Atzīšos, ka Eirovīzijas finālu līdz galam nenoskatījos. Tāpēc šoreiz raksts būs nevis par Lorīnu, kuru Eiropas TV skatītāji šogad izvēlējuši par kontinenta vērienīgākā dziesmu konkursa uzvarētāju, bet gan par krietni prozaiskāku un latviešu tautai neprasītu izvēli.
Par atteikšanos no savas valūtas par labu eiro. Šīs izvēles neapstrīdamību katrā savā uzstāšanās reizē uzsver gan premjers Valdis Dombrovskis, gan vēl uzstājīgāk Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Abi sapņo ieviest eiro 2014. gada 1. janvārī. Apzināti lietoju vārdu sapņo, jo tā pat nav vienkārši vēlme. Tas ir sapnis, kurš jāpiepilda neatkarīgi no reālajiem apstākļiem. ES vienotās valūtas konstrukcija ļogās, un nav skaidrības, kāda tā izskatīsies ne tikai 2014. gadā, bet jau pēc nepilna mēneša. Kas notiks pēc 17. jūnijā paredzētajām Grieķijas parlamenta atkārtotām vēlēšanām? Nelabvēlīgie eiro ieviešanas apstākļi sapņotājus nemulsina. Tādi vīri kā Rimšēvičs un Dombrovskis jau neies pielāgoties apstākļiem. Ja viņi izlēmuši, tad apstākļiem jāpielāgojas viņiem. Vēl mazāk viņus interesē, ko par eiro domā latviešu tauta. Ak, tikai 15% iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu? Nekas, galvenais, ka mēs paši to gribam. Tiek jau dalīta eiro ieviešanai paredzētā nauda, it kā viss jau būtu izlemts galīgi un negrozāmi.
Kas tā ir? Neiedomājama augstprātība vai vienkārši apmātība. Kādi gan ir šīs arogances vai apmātības cēloņi? Latvijas Bankas prezidentam dēļ viņa milzīgajām eiro kredītsaistībām ir personiska ieinteresētība būt «apmātam». Ir arī politiski iemesli. Premjeram Dombrovskim eiro ieviešana varētu būt kā amata vainagojums. Izklausās labi – sāku darbu pašā krīzes dziļākajā punktā un aizvedu valsti līdz eiroklubiņam, kas simbolizē (tagad jau pagātnes formā) piederību ES «varenajiem». Savukārt, ja Latvijai iet secen (kādreiz) kārdinošais kliņģeris – eiro, tad kļūst daudz grūtāk attaisnot nesaudzīgo «konsolidāciju» un 200 000 cilvēku aizdzīšanu ekonomiskā emigrācijā.
Vēl smagākā situācijā atrodas Rimšēvičs un viņa bezrūpīgais, bet tauki apmaksātais galms. Rimšēvičs visu savu reputāciju uzlicis uz vienu kārti – uz eiro. Latvijas Banka viņa vadībā ir pilnībā atteikusies no savas monetārās politikas, un šī (ne)politika netika koriģēta nedz tad, kad valstī gāzās iekšā lēti kredītresursi, nedz tad, kad nauda plūda prom un ekonomika smaka nost. Kamēr sabiedrības acīs eiro ieviešanas centieni saglabāja zināmu pievilcību, tikmēr ar šādu nekā nedarīšanas un neredzēšanas politiku vēl varēja izbraukt. Tagad, kad eiromērķis krietni pabalējis un vairs nešķiet kārdinošs, sāk ļodzīties arī atbalsts nesatricināmajai Latvijas Bankas strausa stratēģijai.
2013. gada decembrī beidzas Rimšēviča pilnvaru termiņš. Ja 2007. gadā viņš tika pārvēlēts bez alternatīvas gandrīz vienbalsīgi, tad tagad Latvijas Bankas neesošās monetārās politikas apspriešana vairs nav tabu. Ekonomiskā situācija pasaulē ir radikāli mainījusies. Pasaules vadošie ekonomisti, neatkarīgi no to uzskatiem, ir vienprātīgi, ka Grieķijas problēmas varētu daudz vieglāk risināt, ja vien tai būtu sava valūta. Taču, ja Grieķijai derētu šādas zāles, ja vien tai būtu sava valūta, tad kāpēc Latvija izvēlējās mokošo un ekonomiski nepamatoto «iekšējās devalvācijas» ceļu? Varbūt tāpēc, ka 2008. gadā Latvijas Bankas prezidents nekustamā īpašuma iegādei paņēma kredītu 630 000 eiro apmērā un nonāca smagā interešu konfliktā?
Iespējams, ka, apzinoties savas bezdarbības katastrofālo ietekmi uz Latvijas ekonomiku, Rimšēvičs nākamgad vairs neizvirzīs savu kandidatūru uz Latvijas Bankas prezidenta trešo termiņu. Taču jebkurā gadījumā diskusija par Latvijas monetāro politiku saasināsies. Ja Latvijas Bankas prezidentam acu priekšā rēgojas tikai viens mērķis – pēc iespējas ātrāk un par katru cenu tikt vaļā no savas valsts valūtas un jebkādas atbildības par valsts ekonomisko stāvokli un iedzīvotāju labklājību, tad grūti šo amatpersonu nosaukt par valstiski domājošu. Ja vien viņš nevadās pēc kāda latviešiem neglaimojoša principa. Proti, mēs paši esam tik tizli, ka viss, kam pieskaramies, lūst un plīst. Tā kā esam tādi tizleņi, tad, jo mums mazāk teikšanas un abildības, jo labāk. Šādam uzskatam Latvijā netrūkst sekotāju. Neatkarīgi no ģimenē lietotās valodas. Bet vai uz šā tizluma sindroma jābalsta eiroizvēle?