Grieķijas vēlēšanu rezultāti ļauj visiem – gan pašā Grieķijā, gan pasaulē – atviegloti uzelpot. Smagais Grieķijas parādu jautājuma risinājums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku, un iespējams, ka šo sastrutojušo augoni izdosies likvidēt ar tradicionālām ārstēšanas metodēm, izvairoties no ķirurģiskas iejaukšanās.
Proti, Grieķijas ekstrahēšanas no eirozonas. Šo vēlēšanu rezultāti kārtējo reizi liecina, ka kritiskos brīžos tautas spēj izdarīt ļoti precīzus, pat šaha ģēniju cienīgus gājienus.
Labāku vēlēšanu rezultātu grieķi pat gribot nevarētu izkombinēt. Ar minimālu pārsvaru uzvarēja partijas, kuras atbalsta esošās vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Konkrētajā gadījumā tieši minimāls pārsvars ir labāks nekā, ja tas būtu iespaidīgs un kreisie radikāļi ar tās dinamisko līderi Aleksi Ciprasu būtu cietuši smagu sakāvi. Kāpēc? Tāpēc, ka minimālais pārsvars ļaus nākamajai valdībai prasīt no aizdevējiem lielāku pretimnākšanu. Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad šis minimālais pārsvars ļaus valdībai biedēt (lai neteiktu – šantažēt) aizdevējus ar frāzi – jūs gribat, lai mūsu vietā pie šā galda sēž Ciprass? Arī pašiem aizdevējiem jāsaprot, ka grieķu vēlētāji ir pelnījuši kādu konfekti par Eiropai un tās finanšu sistēmai tik labvēlīgo balsojumu. Un šī konfekte noteikti tiks dota. Visticamāk, ļaujot grieķiem reformu tempu palēnināt un solot norakstīt vēl kādu daļu parādu. Vācijas finanšu ministra vietnieks Štefans Kampeters jau devis šādu mājienu, sakot, ka «Grieķijai nevajadzētu pārcensties ar reformām». Skaidrs, ka ne jau bez kancleres Angelas Merkeles un stingrās līnijas turētāja finanšu ministra Volfganga Šoibles ziņas ministra vietnieks atļāvies to teikt.
Tirgi (segvārds 20 lielākajām pasaules finanšu institūcijām) uz Grieķijas vēlēšanu rezultātiem reaģējuši pozitīvi. Eiro kurss nedaudz kāpis, un fondu tirgos akciju cenas cēlušās. Komentāri ir visai viendabīgi – varam atviegloti uzelpot. Cits jautājums – uz cik ilgu laiku? Šeit vietā ir slavenā dilemma – kas labāk? Šausmīgas beigas vai šausmas bez gala. Pasaules prakse liecina, ka parasti cilvēki izvēlas šausmas bez gala, jo vienmēr pastāv cerība, ka notiks brīnumaina izglābšanās. Lai ko teiktu skeptiķi, tomēr dažkārt notiek brīnumi un problēmas patiešām atrisinās pašas no sevis. Dažkārt pavisam negaidītā veidā.
Ir jāpiekrīt uzskatam, ka zināmu daļu atbildības jāuzņemās pašiem aizdevējiem, jo tie līdz pat pēdējam brīdim aizdeva naudu grieķiem, faktiski saprotot, ka viņi to nespēs gluži fiziski atdot. Turklāt šī aizdošana notika tikai un vienīgi ar vienu mērķi – gūt vieglu (jo procenti bija nenormāli augsti) peļņu, bet viens no kapitālisma pamatlikumiem skan – peļņas gūšana vienmēr ir saistīta ar risku. Augsti procenti nozīmē tikai vienu – pastāv augsts risks nedabūt neko. Šis nu ir tas gadījums, kad risks nav ataisnojies, un aizdevējiem (neatkarīgi no tā, kas ir šie aizdevēji un kur galu galā nogūlušas Grieķijas parādzīmes) jāsaprot, ka šoreiz gaidītās peļņas vietā tie ir dabūjuši skurstenī ierakstāmus parādus. Problēma nav tikai grieķu slinkumā vai negribēšanā atteikties no 13. un 14. algas. Problēma ir arī kreditoru negribēšanā atzīt, ka šoreiz risks nav attaisnojies un gaidītās peļņas vietā jāpriecājas, ja vispār kaut ko dabūs atpakaļ.
Grieķiem un, domāju, arī visai Eiropas ekonomikai kopumā par labu nāca arī ieilgušais Grieķijas vēlēšanu trilleris divās kārtās, jo starp abām vēlēšanu kārtām tā dēvētie tirgi saprata, gar kādu bezdibeņa maliņu tie sākuši staigāt. Savā ziņā Grieķijas vēlēšanas, iespējams, nospēlēs to pašu lomu, ko savulaik boļševiku apvērsums Krievijā, kas, marksistu terminoloģijā runājot, parādīja kapitālistiem, pie kā var novest pārmērīga darbaļaužu ekspluatācija. Grieķijas mācība – krīžu pārvarēšanas smagums jāsadala solidāri uz visiem burbuļa pūšanas dalībniekiem, nevis, kā tas notika Latvijā, – galvenokārt tikai uz «vienkāršā» cilvēka, bet ne naudas turētāju, finanšu oligarhijas rēķina. Bankas gan stāsta, cik lielus zaudējumus krīzes laikā piedzīvojušas, bet, pirmkārt, šie zaudējumi ir tīri virtuāli un tagad pamazām tiek atjaunoti un, otrkārt, reti kurš baņķieris izjuta reālu savas labklājības pazeminājumu. Tas, ka bankas kontā cipari bija drusku mazāki, nekā gribētos, uz reālo dzīvi nekādu iespaidu neatstāja. Grieķijas vēlēšanu trilleris tirgiem liks nedaudz pieraut astes, un tas ļauj mums visiem kopā priecāties par Grieķijas prātīgo izvēli.