Šonedēļ aprit 90 gadi, kopš 1922. gada 15. februārī tika pieņemta Latvijas Satversme. Valsts prezidents Andris Bērziņš, atbildot uz laikraksta Diena jautājumu, vai nebūtu jādomā par jaunas Satversmes rakstīšanu, izteica pārliecību, ka tuvākajos gados tas arī notiks.
Viņš pats esot gatavs iniciēt šo jautājumu un pieļauj, ka jau pēc divarpus gadiem, kad būs nākamās Saeimas vēlēšanas, tās notiks pēc jaunās Satversmes.
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa nākamajā dienā prezidenta iniciatīvu novērtēja kā «nekādu labo signālu». Viņa uzskata, ka neesot nekādas steidzīgas vajadzības mainīt Satversmi un divarpus gados varot notikt tikai konsultācijas. Tagad esot risināmi svarīgāki valsts attīstības jautājumi.
Šie abi viedokļi iezīmē diametrāli pretēju esošās situācijas redzējumu. Viens – valsts politiskā sistēma
20 atjaunotās valsts gados nav spējusi pierādīt savu efektivitāti. Gaidītās cerības nav piepildījušās. Latvijas pilsoņi nejūtas lepni par
20 gados paveikto. Lai arī valstī notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas, sasniegtais rezultāts vērtējams, maigi sakot, kā pieticīgs. Otrs – par spīti grūtībām, Latvijas valsts ir samērā sekmīgi attīstījusies, un atsevišķas negatīvās parādības ir sekas nevis nepareizai valsts politiskajai sistēmai, bet gan tam, ka daži negodprātīgi cilvēki izmantojuši šīs labās sistēmas iespējas un valsti aizveduši nepareizajā virzienā. Tagad pie valsts stūres ir pareizie, un tie tad arī izvedīs mūs saulītē. Šī ir sistēmas advokātu stratēģiskā leģenda, un šī primitīvā pasaciņa atrod dzirdīgas ausis.
Tie, kas šobrīd pie varas, jūtas komfortabli un, protams, neko mainīt negrib. Tāpēc Āboltiņas noraidošā attieksme pret prezidenta iniciatīvu ir saprotama. Diemžēl arī daudzi no politiķiem, kas nav pie varas, neko mainīt nevēlas, jo esošā sistēma ir gandrīz ideāla, lai pie siles tiktu ar minimālu piepūli. Pietiek vien īstajā brīdī ielēkt pareizajā vagoniņā, kuru velk jaudīga lokomatīve, un vieta pie siles garantēta. Jau pati siles jēdziena folklorizēšanās liecina par sistēmas sairuma pakāpi. Ja valsts augstāko likumdošanas iestādi tautā dēvē par sili, tad kādus vēl argumentus vajag, lai būtu skaidrs, ka sistēmā iemetusies puve?
Prezidents precizējis savu ierosinājumu vēlamo rezultātu – «Izmaiņām jāveicina atbildība un jānodrošina skaidrāks atbildības sadalījumu starp varas atzariem». Politiskā atbildība tagad ir tāda, ka referendumā 93% vēlētāju nobalso, ka Aboltiņas vadītā institūcija jāatlaiž, bet viņa arī jaunievēlētajā Saeimā sēž turpat, kur sēdējusi, it kā nekas nebūtu noticis. Protams, politiķiem tik ērtu sistēmu mainīt nav ne mazākās vēlmes. Viņu replikas liecina tikai par to, par ko reti kāds šaubās. Proti, par to, ka politiķi par valsti un tautu domā pēdējā kārtā. Daudz svarīgākas viņiem ir savas personīgās sīkās interesītes. Tad nu valsts var turpināt grimt, politiskā sistēma pūt, galvenais, ka tikai no siles neatrauj vai neapgrūtina pieeju šai silei. Jebkurš politiskās sistēmas maiņas jautājums tiek skatīts nevis caur valsts un tautas interešu prizmu, bet gan – kā saglabāt vietu pie siles vai vieglāk to iegūt nākamajās vēlēšanās. Tieši ar spēju valsts interesēs upurēt savējās atšķiras īsti valstsvīri no politikāņiem.
Uz tiem, kas Latvijā dēvējas par politiķiem, lielas cerības par kāda valstij būtiska jautājuma strauju risinājumu likt nevar. Diemžēl valstī daudzi ietekmīgi viedokļu līderi ir cieši saauguši ar pašreiz pie varas esošo politisko eliti un tādējādi diez vai gribēs un uzdrīkstēsies iet pret šo spēcīgo partejisko straumi. Atliek vien cerēt, ka prezidents demonstrēs pāri partiju interesēm stāvoša valstsvīra cienīgu neatlaidību un no saviem vārdiem neatkāpsies. Tas ir iespējams, ja vien viņš sajutīs sabiedrības atbalstu un gatavību iesaistīties diskusijā