Aizvadītais 2011. gads politiski bijis daudz karstāks nekā tika gaidīts, un diez vai šis gads būs mierīgāks. Iemesls satricinājumiem – gruzdošās politiskās un ekonomiskās pretrunas starp Latvijas galvenajiem spēlētājiem, kuras katru brīdi var pārvērsties atklātā ugunī.
Blakus stāvošās kannas ar ugunsbīstamajām Eirozonas un Eiropas Savienības problēmām šajā gadījumā var nospēlēt tieši stabilizējošo lomu. Jo draudīgāk trako vētra, jo kuģa komanda darbojas saliedētāk, savukārt, jo mierīgāks okeāns, jo lielāka varbūtība dumpim uz kuģa. Līdzīgu efektu var radīt gaidāmais valodas referendums, kurš ir izdevīgs gandrīz visai politiskajai elitei, jo ļauj uz referenduma fona noslēpt savu mazspēju un izcelties ar daiļrunāšanas mākslu. Tiesa, nacionālais jautājums vienmēr ir sprādzienbīstams, un kāda nejauša dzirkstele var uzspridzināt visu politisko būvi, padarot prognozes vienkārši smieklīgas.
Ja tomēr abstrahējamies no valodas referenduma un pasaules ekonomiskā kraha draudiem, tad iezīmējas šādas ekonomiskās un politiskās pretrunas, kuras draud sašūpot pagaidām vēl mierīgo Latvijas iekšpolitisko ūdensvirsmu. Izvērstā pretoligarhu kampaņa ir zināmā mērā izjaukusi nostabilizējušos politekonomisko grupējumu ietekmes sadalījumu. Tas, ka politiskajā virtuvē nomainījušies daži darbinieki, vēl nenozīmē, ka tagad visi rātni sēdēs sev ierādītajās vietās, nemēģinot izcīnīt sev vietu tuvāk pie katla. Cīņa starp tiem, kas aiz aizslietņa grūstās par iespēju pirmajiem no katla izķeksēt iekārojamākos gaļas gabalus, vienmēr parādās skatītājiem redzamajā politiskā leļļu teātra daļā.
Nacionālās apvienības un zināmā mērā arī Saskaņas centra politiskā fona taisītājiem ir samērā iedarbīgi ideoloģiskie instrumenti, kuru stīgas raustot viņi var aizkustināt savu vēlētāju sirdis, bet Vienotībai, zatleriešiem, ZZS un olšteiniešiem situācija ir sarežģītāka. Ja ZZS ieņem nogaidošu pozīciju opozīcijā, bet olšteinieši paši sevi iedzinuši politisko pašlabumu meklētāju stūrī, tad galvenās pretrunas iezīmējas starp Vienotību un Zatlera Reformu partiju. Abi šie politiskie spēki tirgo biļetes uz līdzīga rakstura pasākumu ar nosaukumu – godīga politika. Lai gan to cilvēku skaits, kas tic šim godīguma Ziemsvētku vecītim, strauji rūk, viņiem nav cita tērpa, ko uzvilkt no politiskā teātra apputējušajiem drēbju skapjiem. Nelaime vien tāda, ka godīguma vecīša tērps ir tikai viens. Dažām tautām vecītim klāt vēl nāk vai nu Sņeguročka, vai briedis Rūdolfs, bet latviešiem vecītis – dāvanu nesējs vienmēr nāk viens. Tāpēc par vienīgo vietu uz brieža jācīnās Vienotībai ar ZRP. Viņi paši kaut kā vēl varētu mēģināt sadalīt lomas, kur vieni spēlētu pieredzējušos un profesionālos, bet otri jauno sākumu nesošos, taču latviešu politiskajā pieredzē vienmēr jābūt kādam, kas pilda grēkāža lomu. Referendums it kā dod iespējas tautas neapmierinātību un paša neprofesionālismu nokanalizēt uz Saskaņas centru, bet šis politiskais spēks nav valdībā.
Arī oligarhu sāgai arvien straujāk aizejot aizmirstībā, ir jāizgudro kas jauns, ko kā ēsmu uzlikt uz vēlētājiem domātā ierūsējušā āķa. Un šajā situācijā labākā pozīcijā ir tieši zatlerieši ar savu Saulvedi priekšgalā. Lai ko runātu oponenti, Zatlers vienmēr var pateikt, ka tas, ko jūs darījāt, ir bijis slikti un nekas nav mainījies. Tagad viss ir jādara pa jaunam. Viss vecais, ieskaitot vecās partijas, ir jāaizmirst kā ļauns murgs. Pret šādu frazeoloģiju nav iespējama racionāla pretargumentācija, jo tēze nesatur racionālu pamatu.
Politikā uzvar tas, kurš izgudro efektīgāku saukli. Tam jābūt īsam un primitīvam, lai to saprastu arī tāds vēlētājs, kurš avīzes nav lasījis gadiem un domā, ka TV Panorāmā ziņas vēl lasa Anta Rugāte. Vienotības «tiesiskums» jau sāk apsūbēt un izklausīties piedauzīgi. Vienotības kadri arvien vairāk sāk līdzināties oranžajiem profesionāļiem ar to uzbarotajām pakaklēm. Uz Vienotības rutinēto un manāmi pagurušo kadru fona zatlerieši izskatās kā jauns un vēl enerģijas pilns spēks. Zatleriešu piāristu ideja ir pavisam vienkārša – vecos bukus jānomaina jauniem gurķiem, kas ienesīs pavisam citu – nesamaitātu politisko kultūru. Ja Vienotība neatradīs, ko likt pretim šim argumentam, tad tās aiziešana pa oranžo taku būs tikai laika jautājums.
Valdošās koalīcijas veidošanas laikā Vienotība apspēlēja savus jaunākos partnerus kā bērnus. Pieļauju, ka tā bija Vienotības pēdējā lielā politiskā uzvara. Taču tas jau būs pavisam cits stāsts.