«Pagaidām es nesaskatu nekādus labumus no pievienošanās eirozonai, tikai izdevumus,» intervijā laikrakstam Wall Street Journal norādījis Bulgārijas finanšu ministrs Simeons Djankovs, skaidrojot Bulgārijas valdības lēmumu atlikt eiro ieviešanas plānus.
Pirms tam par lēmumu atlikt eiro ieviešanas plānus paziņojušas Polija, Čehija, Ungārija un netieši arī Lietuva. Tādējādi Latvija ir palikusi vienīgā ES dalībvalsts, kura, par spīti visam, stūrgalvīgi dodas eiro ieviešanas virzienā.
Sabiedrisko attiecību aģentūras Latvijas Banka viens no redzamākajiem propagandas virtuoziem Uldis Rutkaste intervijā Latvijas Radio izmanto visu savu daiļrunāšanas meistarību, nosaucot hipotētiski iedomātus ieguvumus – 900 miljonus eiro budžetā un 8 miljardus eiro ekonomikā kopumā līdz 2020. gadam, lai pierādītu, ka visi šie citvalstu valstsvīri un ekonomisti, kas atsakās kāpt uz eirozonas Titānika, ir muļķi, vien mēs, latvieši, tie gudrie. Kāds ir šīs pārliecības par latviešu «gudrības» ekskluzivitāti iemesls?
Ne velti saucu Latvijas Banku par sabiedrisko attiecību aģentūru, jo šīs iestādes galvenā, lai neteiktu vienīgā, darbības jēga kopš 2004. gada nav bijusi nekāda cita kā vien eiro ieviešanas sabiedrisko attiecību menedžēšana. Turklāt šim nolūkam tērējot milzu summas. Patiesības labad gan jāteic, ka šīs summas nav ņemtas no valsts budžeta, bet vienkārši paņemtas no Latvijas Bankas pagraba, kur guļ Vācijā, spiestuvē Giesecke&Devrient, sadrukātie lati. Protams, attiecīgi grāmatvediski noformējot, jo mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk nauda ir vien ieraksts grāmatvedības papīros (failos).
Ja zūd eiro ieviešanas mērķis, tad zūd jēga Latvijas Bankas līdzšinējai darbībai vai, pareizāk sakot, pilnīgajai bezdarbībai ārpus sabiedrisko attiecību jomas. Ja zūd eiro ieviešanas mērķis, tad sabiedrība var Latvijas Bankas ļoti labi apmaksātajai vadībai uzdot pamatotu jautājumu, ko jūs esat darījuši Latvijas ekonomikas labā? Par kādiem nopelniem esat saņēmuši milzīgās algas? Līdz šim Latvijas Banka, darbojoties kā sabiedrisko attiecību aģentūra, ir spējusi izvairīties no gandrīz jebkādas atbildības par smago ekonomisko krīzi, kas skāra Latviju. Pazūdot Latvijas Bankas iemīļotajam jājamzirdziņam – eiro, var nākties atbildēt par savu bezdarbību. Iespējams, ar ļoti labi apmaksātajiem amatiem. Līdz ar to visi Latvijas Bankas darbinieku centieni, pamatot eiro ieviešanu, skaidrojami galvenokārt ar pašsaglabāšanās instinktu.
Tomēr, kādi ir objektīvie eiro ieviesēju stūrgalvības iemesli? Viens ir šāds. Mēs jau ilgus gadus esam savu valūtu piesaistījuši eiro un tādējādi grāmatvediski jau kopš 2004. gada esam eirozonā, tikai Latvijā eiro tiek pārrēķināts kā 0,7028 lati. Ja tā, tad kāpēc gan sevi apgrūtināt ar šo mākslīgo grāmatvedības vienību – 0,7028 lati, ja var vienkārši ieviest visā pasaulē atzīto eiro? Tiesa, pēdējā laikā šis arguments kļūst arvien nepārliecinošāks, jo pieaug bažas, ka visām eirozonas valstīm solidāri var nākties reāli finansēt atsevišķu kredītproblēmu nomākto eirozonas valstu parādus. Tie lielā mērā ir šie izdevumi, par kuriem runāja Bulgārijas finanšu ministrs.
Taču šie argumenti ir izteikti grāmatvediski. Daudz būtiskāks ir ekonomiskās filozofijas jautājums. Vai mums ir vajadzīga sava monetārā politika? Atteikšanās no savas valūtas nozīmē arī atteikšanos no jebkādas savas monetārās politikas. Turklāt uz visiem laikiem un jebkurā situācijā. Pasaulē, it īpaši pēc pēdējo gadu notikumiem krīzes skartajās valstīs, monetārās politikas instrumentu neesamība tiek uzskatīta kā būtisks trūkums. Latvijā, pateicoties gadiem ilgai sabiedriskās domas ietekmēšanas kampaņai, valda viedoklis, ka mums sava monetārā politika nav vajadzīga. Pat vairāk. Valda pārliecība, ka latviešiem tā ir kaitīga, jo, ja latviešiem uzticētu savas valsts monetāro politiku, tad ātri vien viss tiktu salaists grīstē un tāpēc pēc iespējas drīzāk šīs tiesības, rīkoties ar monetārajiem instrumentiem, ir jānodod Frankfurtei, tas ir, Eiropas Centrālajai bankai. Šis viedoklis pamatojas dziļajā pārliecībā, ka latvietis jau pēc definīcijas nav spējīgs kaut ko sev un savai tautai labu nomenedžēt. Lūk, šī ir tā vienkāršā gudrība, kas Rutkastem un viņa domubiedriem ļauj pozicionēt latviešus kā gudrākos Eiropā. Ja sevi atzīstam kā vadīt un valdīt nespējīgus, tad tiešām – maz iemeslu turēties pie savas valūtas un arī daudz kā cita.