Kaut gan nojaušu, ka neapbirsim ar vulkāniskajiem pelniem kā Pompeja, tomēr ik brīdi lūkojos debesīs, gaidīdama Islandes izvirduma pelnus.
To, protams, nebūs: vulkāna pelnu un putekļu kristāli ir pārāk augstu, tie ir pārāk izretināti, un mums tikai šķiet, ka debesis ir citā krāsā un ka saules gaisma ir blāvāka nekā parasti. Taču tālie, neredzamie pelni ietekmē mūsu ikdienu daudz būtiskāk, nekā mums šķiet. Un ietekme neattiecas tikai uz aviācijas kolapsu, kas pārņēmis Eiropu. Šķiet pat, ka haoss lidostās ir mazākais ļaunums, ko spēj izraisīt kāds pelnu mākonis. Vienalga – īsts un atlidojis no Islandes vai izdomāts un smadzenēs iekalts.
Jau kuru dienu pēc kārtas mums pelnu diena. Ko latvieši teic par savējo, gadsimtos iesakņojušos un tradīcijās glabāto pelnu dienu? Tā esot atzīmējama kā saimnieciskā gada sākums, kad jauni vīrieši devušies līst līdumus, uzsākot patstāvīgu dzīvi, līdzi ņemot pelnos ierušinātu uguni. Citi pelnu dienu uzskatījuši par to brīdi, kad baznīcā svētīti pelni jākaisa uz galvas un jārunā: no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek.
Jā, pelni ir tik dažādi – tāpat kā tie, kas nāk no Islandes vulkāna un ir te melni, te pelēki, te brūni un sarkani. No tiem mēs tiksim vaļā – agrāk vai vēlāk, un lidmašīnu piloti varēs neuztraukties par dzinēju apstāšanos vai ventilācijas sistēmu aizķepēšanos. Bet tie pelni, kas dažam galvā, būs grūtāk izmēžami. Ar tiem jau sen vienam otram smadzenes neatgriezeniski salipušas. Piemēram, tik pašsaprotama lieta: ar cieņu izturēties pret citu cilvēku sērām un vismaz paklusēt, ja nav vēlmes pievienoties sērotājiem. Runa, protams, ir par traģisko Polijas prezidenta lidmašīnas katastrofu, kas aiznesa nāvē 96 cilvēku dzīvības.
Tomēr ir ļautiņi, kam mute virinās arī tad, kad vajadzētu ievērot pauzi: piemēram, kāds Latvijas ekspolitiķis teju priecājas, ka Polijas prezidents gājis bojā, jo tagad „visi ar atvieglojumu uzelpos”, bet interneta portālos atrodas indivīdi, kas sirsnīgi brīnās par to, kāpēc gan „kaut kāda prezidenta dēļ” mūsu valstī vajag izsludināt sēras, sak, cilvēki taču mirst katru dienu. Tas ir zemisks cinisms, ar ko dižojas šie „izbrīna pārņemtie”. Par cinisku var nodēvēt arī Baltkrievijas cenzūras aizliegumu demonstrēt Andžeja Vajdas filmu Katiņa, kuras vietā TV kanālā Rossija baltkrievu cenzētāji bija iesprauduši deju šovu.
Faktiski nav jābrīnās arī par pašmājnieku vienaldzību, kas robežojas ar cinismu. Nebija ilūziju, ka visi Latvijas gājēji un automašīnas apstāsies tajā mirklī, kad svētdien, Polijas prezidenta un viņa dzīvesbiedres Marijas bēru dienā, pulksten 12 sāks skanēt sirēnas, tā pieminot traģiski aizgājušos. Taču nebiju arī gaidījusi, ka šis īsais mirklis, ko cieņpilna pieminēšana prasa no mūsu ārkārtīgi dārgā laika, izrādīsies tik neiespējams: gājēji un auto neapstājās, daži brīnījās – kāpēc sirēnas? Vai Islandes vulkāna dēļ?
Savukārt internets burbuļoja no gudrinieku atklāsmēm: sak, kas tie stulbiem izgudrojumiem, ka pieminēšanas brīdī jāskan sirēnām? Paskaidroju: sirēnas tādos brīžos skan it bieži, piemēram, gadu pēc traģiskās dabas katastrofas Indonēzijā (2004.g.), kad gāja bojā 200 000 cilvēku, atceres brīdī skanēja sirēnas, tās skan arī Hirosimā, pieminot atomsprādzienā bojāgājušos. Tās skan ik gadu Izraēlā 4.jūlijā, kad cilvēki piemin holokausta upurus. Un mazliet fantasmagorisks ir skats, kad visi – visi! – apstājas un klusē. Bet mēs tikai pārgudri ņirdzam. It kā būtu pārāki par citiem.
Protams, nevar no visiem paģērēt skumjas būtībā par svešinieku bojāeju, tāpat kā tā ir tikai mana darīšana, vai es ļauju karogam ar melnu lenti plīvot pie savas mājas visu pagājušo nedēļu. Tā ir mana un pārējo cilvēku izvēle. Bet tādas, manuprāt, nebija tiem valstu vadītājiem, kuri atteicās „vulkānisko pelnu dēļ” pagodināt Leha Kačiņska piemiņu viņa bēru dienā. Kas traucēja, piemēram, Vācijas kanclerei Angelai Merkelei un Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī atbraukt uz Krakovu ar auto? Milzīgais attālums, ko var pārvarēt dažās stundās? Drošības apsvērumi? Bet varbūt tā ir necieņa, kuru jau pieminētais Latvijas ekspolitiķis raksturoja kā „atvieglotas uzelpošanas” iestāšanos? Šā notikuma gaismā var paslavēt mūsu prezidentu Valdi Zatleru, kurš nemeklēja ieganstus, lai neierastos uz bērēm: viņš vienkārši aizbrauca uz tām ar auto. Gudru diplomātiju un pirmoreiz pat cilvēciskus sejas vaibstus parādīja Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, atdodams pēdējo godu cilvēkam, kurš ilgus gadus nebija Krievijai vēlams ne politiski, ne ideoloģiski.
Diemžēl lielpolitiķiem – tāpat kā ikvienam valsts ierindniekam – reizēm gadās padomāt vairāk par sevi, mazāk – par tiem, kuru liktenis viņus neskar „pa tiešo”. Traģiskā aviokatastrofa, protams, neattiecas tieši uz Latviju vai tās iedzīvotājiem. Bet ir solidaritāte, ir līdzjūtība, ir cieņa pret kaimiņvalsti, kuras liktenis lielā mērā līdzīgs mūsējam. Šis briesmīgais notikums mums ir iespēja apstāties un mirkli padomāt par mūžību, nevis tikai ar riešanu un indes spļaudīšanu radīt ap sevi ienaidnieku pūļus. Es apskaudu poļus, kuri plecu pie pleca stāvēja Krakovā, pie Vāveles pils, pavadot savu prezidentu. Es apskaudu viņu vienotību un patriotismu. Tas bija kas vairāk par prezidenta bērēm, tā bija miljonu manifestācija, tā bija dzīva un mirdzoša stipru cilvēku jūra, kurā skaidri un spēcīgi pukstēja tautas nemirstīgā sirds.
Kad mēs būsim tādi paši kā jūra, kas viļņojās Krakovā? Kad mūsu apziņā notiks lūzums, kas ļaus mums pacelties virs mūsu pašu stulbuma, nenovīdības un zaglīguma dubļu kalniem? Es negribu, lai iestājas mūžīgā pelnu diena, kurā mēs, neko labu Latvijai nespēdami izdarīt, nožēlā kaisām pelnus sev uz galvas un pātarojam, ka no zemes esam nākuši, un par zemi... Man gribas to otro variantu: uz jaunu dzīvi iedami, paņemam līdzi pelnus ar ierušinātu uguni. Izskatās, ka poļi to izdarīs. Un mēs?