Tiem, kas interesējas par latviešu nācijas veidošanos un jaunlatviešu kustību, no mūsdienu skatpunkta ir grūti izprotama 19. gadsimta latviešu dižgaru izteikti pretvāciskā un prokrieviskā orientācija.
Varētu domāt, ka vācieši latviešiem tomēr bijuši kā kulturālas civilizācijas paraugs, kamēr no krieviem it kā neko daudz vairāk kā rupju lamāšanos latvieši nav iemantojuši. Tad no kurienes šis milzīgais naids pret visu vācisko, kas Ulmaņa laikos aizgāja pat tik tālu, ka visā nopietnībā tika runāts par Vecrīgas kā vācu klātbūtnes atgādinājuma nojaukšanu. Esmu gudriem cilvēkiem uzdevis šo jautājumu, un ierastākā atbilde skan – tolaik bija izplatīts mīts par 700 verdzības gadiem un uz tā viļņa arī izauga šis naids. Var strīdēties, cik šis «mīts» ir vēsturiskajai īstenībai atbilstošs, taču jebkurā gadījumā neviens mīts nevar dziļi iesakņoties tautas apziņā, ja tam nav augsnes, kur ikdienā baroties. Ja latvieši ienīda vāciešus, tātad tam bija zināms pamats. Kāds? Pagājušā nedēļas nogalē vienu vakaru biju Vecrīgā, bet nākamo Jūrmalā. Tur redzētais man palīdzēja apjaust nacionālās attiecības, kādas Latvijā valdīja pirms simts un vairāk gadiem. Vecrīgā savām acīm redzēju to, par ko biju daudzkārt lasījis un dzirdējis. Piedzērušos britu jauniešu ālēšanos. Viņi bija kādi septiņi, astoņi. Pat ne jauni vīrieši. Drīzāk vēl pavisam zaļi puišeļi. Pārdzēruši jēgu, viņi, krēslus virs galvām vicinot, skaļi auroja, dažbrīd it kā dziedot, bet pārsvarā neartikulēti bļaustoties. Apkārtējie šo ālēšanos uztvēra samērā iecietīgi – kam gan negadās. Lai jau jaunieši iztrakojas. Bija vēl gaišs, un Brīvības piemineklim nekas nedraudēja. Pagaidām. Tā kā jutos šīs bļaustīšanās traucēts un pats alkoholu nebiju lietojis ne grama, atļāvos šiem britu jauniešiem aizrādīt. Un tajā brīdī apjautu, no kurienes aug kājas agrāko laiku latviešu naidam pret vāciešiem. Kad uzrunāju šos britu jauniešus, kuri acīm redzami nebija no turīgo gala, viņu skatienā ieraudzīju visu to bezgalīgo pārākumu, kādu britu plebejs izjūt pret latviešiem un Latviju. Viņi, senas un cienījamas zemes pavalstnieki, atbraukuši uz kaut kādu pažobeli pie aborigēniem, un te viens no iezemiešiem vēl uzdrošinās mums – baltajiem kungiem – kaut ko iebilst. Kāda neredzēta nekaunība. Lai ko mēs darītu un kādus kalnus gāztu, angļu vai vāciešu masu apziņā mēs vienmēr būsim atpalikuši, mežos dzīvojoši austrumeiropieši, lai ko tur sludinātu atsevišķi indivīdi kā The Economist blogeris Edvards Lūkass. Uzsveru, masu apziņā, nevis atsevišķu labāk informētu personu acīs. Tieši šos aizspriedumus savā twitter replikā Nobela prēmijas laureātam Polam Krūgmanam pārmeta Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Nākamajā dienā devos uz Jūrmalu, pastaigājos gar Dzintaru koncertzāli un pasēdēju Jomas ielas āra kafejnīcā. Jaunā viļņa gaidās mūsu slavenāko kūrortpilsētu jau pārplūdinājuši krievu atpūtnieki. Kontrasts ar iepriekšējā vakarā redzēto Vecrīgā bija satriecošs. Ja Vecrīgā klejoja (vai vairāk dūrās acīs) prastākā segmenta Rietumu tūristi, tad Jūrmalas centrālo ielu bija okupējuši krievu jaunbagātnieki, kuri nebūt neatbilda aveņkrāsas žakešu un masīvu zelta ķēžu nēsētāju stereotipiem. Tā pārsvarā bija ļoti solīda un sevi cienoša publika ar atbilstošām manierēm. Gan jau arī Rīgā ir pilni laukumi un kafejnīcas ar visnotaļ inteliģentu Rietumu publiku, savukārt Jūrmalā var sastapt nekulturālus krievus no Austrumiem. Taču Brīvības pieminekli kaut kā regulāri apčurā nevis krievu, bet gan Rietumu tūristi. Ja pieminekli neapsargātu policija, tad tas tiktu apskādēts vēl biežāk. Nav runa par nepieciešamību atviegloties. Runa ir par attieksmi. Par attieksmi pret valsti un zemi, uz kuru esi atbraucis. Ja brits Latviju uztver kā sētmali, kurā dzīvo nesen no kokiem nokāpušie, tad krievs šo zemi tomēr uztver ar cieņu. Krievu miljardieri lepojas, ka bijuši Jūrmalā un tiem šeit pieder kāds īpašums. Grūti iedomāties kādu Rietumu ietekmīgu personu, kas lepotos par Rīgas apmeklējumu. Drīzāk to uztvertu kā pienākumu. Kā rehabilitācijas centra vai Āfrikas bada cietēju nometnes apmeklējumu. Jādomā, šī attieksme gadu simteņiem nav mainījusies un vāciešu neslēpti uzpūtīgā attieksme pret bauriem lika Alunānam, Valdemāram un Baronam meklēt draugus citā virzienā. Mums ir cita pieredze, taču tāpēc nav akli jaskatās tikai pretējā virzienā.