Televīzijas ekrāns ir fascinējošs ar to, ka tas nespēj noslēpt tajā redzamo cilvēku slepenos nodomus, melus un netīrību vai — tieši otrādi — atklātību un patiesu pārdzīvojumu.
Tāpēc izgājušajā nedēļā bija tieši divi ekrānā redzamie notikumi, kas pierādīja minēto aksiomu: Godmaņa demisija un muzikālais šovs "Cīņas klubs".
Tirliņi neattapās
Jau gadiem priecājos par dažādu sasaukumu parlamentāriešu nerimstošo vēlmi un vajadzību stāvēt augstajā tribīnē un tukši pļurkstēt — tā vietā, lai kaut ko reāli darītu valsts un tās iedzīvotāju labā. Deputāti sacenšas daiļmuldēšanā, savās runās lietodami tādas alegorijas un metaforas, kas neienāktu prātā pat grieķu domātājiem. Un sejas, sejas! Tālrāde kaut vai tāpēc vien jāvēro, lai varētu pamācīties, piemēram, no Solvitas Āboltiņas, kā sataisīt mūžam valstiski norūpējušos seju, vai apgūtu pieredzi, kā gudri runāt, bet neko nepateikt, kā to lieliski dara daudzi citi deputāti.
Jā, varētu smieties, ja viss kopā neradītu jautājumu: ar kādu centību vajadzēja būt apveltītiem valstsvīriem un valstssievām, lai tik tālu novestu valsti?! Labi, ja vēl tagad parlamenta tirliņi būtu attapušies un plēstu matus no padusēm, bet nē — visi tikai kārpās pie varas, ar visām četrām ķetnām ieķērušies siles malās. Nebūšu oriģināla, ja atkārtošu to, ko daudzi cilvēki jau teikuši: tikai Ivars Godmanis būtu varējis izvilkt valsti no ķezas. Taču "zaļzemniekiem" kopā ar "oranžistiem" tik ļoti gribējās sadalīt vēl nesadalīto, ka iekāre pārspēja saprātu, tāpēc Godmanis bija jāgāž.
Un tikai nevajag man stāstīt par to, ka te kāds domā par valsti! Vēl un vēlreiz pavērojiet TV redzamās sejas! Šīs šķietamās bažas un rūpesti, šīs nemaņā mirdzošās acis, kurās nav iespējams ieraudzīt kaut ko, kas nebūtu apzīmogots ar izlikšanos. Un vienīgā patiesā emocija bija nojaušama tikai vienreiz: kad Ivars Godmanis kopā ar Valdi Zatleru iznāca pie žurnālistiem, lai paziņotu par Ministru prezidenta demisiju. Par Zatleru nerunāsim — viņa emocijas ir grūti ieraudzīt, jo dakteriem operāciju laikā tādas neparādās. Savukārt Godmanim tālrādē bija bezgala nogurušas, apsārtušas acis, tik bezcerīgs skatiens, it kā viņš pats sev teiktu: mēģināju, bet nevarēju. Viens pats viņš tiešām nekad nepacels šo nastu, kas saucas par krīzi. Taču palīgu un līdzdomātāju viņam arī nav. Tikai nodevīgi un savtīgi glumiķi, kas paši sevi dēvē par kaut kādu tur koalīciju.
"Pofigistu" sacensības
Viens no šobrīd nedaudzajiem TV šoviem — "Cīņas klubs" (CK) — pagājušajā sestdienā beidzās ar Intara Busuļa uzvaru. Vispirms par TV ekrānā redzamo klubu "Godvil". Izskatījās bezpersoniski, auksti un šķūniski. Protams, jaunam klubam reklamēties televīzijā — tas ir absolūti nepieciešams, taču mani kā TV skatītāju šī vieta "neuzaicināja" tur paciemoties.
Un nu par dalībniekiem. Tik neviendabīgs, tik atklāti vienaldzīgs dziedoņu kontingents sen nebija redzēts. Izskatījās, ka teju nevienam negribas uzvarēt, un gandrīz ikviens domāja — kā ātrāk tikt prom no šīs vietas. Protams, dažs labs tur patiešām izskatījās pēc zaļā zvirbuļa — tik ļoti nepiemērots šai vietai, laikam un sacensībai. Šķita, ka, piemēram, Fredis ar savu feino "Tu man virsū negāzies" bija par varītēm atvests uz CK, un gluži ticama izklausījās viņa atzīšanās, ka "jāskrien uz mājām, lai paspētu noskatīties Sanremo festivālu".
Un ko šajā CK darīja Dons? Savu uzstāšanos viņš noveda faktiski līdz absurdam, sak, nu, ja jums vajag, lai es nodziedu "Kolekcionāru", es to arī izdarīšu, tikai — sorry, lieciet mani mierā, es novilkšu to gabalu ar vienu ģitāru. Dona "pofigismu", protams, izrotāja dziesmai piekleibētais sociālpolitiskais pantiņš par bruģakmeņiem.
Kā mežā pazudusi izskatījās Aiša — maza, nelaimīga meitene, kas, kājeles krustā salikusi, bailēs bola acis uz visām raganām un mošķiem, kuri to tik vien vēlas, kā izsūknēt no viņas pēdējo dzīvības pili. Briesmīgo Pūķi Baisuli turpināja spēlēt Juris Kaukulis — ikdienas dzīvē droši vien jauks puika, bet ar saviem "niknajiem vilkiem" jau mazliet apnicības drebuļus uzdzenošs. Par "ripojošo akmeni" vispār vairs nav vērts runāt — dziesma, kas pati, protams, ne pie kā nav vainīga, ir tik traki piegriezusies, ka vēlreizēja tās uzlikšana uz skatuves lika vienkārši paņemt TV pulti un nolikt skaņu "uz nullēm". Vienīgais jaukums no tā visa — Ivo Fomina dziedātā parodija: "Ripoja akmens lejā no kalna, galvā tam lakatiņš zils..."
Pats sev apnicis izskatījās arī Intars Busulis, bet to var teikt vienīgi par pirmo, "neplānoto" dziesmu "Brīvdiena". Taču tad, kad Busulis pieķērās pie hita "Gonki", kurā filigrāni bija iestrādāta parodija par "Akmeni", viņš pamodās un pamodināja arī publiku.
Bet kas bija tas brīnums ar nosaukumu "S.P.B."? Instrumentālā puse — OK, bet vokāls? Aptuvenā dziedāšana acīmredzot ir mūsdienu muzicēšanas stilīguma pazīme, taču nezin kādēļ tā griežas ausīs un uzdzen šermuļus. Taču lieli mākslinieki acīmredzot neņem vērā tādus sīkumus kā netīrs dziedājums. Ka tik nokļūt finālā "Cīņas klubā"!