzbrūk cita ideja, kura attiecīgajā brīdī ir uz viļņa.

Šobrīd latviešiem vēl ir starptautisks atbalsts. Būtu naivi domāt, ka šis atbalsts ir tāpēc, ka Eiropā politiķu un cilvēktiesību ekspertu uzskati sakristu ar mūsu vislatviešu uzskatiem. Atbalsts ir tāpēc, ka pret status quo līdz šim nekādu būtisku protestu nav bijis. Taču situācija var būtiski mainīties, ja referenduma rezultāti būs latviešiem nelabvēlīgi. Proti, ja par krievu valodu kā otru valsts valodu referendumā nobalsojušo skaits būs lielāks nekā pret nobalsojušo. Tas, ka nebija kvoruma, būs tikai tāds vārgs attaisnojums iekšējai lietošanai. Globālā politikā, lai kaut ko pamatotu, bieži vien tiek izmantoti tīri formāli iegansti. Lūk, referendumā vairākums nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, un visādas ždanokas ar šo argumentu turpmāk varēs plātīties dažādos pasaules forumos, bet mūsu pretarguments – bet nebija jau kvoruma – izklausīsies diezgan nožēlojami. Lai atņemtu lindermaniem un ždanokām šos argumentus, visiem latviešu valodas aizstāvjiem jāiet uz referendumu un jādod skaidrs signāls gan vietējiem krieviem, gan visai pasaulei – latviešu valoda ir un būs vienīgā valsts valoda.

Svarīgākais