16.marts ir kā lakmusa papīriņš, kas cilvēku parāda viņa īstajās krāsās – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.
15.marta ziņu lentēs parādījās preses relīze, ko atklātībai bija nosūtījis Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK). Protams, 16.marta – latviešu leģionāru piemiņas dienas – sakarā. Birka kungs aicināja skolotājus skaidrot saviem skolēniem 16.marta nozīmi, balstoties uz vēstures pareizu izpratni, jo „Latvijas valstij naidīgi spēki aizvien ir mēģinājuši sagrozīt faktus par 16.martu un saistīt latviešu leģionu ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu”. Balta patiesība, nav iespējams nepiekrist šiem vārdiem. Dīvaini ir kas cits: lielpilsētas vadītājs, ieraugot kalendāru svētdienā, pēkšņi ir attapies un nu apelē pie skolotāju profesionālā godaprāta un vēsturiski patriotiskās sirdsapziņas, lai viņi steigtu ieliet zināšanas savu audzināmo atvērtajās mutēs...
Kāpēc tāda pēkšņa atskārsme? Kur atradās godājamais mērs visu gadu? Vai 16.marts – tāpat kā, piemēram, ziema – Rīgā atnāk negaidot, tā sacīt, gluži spontāni? Vai šis, piedodiet, nav tāds priekšvēlēšanu gājieniņš, sak, paskatieties, cik esmu pareizi patriotisks! Var jau būt, ka kļūdos, un tad mans sarkasms ir nevietā. Taču tik un tā šis „aicinājums skolotājiem” rosina domāt ne tikai par to, ka skolās vēsture faktiski netiek mācīta, bet arī par to, kāda ir amatpersonu, deputātu un visādu citādu „lielu kungu” patiesā attieksme pret tiem vēstures faktiem, kas kā lakmusa papīriņš parāda cilvēka īstās krāsas – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.
Šoreiz neiedziļināsimies vēstures faktos – par tiem rakstīts gana daudz, un ne tas ir šā raksta temats. Mani šoreiz fascinē tas, cik vienaldzīgi (bailīgi?) ir mūsu it kā labējo partiju deputāti: vai daudzi no viņiem ir redzēti noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa tieši šajā dienā – 16.martā, kad, kaujoties ar milzīgu krievu armijas pārspēku, latviešu leģionāru 15. un 19.divīzijas cīņa vainagojās ar uzvaru? Abas acis esmu izskatījusi, bet pa šiem gadiem, šķiet, pilnīgi pietiks abu roku pirkstu, lai uzskaitītu tos deputātus, kuri iedrošinājušies publiski parādīties pie pieminekļa tieši šajā dienā. Bet kas varētu būt vēl vienkāršāks un dabiskāks, lai iemantotu vismaz kaut kādas vēlētāju daļas simpātijas?
Kāpēc varonīgie un patriotiskie deputāti nekad nav mēģinājuši iet uz skolām un skaidrot 16.marta un leģionāru cīņu nozīmi un patiesību? Varbūt kļūdos – viņi to dara regulāri? Taču, zinot deputātu vēlmi „pazīmēties” (sevišķi pirms vēlēšanām), šādi fakti plašākai publikai netiktu noslēpti. Vienīgais pozitīvais izņēmums – Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, arī bijušais leģionārs. Viņš ir uzrakstījis vairākas grāmatas par šo savas dzīves periodu. Taču tās balstās ne tikai uz personiskajiem pārdzīvojumiem, bet arī uz arhīvu dokumentiem un pārbaudītiem faktiem. Lācis godprātīgi stāsta cilvēkiem patiesību par latviešu leģionāru cīņām. Un viņa godprātība ir nešaubīgi patriotiska, nevis priekšvēlēšanu drudža rosināta. Toties kreisie un prokrieviskie spēki ir tik aktīvi, ka pārspēj ikvienu padomju laika aģitbrigādi.
Tā, piemēram, svētdien notikušajā „antifašistu” konferencē, kam vietu laipni atvēlēja t.s. Pasaules tirdzniecības centrs Elizabetes ielā (kāda sagadīšanās – bijusī Latvijas kompartijas centrālkomitejas ēka!), galvenais „antifašists” Eduards Gončarovs aicināja visus patiesos „antifašistus” doties ekskursijā pa Rīgas centra ielām tieši 16.martā un tieši pulksten 12. Izrādījās arī, ka Latvijā un Igaunijā ir aparteīds, kur krievvalodīgos abižo tikpat briesmīgi kā kādreiz nēģerus Dienvidāfrikas Republikā. Savukārt plintniece Ždanoka sūkstījās, ka Latvijā valdošie politiskie spēki ejot „vienā maršā ar leģionāriem”.
Pasākuma dalībniekiem tika izdalīti bukleti, kuros teikts, ka uz katra latviešu leģionāra sirdsapziņas esot sešu līdz septiņu mierīgo iedzīvotāju dzīvības. Konferences dalībniekos bažas radot fakts, ka 73% latviešu skolēnu uzskatot leģionārus par varoņiem. „Tas nozīmē - 73% latviešu skolēnu ir inficēti ar nacisma vīrusu,” secināts brošūrā. Te nu jāteic: ak, ja tā būtu taisnība – gan par tiem maršējošajiem politiskajiem spēkiem, gan par skolēniem...
Viens no „antifašistiem” ir arī kāds Jānis Kuzins, Jūrmalas domes deputāts, kura tēvs karojis sarkanarmijas rindās – tieši pret latviešu leģionāriem. Dziļi patriotiskais puisis aģentūrai LETA izteicās: „Citos gados lika žogu apkārt Brīvības piemineklim, varbūt arī šogad vajadzētu.” Nebija skaidrs vienīgi tas, ko un no kā vajadzētu nožogot, bet varianti ir: aiz žoga varētu lēkāt, bļaut un lamāties „antifašisti” – kā jau pienākas no „traķenes” izbēgušiem indivīdiem, kuru skaits esot vairojies, jo „antifašisti” – kā priecīgi stāsta Kuzins – atbraukuši pat no Krievzemes. Arī kāds vietējais „antifašists” Genādijs Kotovs draud: „Ja cilvēki no otras puses ies pie pieminekļa un rīkos gājienu, mēs rīkosimies.”
Tas viss, protams, būtu smieklīgi, ja vien nebūtu tik stulbi. Turklāt šis krievnieku uzspēlētais „antifašistiskais teātris” ir gana bīstams. Tieši tāpēc dziļi jābrīnās par mūsu patriotisko bāleliņu baiļpilno klusēšanu – tā vietā, lai skaidrotu vēsturi. Bez izlikšanās, ar rāmu lepnumu. Bet viņiem cita rūpe: ja nu Maskava mūs nesaprot un ja nu Eiropa mūs arī nesaprot?! Ko nu? Tagad jāsāk domāt: kas būtu noticis ar tautu un tās pašcieņu, ja leģionāri būtu tikpat bailīgi kā mūsdienu politiķi?...
Bijusī diplomāte Sandra Kalniete, kuras vectēvs bija leģionārs, savulaik, 2004.gadā, Leipcigas grāmatu gadatirgū uzrunājot tur sanākušo publiku, teica, ka starp komunismu un nacismu ir jāliek vienādības zīme. Protams, izcēlās skandāls, jo toreiz tas nebija populāri – vecajai Eiropai daudz vienkāršāk ir klusi un mierīgi dzīvot tik ērtajā pārliecībā, ka sliktie bija nacisti, bet labie – komunisti. Šobrīd Eiropai jau cits tonis, un tā pat pieļauj, ka varētu atzīt: tas komunisms, nu, tas arī ne visai labs ir bijis... Taču sarunas par latviešu leģionāriem (kaut arī vācieši leģionā iesaistīja vismaz miljonu visu okupēto zemju iedzīvotāju) – tās pagaidām ieslēgtas klusēšanas režīmā. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija tā grib. Kaut gan patiesībā vajadzētu būt otrādi: Padomju savienība, kuras mantiniece ir šodienas Krievija, bija daudzkārt zvēriskāks agresors par Vāciju, un nosodījumu vajadzētu vērst pret sarkanarmijas asinsdarbiem. Bet pagaidām tāda vēlme laikam ir zinātniskās fantastikas līmenī.