Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Aija Cālīt-Dulevska intervijā Latvijas Radio skaidro, ka viņas izteikumi tviterī neesot jāņem vērā, jo tie jau tādi nekontrolētu domu uzplaiksnījumi vien esot.
Viņa vēl piecus mēnešus pēc jaunā amata ieņemšanas nespēj iejusties amatpersonas statusā un klabina tviterī visu, kas ienāk prātā. Arī cits padomes loceklis Ivars Zviedris intervijā portālam mansmedijs.lv atzīst, ka sācis darbu NEPLP kā jauns, tikko dzimis telēns, bet nu jau pamazām «iebraucot savā lauciņā». Tiesa, arī pašreizējais zināšanu apjoms viņam netraucē bārstīt tādas pērles, kā «atalgojums Igaunijas sabiedriskajos medijos ir [..] neskaitāmas reizes augstāks nekā Latvijā». Neskaitāmas reizes augstāks tas var būt kādiem lielu banku top menedžeriem, bet atalgojums Igaunijas medijos varētu būt divas, lielākais, trīs reizes augstāks nekā Latvijā, un šādus skaitļus Zviedrim jau nu vajadzētu prast skaitīt. Šāda aptuvena pļāpāšana varbūt ir pieņemama privātpersonai, bet par budžeta līdzekļiem uzturamai amatpersonai ir jābūt pavisam citai atbildībai par izteiktajiem vārdiem.
Eiforijā pēc 10. Saeimas patriekšanas un uzvaras 11. Saeimas vēlēšanās mūsdienu revolucionāri ar vārdiem sirdī – mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs – ārdīja visu veco un gara acīm jau redzēja jaunuzcelto. Taču viena lieta – sapņot, bet pavisam cita – īstenot. Ar jauncelsmi revolucionāriem visos laikos ir gājis daudz grūtāk nekā ar vecā ārdīšanu. Ja par to, ka patlaban Saeimā nesēž neviens no Par labu Latviju, diez vai ir vērts uztraukties, tad revolucionārā uzplūdā 100% pārvēlētā NEPLP var ilgtermiņā radīt Latvijas mediju telpā nepatīkamas sekas. Ne jau tāpēc, ka padomē būtu savēlēti slikti cilvēki ar ļauniem nolūkiem. Nebūt nē. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šie cilvēki tiecās uz NEPLP, augstu ideālu vadīti, taču viena lieta ir šie ideāli, bet pavisam cita profesionālās spējas un zināšanas.
Pirmatnējā cilšu sabiedrībā dzīvojoši cilvēki it kā nespējot atrast mīlas prieku saistību ar deviņus mēnešus vēlāk notiekošajām dzemdībām. Tās it kā esot divas savstarpēji nesaistītas lietas. Ja dzimumakta baudas mirklis pēc kāda laika var rezultēties jauna cilvēka piedzimšanā, tad neprofesionālas, situāciju lāga nesaprotošas padomes ievēlēšana var nākotnē dzemdināt visnegaidītākos monstrus. Dulevskas regulārie izteikumi par sabiedrisko mediju raidījumu saturu un dalībnieku sastāvu liek atkal izrunāt it kā jau aizmirsto vārdu – cenzūra –, un varam gaidīt kritienu preses brīvības rangā. Taču gan Dulevskas emociju izpausmes tviterī, gan Zviedra tukšā papļāpāšana ir tīrais nieks iepretim tiem potenciālo nepatikšanu kalniem, kurus šāda neprofesionāla padome var sastrādāt, ja tās darbība arī turpmāk tiks vērtēta pēc revolucionārā «savējos neaiztikt» principa.
Vienu bumbu ar laika degli jau esošā padome ir paguvusi uzmeistarot. Runa ir par TV3 vienīgā nopietnā konkurenta LNT pārpirkšanu. Formāli zaļo gaismu MTG megatelevīzijas izveidei deva Konkurences padome, bet tā nebūtu piekritusi šim darījumam, ja NEPLP un visa mediju vide būtu vienbalsīgi teikusi skaļu – nē. Politisko spēku samērs nebija labvēlīgs LNT, un politiski uzvilktā NEPLP par to, ka LNT nonāks MTG rokās, tikai priecājās. Lai nezaudētu seju, atlika vien noteikt ne pārāk smagus apgrūtinājumus, un darījums aizgāja savu ceļu. Kur tas novedīs, pagaidām teikt vēl pāragri, bet atļaušos prognozēt, ka agri vai vēlu TV3 un LNT apvienotais monstrs liks par sevi manīt ne no labākās puses. To saku, abstrahējoties no jebkādām politiskām vai ideoloģiskām simpātijām vai antipātijām. Tikai un vienīgi izejot no vienkāršas loģikas – jebkura monopola darbībā agri vai vēlu izlien tā savtīgo interešu «āža kāja». Un vairs nav svarīgi, kas ir īpašnieks un kādas vērtības tas pārstāv.
Taču ne mazākas briesmas rada neprofesionāla, toties «revolucionāra» pieeja vienota sabiedriskā medija izstrādē. Šis ir gadījums, kad visai mediju videi, atsakoties no politiskajām ambīcijām, būtu rūpīgi jāseko, lai šajā procesā darbotos princips – labāk septiņreiz nomērīt un tad griezt, nevis paļauties uz «revolucionāro sirdsapziņu». Jāatceras, ka tas ir ilgtermiņa projekts ar ļoti tālejošām sekām latviešu tautai un to nevar pakārtot īslaicīgam baudas mirklim, kādu dažiem sniegtu LTV ģenerāldirektora Edgara Kota patriekšana.