Lielais Pasažieru vilciena iepirkuma projekts draud izgāzties. Pēc vairāku gadu ieilgušām peripetijām tas, iespējams, beigsies tāpat kā visi citi lielie industriālie investīciju projekti – ar neko.
Tā jau ir Latvijas tradīcija. Uz brīdi norobežosimies no šā iepirkuma potenciālajām blēdībām un partiju grūtībām brālīgi sadalīt trekno kumosu. Paraudzīsimies uz šo iepirkumu stratēģiskās kategorijās.
Ir tāds modīgs vārdiņš – ceļa karte. Tas nozīmē plānu, pēc kura novērtēt katras rīcības atbilstību virzībai uz noteikto mērķi. Latvijas gadījumā šī ceļa karte ir Nacionālās attīstības plāns (NAP). Vismaz tā tam vajadzētu būt. Notiek Ministru kabinetā kāda jautājuma apspriešana, tiek atvērta attiecīgā lappuse NAP un skatīts – vai iesniegtais priekšlikums atbilst plānam vai neatbilst? Veicina nospraustos mērķus vai neveicina? Un atbilstoši secinājumiem tiek pieņemts lēmums. Līdzīgi vajadzētu būt Saeimā, izskatot dažādus likumprojektus. Atsaucei uz NAP jābūt visspēcīgākajam argumentam. Neapgāžamam.
NAP vadmotīvs ir izrāviens. Lietojot militāru terminoloģiju – frontes pārrāvums. Lai šāda operācija būtu veiksmīga, nepieciešama visu resursu koncentrācija noteiktā frontes iecirknī. Jāmobilizē visi iespējamie cilvēku resursi, tehnika, munīcija, transportlīdzekļi, degviela, rezerves daļas, pārtika, jāpievelk infrastruktūra, komunikāciju sistēmas. Visa rīcība jāpakārto vienam uzdevumam. Tikai tad uzstādītais mērķis ir panākams. Ja nekas netiek darīts, bet skaļi bazūnēts par gaidāmo uzbrukumu, frontes pārraušanu un drīzu uzvaru, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir blefs un pretinieku nometnē kareivji var gulēt mierīgi – nekāda uzbrukuma nebūs. Balstoties uz šiem kritērijiem, atbildēsim uz jautājumu, vai Latvijā tiek nopietni domāts par izrāvienu, vai tā ir tikai kārtējā pasaka par «frontes līnijas stratēģisko saīsināšanu» un slepenajās laboratorijās gatavoto «brīnumieroci»?
Kurā virzienā, kurā frontes iecirknī notiek kāda kaut cik būtiska kustība un resursu mobilizācija? Nevienā? Taču, ja nekāda speķu koncentrācija nenotiek, tad secinājums rodas pats no sevis – nekāds izrāviens nemaz nav paredzēts. Tas ir tikai un vienīgi blefs. Tukša tauru skandināšana un kartona tanku izvietošana pretinieka maldināšanai. Ja mēs rūpīgāk paanalizējam premjera Valda Dombrovska un Vienotības darbību, kopš tā atrodas pie varas, tad redzam, ka Dombrovskis un izrāviens ir jēdzieni, kas īsti neiet kopā. Dombrovskis ir izteikts aizsardzības stila spēlētājs (karotājs). Uzbrukums, izrāviens, frontes pārrāvums nav viņa stihija. Arī Vienotība kā partija nekad nav par mērķi stādījusi kādus ar ekonomikas izaugsmi raksturojamus sasniegumus. Mērķis ir bijis un joprojām paliek pavisam cits, un tas nekad nav ticis slēpts, – 2014. gadā iestāties eirozonā. Cita mērķa nekad nav bijis. Iestāšanās eirozonā neparedz nekādus izrāvienus. Tieši otrādi. Pašreizējais straujais ekonomikas pieaugums premjeram rada liekas galvassāpes, jo rada papildu spiedienu uz inflāciju, kas savukārt var kalpot par ieganstu mūsu neuzņemšanai eirozonā. Ekonomiskā pieauguma radītie papildu ieņēmumi tiek nevis koncentrēti tajos sektoros, kur varētu notikt NAP minētais izrāviens, bet gan šie ieņēmumi apzināti samazināti, pazeminot PVN likmi. Ja nodokļi tiek mazināti, lai palielinātu valsts konkurētspēju vai lai uzlabotu atsevišķu iedzīvotāju grupu labklājību, tad tas ir ne tikai attaisnojami, bet vēlami. Konkrētajā gadījumā, par vienu procentpunktu samazinot PVN likmi, mērķis ir tikai viens – tehniski piedzīt inflācijas līmeni Māstrihtas kritērijiem, lai mēs varētu ielīst tādā valūtas savienībā, kura pārdzīvo dziļu eksistenciālo krīzi.
Ja Vienotības stāsts par izrāvienu ir blefs, kas domāts pretinieka maldināšanai, tad loģiski rodas nākamais jautājums – kas ir šis pretinieks un kādas intereses pārstāv šie dezinformācijas izplatītāji? Pretinieks acīmredzot ir latviešu tauta. Bet – kā interesēs tiek blefots? To, kuriem nav nekādas vajadzības, lai Latvijā notiktu izrāviens un uzrastos spēcīgs konkurents. Nevajag teikt, ka mēs jau tik maziņi un nevienam lielajam neko no galda nocelt nevaram. Nevajag pašnoniecināties. Lidosta Rīga, airBaltic, mūsu ostas, kokapstrādes nozare un daudzi citi ir pietiekami nopietni biznesa spēlētāji, ar kuriem pasaulē rēķinās. Tāpat nevienam Eiropā nevajag, lai Latvijā tiktu būvēti vilcieni. Tāpēc premjers – blefotājs, lai nodrošinātu sev alibi, dodas atvaļinājumā.