Pūlēties citu labā

Ar strīdīgiem un latviešiem ne pārāk draudzīgiem izteikumiem slavenais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess oficiālā vizītē Rīgā ieradīšoties ar vilcienu. Signāls latviešiem vairāk nekā skaidrs – ātrāk pievienojieties mums, igauņiem, tik vēlamajam Rail Baltic projektam.

Lietuva uzstāj, lai līdz 28. jūnijam Latvijas valdība paraksta koncesijas līgumu par piedalīšanos Visaginas AES būvniecībā. Valdība ļauj nojaust, ka šādu līgumu parakstīs. Nav tikai skaidrs, kāpēc Latvijai jāiegulda miljards eiro Lietuvas (!) ekonomikā. Izrādās, ka Saeimas Tautsaimniecības komisiju tas pat neinteresē. Kā izsakās šīs komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis (RP), «Tautsaimniecības komisija ir viena no noslogotākajām Saeimā, tāpēc šim jautājumam uzmanība pagaidām nav pievērsta». Gribas saukt: ak, zeme, atveries! Latvija veic lielāko investīciju citas valsts ekonomikā savas pastāvēšanas vēsturē, bet Saeimas atbildīgajai komisijai neesot laika pievērsties šim jautājumam? Kam tad ir laiks?

Pasaulslavenās grāmatu sērijas Bagātais tēvs (latviski izdota viņa pazīstamākā grāmata – Bagātais tēvs, nabagais tēvs) autors Roberts T. Kijosaki kā galveno atziņu, kas ļauj cilvēkiem izrauties no trūkuma un kļūt pārtikušiem, min – ja gribi mainīt dzīvi, maini domāšanu. To pašu var teikt par valstīm un tautām. Ja ir patiesa vēlēšanās Latviju pārvērst par bagātu un pārtikušu valsti, tad jāmaina mūsu pašu iesīkstējusī domāšana. Kāds Kijosaki sakars ar Rail Baltic projektu un Visaginas AES? Viena no Kijosaki atziņām skan – vairums cilvēku pūlas citu, nevis savā labā. Domā pirmām kārtām par sevi un savu izdevīgumu. Igaunijas prezidents domā par sevi, par savu valsti un brauc uz Rīgu lobēt dzelzceļa projektu, kurš Latvijai nedod it nekādu ekonomisku labumu. Taču Latvijas politiķi, izskatās, ir no to sugas, kuri vienkārši nespēj pateikt stingru nē! Viņi minstinās, kaut ko pļāpā par papildu izpēti un cer, ka viss kaut kā atrisināsies pats no sevis. Bet, ja neatrisināsies, tad jau varam arī to sev nevajadzīgo dzelzceļu celt.

Vēl smagāka situācija ir ap Visaginas AES. Latvijas valstij (tautai) vēl pagaidām 100% piederošs uzņēmums Latvenergo ir gatavs aizņemties un ieguldīt 1 miljardu eiro Lietuvā esošas AES būvniecībā. Tas nozīmē, ka par mūsu kārtējo aizņemto naudu Lietuvā tiks uzbūvēts milzīgs objekts, kas tur ģenerēs iekšzemes kopproduktu un caur to arī nodokļus, darba vietas, infrastruktūru un visu pārējo. Kāds labums no tā tiks mums? To valdība skaidri, ikvienam latvietim saprotami, nepaskaidro.

Var piekrist, ka Visaginas AES noteikti palielinās Baltijas un tātad arī Latvijas enerģētisko neatkarību, un no šāda viedokļa elektrostacijas būvi var vērtēt pozitīvi. Taču tas ir tikai tāds politisks izdevīgums, ko grūti salīdzināt ar Lietuvas ekonomisko izdevīgumu. Politika, kā zināms, ir kompromisu māksla, kas vienkāršā valodā nozīmē savstarpēju izdevīgumu. Tev vajag to, bet man šito. Tad vienojamies – es tev došu to, kas tevi interesē, bet tu man to, kas mani interesē. Uz šiem vienkāršajiem principiem ir būvēta pasaules politika jau kopš Mozus laikiem, un tāda tā turpināsies līdz pat paradīzes uzcelšanai zemes virsū. Tad jāuzdod jautājums, ko mēs iegūsim, atbalstot igauņus viņu Rail Baltic projektā, un ko – atbalstot lietuviešus Visaginas AES projektā?

Vai Igaunijas prezidents Ilvess brauc ar solījumu atbalstīt Latvijā sašķidrinātās gāzes termināļa būvi? Varbūt viņam portfelī ir vēl kāds pievilcīgāks piedāvājums? Tad tā arī jāsaka: mēs zinām jūsu ne vienu reizi vien izteikto viedokli, ka Igaunija nav nekāda Baltijas valsts, bet Ziemeļvalsts, un tai nav nekā kopīga ar Latviju, tāpēc iztiksim bez lieka sentimenta. Ko jūs esat gatavi mums dot pretī, lai mēs iesaistītos Rail Baltic projektā? Ak neko? Tikai morālu atbalstu mūsu centieniem iestāties eiro? Ja tā, tad paldies! Arī mēs vienīgi morāli atbalstīsim jūs Rail Baltic būvniecībā.

Protams, te parādās būtisks jautājums – ko tad jūs (tas ir, Latvija) gribat? Un šajā brīdī atklājas kliedzoša aina. Izrādās, ka mūsu valsts vadītāji paši neko negrib. Viņiem nav savu valstisku vēlmju. Nekādas Latvijas intereses viņi neaizstāv. Viņi tikai pilda citu iegribas. Bet, ja tā, tad skaidrs, ka Latvija nekad nebūs starp bagātām valstīm, jo vienmēr pūlēsies citu labā. 2008. gadā mēs izglābām Ziemeļeiropas bankas, un ko dabūjām pretī? Dažas liekulīgas uzslavas un trīspirkstu kombināciju.

Svarīgākais