ES 9. decembra samitā panāktā vienošanās liecina, ka gadu desmitus ieilgušajā cīņā starp federālistiem un nacionālistiem virsroku arvien vairāk ņem federālisti. Ģirts Rungainis ar sev raksturīgo tiešumu jau neslēpjoties runā par Eiropas savienotajām valstīm kā Romas impērijas reinkarnāciju. Ko tas nozīmē Latvijai, un kā mums pareizāk rīkoties?
Jāpaskaidro, kas šajā gadījumā ar federālismu tiek domāts. Kad Eiroparlamenta deputātam Ivaram Godmanim privātā sarunā ieminējos par Rungaiņa izteikumiem, viņš gandrīz vai uzsprāga. Kāds federālisms? Ja būtu federālisms, tad Eiroparlaments un Eiropas Komisija, kas pārstāv šo federālo struktūru, būtu galvenie lēmēji. Tagad komisija nelemj neko un spēlē pēdējo lomu, bet parlaments nespēlē vispār nekādu lomu. Parlaments vienīgi varot noklausīties, ko izdara divas valstis – Vācija un Francija, kurām pievienojas citas.
Ar šādiem apgalvojumiem Godmanis it kā apgāž federālās Eiropas teoriju. Taču tikai it kā. Viss nostājas savās vietās, ja par jaunās federālās Eiropas galvaspilsētu nosauc nevis Briseli vai Strasbūru, bet gan Berlīni un aiz pieklājības otru galvaspilsētu Parīzi. Francija gribētu, lai to uzskata par tikpat svarīgu spēlētāju kā Vācija, bet realitātē nepārprotami dominē Vācija. Francijas prezidents Nikolā Sarkozī visur parādās kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli tikai tādēļ, lai ar Vācijas augošo hegemoniju lieki nesatrauktu pārējo Eiropu. Francijai pašai draud AAA reitinga samazinājums, un šādā situācijā tā nevar uzņemties neko vairāk kā formāli pārstāvēt problēmvalstu intereses, lai neizskatītos, ka Vācija viena pati visu nosaka. Taču no tā, ka Sarkozī vai ik pārdienas tiekas ar Merkeli, lietas būtība nemainās. Vācija gan zaudēja Otro pasaules karu, bet tagad, vairāk nekā pusgadsimtu pēc šā kara, gūst neapšaubāmu uzvaru ekonomiskajā karā. Vairs ne ar tankiem, bet nosacīti ar mersedesiem.
Ekonomists Jānis Ošlejs Eiropas krīzi skaidro ar tās vājāko valstu hronisko ārējās tirdzniecības deficītu, kuram ne tikai nav tendence mazināties, bet kura mazināšanās pie pašreizējās konstrukcijas nav pat teorētiski iespējama. Tas nozīmē, ka, saglabājoties esošajai eirozonas konstrukcijai un pat stingri ievērojot 9. decembra ES samita vienošanos, ne Portugāle, ne Grieķija un pat ne Spānija un Itālija nekad nevarēs sacensties konkurētspējā ar Vāciju. To latvietim ir diezgan viegli pieņemt. Taču daudz grūtāk to pašu pieņemt, ja runa ir par Latviju. Tad nez kāpēc liekas, ka, stingri ievērojot fiskālo disciplīnu un sabalansējot budžeta izdevumus ar ieņēmumiem, mēs kļūsim konkurētspējīgāki un ārējās tirdzniecības saldo uzlabosies, līdz kādā brīdī eksports pārsniegs importu. Ja mums būs viena valūta ar Vāciju, tad tas ir iespējams vienīgi tad, ja esam konkurētspējīgāki par Vāciju jeb, saucot lietas īstajos vārdos – nekad. Citiem vārdiem, ir jāsamierinās ar savu vietu Eiropas ekonomiskajā telpā un jāpriecājas, ka ir kaut kāds minimāls pieaugums un nekļūst vēl sliktāk. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka latvieši ar to ir samierinājušies un nekādus ambiciozus plānus nelolo. Jautājums, vai izdosies pārliecināt grieķus, spāņus un portugāļus samierināties dzīvot sliktāk nekā Eiropas ziemeļos. Uz mūžīgiem laikiem. Tā kā objektīvi Eiropas dienvidi vienmēr ir bijuši trūcīgāki nekā ziemeļi, tad iespējams, ka tas var izdoties un tad Eiropā rodas kaut kāda stabilitāte. Tādā gadījumā Eiropā visu nosaka tās spējīgākā dalībvalsts – Vācija – un pārējās valstis tai paklausīgi seko.
Ir pilnīgi skaidri un bez jebkādām ilūzijām jāsaprot, ka Latvija pasaulē kā patstāvīgs subjekts nevar spēlēt tikpat kā nekādu lomu. Latvijas ģeopolitiskā orientācija ir negrozāma, lai kā to kāds arī gribētu mainīt. Latvija ir NATO un ES. Par kaut kādu ģeopolitiskās orientācijas maiņu nevar būt pat runas, tāpat kā par otru valsts valodu. Diemžēl līdzšinējā no šīs orientācijas izrietošā politika ir vienpusēja. Pārlieka centība izdabāt lielajiem brāļiem dažkārt jau pārkāpj pieklājības robežas, kā gadījumā ar balsojumu pret Palestīnas autonomijas uzņemšanu UNESCO. Jaunajā Eiropā Latvijai ir jāveido ciešākas attiecības ar jauno līderi Vāciju un jādemonstrē lielāka patstāvība. Jāatceras, ka federālās sistēmās no centra resursi ir jāizsit ar spēku un pat nekaunību. Un pilnīgi aplami ir neizmantot savu vienīgo reālo resursu – ģeogrāfisko tuvību ar Krieviju. Ekonomiskā sadarbība ar Austrumiem (ne tikai Krieviju) ir vienīgais naudas pumpītis, kas mūs var tuvināt Vācijas labklājības līmenim.