Latvijas faktu aptauja liecina, ka augustā pieaugusi Saskaņas centra (SC), bet samazinājusies Vienotības popularitāte.
Ja vēlēšanas būtu notikušas pagājušajā mēnesī, tad par SC balsotu 23,5%, bet par Vienotību 15,3% pilsoņu. Vēl jūnijā atbalsts bija tieši pretējs – SC atbalstīja tikai 14,7%, bet Vienotību 18,5% pilsoņu.
Vēl pāragri teikt, vai iezīmējas noteikta tendence, bet, iespējams, ka aptaujas rezultāti atspoguļo jauno realitāti. Pirmo reizi, kopš Vienotība ir pie varas, tā ir nonākusi situācijā, kad nevis jāgriež, bet jāsadala papildus ienākusī nauda. Ar šo uzdevumu Vienotībai iet daudz smagāk nekā ar organiski tuvāko griešanu. Ir acīm redzami, ka Vienotība daudz labprātāk sēž uz naudas lādes, nekā to ver vaļā un dala naudu citiem. Abstrahējoties no Vienotības un politikas kā tādas, tīri cilvēcīgi skopuļi nepatīk nevienam, taču apstākļos, kad naudas daudzums ir ierobežots, skopumu var uzdot kā taupību un ļoti racionālu saimniekošanu. Kad naudas ir maz, skopulis var radīt saimnieciska un pat gādīga cilvēka iespaidu. Taču skopulība savā nepievilcīgajā veidolā atklājas tieši tad, kad naudas ir pavairāk. Tad atklājas, ka sīkstulis ir nevis labs saimnieks, bet gan vienkārši skops.
Skopums kā raksturīga valdošās koalīcijas firmas zīme visā savā krāšņumā izpaudās, nožmiedzot 23 miljonus latu pirmsskolas pedagogu nepieklājīgi zemo algu paaugstināšanai. Centieni kaut kā kompensēt šo noskopoto naudu ar bērnu pieskatīšanas pabalstiem izskatījās kā neveiklas atrunas. Ikviens, kurš kādreiz dzīvē ir sastapies ar skopuli, zina, ka tam vienmēr ir vesels atrunu arsenāls, ar kuru attaisnot savu nevēlēšanos atdarīt maku. Taču šīs atrunas šķiet pārliecinošas tikai pašam skopulim. Pārējie izdara secinājumus. Skopulis.
Latvijā ir neliels skaits patiesi labējas politikas fanu, kurus Vienotības sīkstulība tieši sajūsmina, un viņi piekristu vēl vairāk sašaurināt izdevumus, it īpaši jau sociālajai sfērai. Taču šis skaits ir salīdzinoši mazs, un patiesi labējais elektorāts, visticamāk, nekad nevarētu veidot Saeimas vairākumu. Latviešu caurmēra vēlētājs ir darba ņēmējs, nevis darba devējs, turklāt ar izteiktu darba ņēmēja mentalitāti un no tā izrietošu nepatiku pret uzņēmējiem kā antagonistiem. Tas, ka daudzi atbalsta partijas, kas dēvējas par labējām, vēl nenozīmē, ka viņi arī savā ekonomiskajā domāšanā ir labēji.
Tautas partija arī sevi pozicionēja kā labēju partiju un savā būtībā tāda arī bija. Taču, tiklīdz Kalvītis sāka runāt, ka algu palielināšana jāiesaldē un kaut kā jāiegrožo valsts izdevumi, tā arī sākās straujš oranžo noriets. Tiem, kas ir politikā iekšā vai par to pastiprināti interesējas, varbūt šķiet, ka Kalvīti noraka drošības likumu grozījumi, uzbrukumi Loskutovam vai arogance pret kritizētājiem. Lielākajai tautas daļai šīs lietas bija samērā vienaldzīgas. Taču, ja gada inflācija sasniedza 16%, tad likumsakarīgi radās jautājums – ja cenas mums ir kā Eiropā, tad kāpēc algas nav kā Eiropā? Atbilde izskatījās vienkārša – tāpēc, ka skopais Kalvītis šo naudu negrib dot mums, bet sadala starp savējiem.
Arī tagad labējie politiķi ievērojami pārvērtē savu ideju reālo atbalstu sabiedrībā. Cilvēki trīs gadus ir pacietīgi klausījuši Dombrovski un Vilku. Klusu ciešot, atbalstījuši visus «konsolidācijas» pasākumus. Viņi ir noticējuši Dombrovskim un nekur citur pasaulē neatzītajam pravietim Andersam Oslundam, ka Latvijas krīzes pārvarēšanas modelis ir veiksmes stāsts, par kuru jāraksta grāmatas, un tās jāpopularizē pasaulē gluži kā misionāriem Bībeles. Tagad pēc ilgā gavēņa latvieši grib izbaudīt svētku mielastu. Pat, ja viņi māj ar galvu un saka, ka jāturpina taupības politika, zemapziņā viņi grib pilnvērtīgi dzīvot, nevis mūžīgi taupīt. Skolu pedagogi, policisti, veselības, kultūras iestāžu darbinieki ir noilgojušies pēc cilvēku cienīgām algām. Viņi vēl varbūt samierinātos, ja ekonomiskā situācija pasaulē pasliktinātos un nevienam algas sabiedriskajā sektorā nepaaugstinātos. Bet, ja algas palielina vieniem, tad uzreiz arī citi grib to pašu. Šajā situācijā, lai cik paradoksāli tas neliktos, Vienotībai būtu izdevīgāk kaut kādi ekonomiski satricinājumi pasaulē, lai viņi varētu ierasti runāt par grūtībām un to «varonīgo» pārvarēšanu. Jo Vienotība ir partija, kuras tēlam nepiestāv turīga dzīvošana.