Krievijas impēriskās propagandas gēbelsi kārtējo reizi radījuši kino šedevru, kam ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā jāuzkarsē atbilstošais entuziasms. Laika vairs nav daudz, tuvojas kārtējie uzvaras svētki, bet tiem jānotiek pacilātā gaisotnē, sevišķi uzsverot atbrīvotāju lomu padomju Latvijas plauksmē un augsmē, jo bez PSRS visas trīs Baltijas valstis, kā zināms, spētu vien noiet pa burbuli, turklāt vairākas reizes, sākot jau ar 1940. gadu.
Dokumentālā (?) filma Baltija. Kādas "okupācijas" vēsture tika demonstrēta Maskavas mēram Jurijam Lužkovam pastarpināti piederošajā TV kanālā TVC. Jau pats nosaukums pasaka priekšā, par ko ir filma. Par to, cik mums labi dzīvojies Padomju Savienības laikā un kādi mēs bijām muļķi, ka izstājāmies no šā humānā un labklājības piesātinātā veidojuma.
Filmu rādīja 25. martā – ciniski atgādinot, kāda laime sagaidīja latviešu un citas Baltijas tautas, kad strādīgākā un čaklākā tās daļa tika deportēta uz Sibīriju. Protams, varēja piemeklēt arī citus atskaites punktus, piemēram, piekto gadadienu, kopš iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO. Katrā ziņā – itin veiksmīgs laiks ņiprajiem Krievijas kino gēbelsiem, ja ņem vērā arī ekonomisko krīzi, kurā esam iegruvuši līdz ar visu pasauli, tostarp arī kopā ar Krieviju. Bet to kaimiņu propagandisti gan neatceras. Interesanti, ka šo plakātisko garadarbu veidojusi tā pati kino apvienība Trešā Roma, kas radīja melu un puspatiesību pārblīvēto filmeli Baltijas nacisms.
Filmas autori vīzdegunīgi pauž, ka filmas mērķis ir "atgādināt aizmāršīgajiem baltiešiem, ko viņiem devusi Padomju Savienība un ko tie tagad pazaudējuši". Šim atgādinājumam pievienojās arī bijušais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs, teikdams, ka "viņiem (baltiešiem – E. V.) jāklanās līdz zemei gan Padomju Savienības, gan pirmām kārtām jau krievu priekšā, jo PSRS un Krievija atrāva sev kumosu un atdeva viņiem".
Mēs varētu pat nepavērst skatienu uz kārtējo Krievijas propagandas tarkšķēšanu, ja vien nebūtu divas lietas, par kurām nevar noklusēt. Pirmkārt, mūsu pašu cilvēki, kuru teikto par Padomju Savienības labumiem un nelabumiem filmas veidotāji izmantoja saviem mērķiem. Otrkārt, daudz kas no filmas autoru apgalvotā faktoloģiski bija patiesība, vienīgi – šī patiesības paušana bija tik raksturīga propagandistiem: pateikt no patiesības tikai mazu daļu un sev izdevīgā gaismā.
Gan komponista Raimonda Paula, gan ekspolitiķa Alfrēda Čepāņa, gan ekonomistes Raitas Karnītes teiktais bija salikts tādās vitrāžās, ka ne vien raibs gar acīm, bet arī slikta dūša metās. Skaidri varēja saskatīt tās greizās šuves un iepelējušos diegus, ar kādiem sabija sadiegtas šo cilvēku teiktās frāzes. Viss bija salikts tā, kā prasīja pasūtītājs! Jā, kāpēc gan nepiekrist Paula domām, ka padomju laikos bija arī šis un tas labs? Bija, protams, jo mēs nedz toreiz, nedz tagad nedzīvojam tikai baltā vai tikai melnā pasaulē. Čepānis savukārt bilda par to, ka daudzi cilvēki tagad nav pārliecināti par savu nākotni. Patiešām nav, jo ekonomiskā situācija ir smaga. Daudz kas ticis sagrauts "politisku iemeslu dēļ". Arī taisnība – bijusī Padomju Savienība pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairs nesūtīja uz šejieni nedz izejvielas, nedz darbaspēku, ko mēs pazinām kā migrantus. Valstij pēdējo 20 gadu laikā nācās pilnībā pārveidoties, lai spētu nostāties uz attīstības ceļa. Neizdevās? Izdevās. Uz ceļa nostājāmies, taču politikāņu un kaktu ekonomistu neprasmīgas rīcības rezultātā pasaules krīze mūs nolika ne tikai uz ceļiem, bet pat notrieca gar zemi.
Tas viss patiešām atbilst patiesībai, tikai... Situācija, kurā patlaban atrodamies, nav sekas mūsu vienīgajam un pareizajam lēmumam – aiziet no Padomju Savienības un atjaunot neatkarīgu valsti. Tāpēc filmas uzstādījums ir vieni vienīgi meli. Vīzdegunīgie Krievijas eksperti, kas ņirgājas par Baltijas valstīm, var savas gudrības tikpat labi attiecināt paši uz savu valsti – arī Krievijā 90. gados saplaka rūpniecība un izbeidzās simtiem fabriku un ražotņu, arī Krievijas dienvidu kūrorti piedzīvoja panīkumu tāpat kā Jūrmala. Taču viņi nezin kādēļ aizmirsa filmā izstāstīt, ka Jūrmala vasarā ir atpūtnieku pārpildīta, ka uz Jauno vilni un citām estrādes izpriecām uz kūrortpilsētu atbrauc teju vai viss Krievijas krējums un ka Jūrmala pēdējos gados lēnām, taču konsekventi attopas no 90. gadu stagnācijas.
Vienvārdsakot, mēsli, pa kuriem šodien brienam, piedodiet, ir mūsu pašu mēsli, un no tiem mēs – agrāk vai vēlāk – tiksim ārā paši, katrā ziņā bez propagandas filmiņu palīdzības. Bet visvairāk riebjas krievu impēristu farizejiskie tekstiņi par Padomju Savienības vadības brīnišķīgo attieksmi pret toreizējām Baltijas republikām, kas, lūk, vienmēr bijušas īpašā statusā, jo – blakus tām taču atrodas Eiropa! Diez vai PSRS "investētie miljardi" atsvērs to cilvēku tūkstošu bojāeju īstas, nevis "pēdiņu okupācijas" laikā – sākot no 1940. gada, turpinoties sekojošajās deportācijās un citos padomju terora izpaudumos.