Šodien Saeima sāks izskatīt likumprojektu Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā jeb pievienošanos ES fiskālās stabilitātes paktam, kas paredz stingrus valstu budžeta veidošanas ierobežojumus.
Ja mēs pārtulkojam šā pakta normas no birokrātiskās valodas cilvēciskajā, tad tas nozīmē – sasiesim sev rokas, lai nevarētu tērēt budžeta līdzekļus tad, kad gribas tērēt, bet nav īpašas nepieciešamības to darīt. It kā saprātīgs lēmums. Tomēr šim lēmumam ir arī otra puse.
Ja mēs apzināti sasienam sev rokas, tad tās paliek sasietas arī tad, kad patiešām ir vitāla nepieciešamība rīkoties brīvi un nepiespiesti. Parasti līdzīgu politiku piekopj vāja rakstura cilvēki, kuri, apzinoties, ka nespēj kontrolēt savas naudas izlietojumu, atdod to glabāšanā mammai, sievai vai vēl kādam. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju šādu valsts pašierobežojošo fiskālo politiku atbalsta, kas liecina par to, ka viņi valsts budžeta pārvaldītājus (gan esošos, gan nākamos) uzskata par kaut ko līdzīgu dzērājiem, kuriem vairāk naudas kā ikdienas minimālāko vajadzību apmierināšanai uzticēt nedrīkst. No šīs atziņas izriet pavisam skumīgs secinājums. Steiga, ar kādu Saeima grib nostiprināt mūsu valsts likumdošanā fiskālās stabilitātes pakta nosacījumus, liecina par neticību sev un savai valstij. Ja mēs neuzticamies tiem, kurus paši ievēlam par saviem vadītājiem, tad, lai ko mēs arī teiktu, iznāk, ka neuzticamies paši sev. Taču nevar neuzticēties nevienam. Kādam ir jāuzticas un jāļauj pieņemt atbildīgus lēmumus. Kam sabiedrības vairākums uzticas? Demokrātiskās vēlēšanās uzvarēja pašreizējā koalīcija ar Vienotību priekšgalā. Tie, kam uzticas un akli seko Vienotības līderi, nav noslēpums? Tie ir – Hosē Manuels Borrozu, Hermans van Rompejs, Angela Merkele, Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs un citi aiz mūsu valsts robežām dzīvojošie. Acīmredzot latviešu tautas vairākums labprātāk vēlētos, lai ārzemnieki mūsu vietā pieņemtu svarīgus, atbildīgus lēmumus. Tikai tad priekšplānā izvirzās jautājums – kāpēc gan vēl vajadzīga valsts, ja tās iedzīvotāji ne sev, ne saviem vadītājiem neuzticas un ir gatavi labprātīgi nodot visu atbildību svešzemniekiem? Par kādu suverenitāti šeit vairs var runāt? Satversmē ierakstītais pants, ka valsts suverēnā vara pieder tautai, kļūst vien tukši vārdi. Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad pašreizējā koalīcija, steidzoties apstiprināt lojalitāti fiskālās stabilitātes paktam, atklāti nostājas ES federālistu pirmajās rindās un nepārprotami pārkāpj tautai doto svinīgo zvērestu (solījumu).
Šo paktu nesaudzīgi izsmej pasaules vadošie ekonomisti, un tālredzīgākie politiķi arvien biežāk piesauc nevis stabilitātes paktu, bet gan izaugsmes paktu. Visās šogad notikušajās vēlēšanās – municipālajās Lielbritānijā, prezidenta Francijā, parlamenta Grieķijā un nupat kā notikušajās Ziemeļreinas–Vestfālenes federālās zemes vēlēšanās – taupības politikas aizstāvji cietuši smagas sakāves. Savukārt uzvarējuši tie, kuri priekšplānā izvirza izaugsmes lozungus. Jaunievēlētais Francijas prezidents Fransuā Ollands savā inaugurācijas runā fiskālās stabilitātes paktu vērtē kā acīm redzamu kļūdu: «Eiropai ir nepieciešama solidaritāte. Tai ir nepieciešama izaugsme. Es mūsu partneriem piedāvāšu paktu, kas savienos nepieciešamību samazināt valstu parāda apmērus ar tik ļoti vajadzīgo ekonomikas stimulēšanu.»
Kāpēc fiskālās stabilitātes pakts, visticamāk, nekad nekļūs par ES ekonomiskās integritātes stūrakmeni? Tāpēc, ka ir loģiski un likumsakarīgi ievērot fiskālo disciplīnu ekonomiskās izaugsmes fāzē, taču, mazohistiski ierobežot sevi un iespiest asti bluķī smagas krīzes apstākļos, nozīmē to pašu, ko apņemties nelietot zāles, ja esi saslimis. Ikvienam skaidrs, ka bez kredītiem grūti izveidot augsta līmeņa uzņēmumu, bet noturēt sasniegto gandrīz neiespējami. Nokia un Samsung sacensības piemērs rāda, ka resursu taupīšana izaugsmes nodrošināšanai rada smagas sekas un kādreizējais pasaules sakaru tehnoloģiju līderis šobrīd nonācis neapskaužamā situācijā. Fiskālās stabilitātes pakta ilgtermiņa jēga ir saglabāt esošo ekonomisko konstelāciju arī turpmāk. Proti, Vācijas (un citu bagāto ziemeļvalstu) dominējošo stāvokli Eiropas ekonomikā. Tas arī izskaidro Angelas Merkeles uzstājību, spiežot valstis pievienoties šim paktam. Atceroties A. Merkeles simbolisko vizīti īsi pirms 10. Saeimas vēlēšanām pie premjera Valda Dombrovska, jāsaprot, ka toreiz sniegtais palīdzīgais žests godam jāatstrādā. Iespiežot asti bluķī un nolemjot Latviju mūžīgai atpalicībai.