"Eu, bļa, mums taču parīt ieskaite, a par ko tur ir, tu nezini?" pētīdams alus pudeļu cenas, jauns gurķis jautā citam gurķim. Uzrunātais atrūc kaut ko līdzīgu vārdam "nezinu", un abi divi komunikācijai vairs neizmanto valodu, bet gan tikai žestus – viens parāda pudeli, otrs pamet ar roku.
Tiešām – nav ko dzesēt muti, ja ir rokas. Aliņa pircēji, šķiet, ir skolēni, visdrīzāk – nepilngadīgi. Tradicionālajās zemās stakles biksēs, ar mugursomām plecos, galvā – tizlas adītas cepures. "Fak," dusmīgi izgrūž pirmais, grābstīdamies pa vējjakas kabatām. "Ej d...t," miermīlīgi attrauc otrs, "nepirkšu. Es kāds bankas prezis, bļa?"
Sabiedrība nav nevainīga
Īsa, mīlīga saruna, kas raksturo lielas pusaudžu daļas ikdienu. Šie divi acīmredzot apmeklē vidējo mācību iestādi, taču daudz ir tādu, kuriem skola ir visai piemirsts jēdziens. Taču arī aprakstītie jaunuļi – pilnīgi noteikti! – nav nekādi teicamnieki, un par to pirmām kārtām liecina viņu nabadzīgā valoda. Un atkal uzmilst loģiskais protests: kāda vella pēc šādiem eksemplāriem vispār vajag atrasties skolā?! Viņi tikai bojā skolas gaisu un skolotāju nervus, turklāt no viņu atrašanās skolā nevienam nav nekāda labuma.
Lai cik dīvaini arī šķistu, skolotāji nav nemaz tik vienprātīgi šo bezjēdzīgo teicamnieku mešanā ārā no skolas, kaut arī viņu darbs šādas rīcības dēļ tikai kļūtu vieglāks. Tā, piemēram, angļu valodas skolotāja Ludmila Sočņeva šā jautājuma analīzē rūpīgi izvairās no paviršības. Viņa, vērtējot dažādas konsekvences, kas saistītas ar skolēniem, jau pērn (rakstā Kamēr skolās vēl nešauj, Neatkarīgā, 20. augusts) paredzēja, ka jaunu cilvēku vidū iespējama nepamatota agresija, kas var beigties traģiski. Drīz vien Somijā kāds jauns cilvēks bez iemesla skolā nošāva vairākus pusaudžus. "Pagāja tikai pieci mēneši, un 13. janvāra agresīvajā Rīgas grautiņā kāds skolēns pazaudēja aci. Savukārt visa sabiedrība, ja tā var teikt, zaudēja nevainību. Miera vairs nebūs nekad, jo mēs esam pārkāpuši visas iespējamās robežas. Ja atmiņa mani neviļ, dieviete Afrodīte, ik reizi iedama jūrā nopeldēties, atjaunoja savu nevainību. Arī parasta sieviete, veicot īpašu operāciju, var atjaunot nevainību. Taču Latvijas sabiedrība nav nedz sieviete, nedz dieviete, un atpakaļceļa vairs nav. Savukārt, ja runājam par mūsu sabiedrības jauniešu daļu, kas atrodas specifiskajā krīzes situācijā, viņus vajag ar spēku un pārliecināšanu vest pie prāta. Var tikai piekrist Mihaila Bulgakova romānā Suņa sirds paustajai atziņai, ka sabrukums ir nevis atejās, bet gan galvās. Tieši mūsu galvās ir krīze! Tieši galvā jāmeklē iemesls, kāpēc zemnieki iziet ielās un kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Sakarā ar 13. janvāra notikumiem daudz tika runāts par mūsu jauniešiem, par vandalismu, par sazvērestībām, par latviešiem un krieviem. Bet velti cerēt, ka šie jaunieši mums atbildēs latviski vai krieviski: globālās kultūras ietekmē viņi ar mums runās angliski, lietojot vārdus wow! un cool, turpinādami valsts iestādes apmētāt ar akmeņiem..."
Atpakaļgaitas evolūcija
Gluži nesen izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe izteicās, ka vajadzētu padarīt stingrākus tos kritērijus, kas ļauj devīto klašu beidzējiem iekļūt vidusskolās – vajagot piegriezt skrūves un vidusskolās neuzņemt visus pēc kārtas. Taču kādi ir šie kritēriji? "Tie izriet vienīgi no centralizēto eksāmenu rezultātiem, citu kritēriju mums nav," saka L. Sočņeva, "un pēc šiem kritērijiem var spriest par intelektuālo situāciju valstī. Ja valsts skolās desmit ballu atzīmju sistēmā dominē vidējais un zemākais zināšanu līmenis, situācija sāk kļūt katastrofāla. Tā, piemēram, pēc 2007. gada eksāmenu rezultātiem varam secināt: 0,1% skolēnu nav vērtējuma vismaz vienā centralizētajā eksāmenā, līmenī F (atzīmes no 1 līdz 2 desmit ballu sistēmā) – 4,9%, līmenī E (trijnieks desmit ballu sistēmā) – 15,1%. Tātad nesekmīgie – kopā 20%. Bet līmenī D (no četrinieka līdz piecniekam) – tas tāds parastais trijnieciņš vecajā sistēmā – mājo aptuveni 30% skolēnu. Viduvējie un zemāk par viduvējo mums ir 50% skolēnu! Līdzīga situācija ir 2008. gadā: aptuveni 18% skolēnu atrodas E un F zināšanu līmenī, bet 29,7% –
D līmenī. Šie jaunieši spēj dzirdēt, bet neko nespēj analītiski izvērtēt. Tāpēc es saprotu ministres Tatjanas Koķes satraukumu par vidusskolēnu zināšanu zemo līmeni."
20. maijā visās Latvijas skolās atskanēs pēdējais zvans devītajām un divpadsmitajām klasēm. Ko darīt ar devītklasniekiem? Pieņemt viņus visus vidusskolās vai ne? Šajā jautājumā žurnālistes viedoklis krasi atšķīrās no skolotājas viedokļa: es biju par atskaitīšanu, skolotāja Sočņeva – par pieņemšanu. "Es pieņemtu viņus vidusskolā visus – bez izņēmuma, jo ir krīze," saka skolotāja Sočņeva.
"Man ir kāda 11. klases skolēna Eduarda eseja," turpina Sočņeva, "un tajā viņš raksta par to, kāpēc cilvēki reizēm pakļauj sevi bezjēdzīgam riskam. Lūk, ko apgalvo Eduards (un to raksta angliski): risks var būt noderīgs, piemēram, revolūcijā, kas pati par sevi ir augsta riska zona, jo revolūcijā cilvēki cīnās par idejām, kurās prevalē domas par labāku sabiedrību un labāku dzīvi. Tad risks pelna cieņu. 13. janvārī notika pingvīnu revolūcija, kuras nosaukumu cilvēki patapināja no Ivara Godmaņa Jaungada uzrunas. Bet Eduards domāja, ka pingvīnu jēdziens ir saistīts ar to, ka tie ir putni, kas neprot lidot, nevis putni, kas saspiežas kopā ar mugurām, lai izdzīvotu... Eduards ir skolēns, kurš cenšas analizēt situāciju, jo viņš mācās vidusskolā. Taču tie bērni, kuri paliks ārpus vidusskolas, situāciju neanalizēs – uz ielas to neviens nedara. Uz ielas esošajiem bērniem nebūs, kam sūtīt savas domas, un nebūs neviena, kas tās uzklausītu. Būdami skolā, bērni veido savas apziņas matrici. Viņi analizē notikumus! Un, tos analizēdami, viņi nonāk pie secinājuma: ir iespēja, ka sabiedrība evolūcijas rezultātā var nonākt pie akmens laikmeta. Tas nozīmē: evolūcija mūsu sabiedrībā iespējama atpakaļgaitā. 13. janvārī jau bija fiziska darbība: jaunieši meta ar akmeņiem pa Saeimas logiem. Bet kas notiks cilvēka galvā? Vai arī tajā iestāsies akmens laikmets?"
Veči, kam aliņš?
Skolotāja Sočņeva stāsta par to, kas notiek skolā: "Esmu nomūrējusies ar krītu, uz tāfeles skaidrodama skolēniem kaut kādas angļu valodas formas, bet viens otrs puisis sēž savā solā un intensīvi spēlē telefonspēlītes. Viņu neinteresē mācīšanās. Viņš ir tajos 50 procentos, kuri vidusskolā ir vāji. Protams, es varu viņam asi pavaicāt: kāpēc jūs te esat atnācis, jaunais cilvēk? Šis puisis dezorganizē darbu, viņš var iesaistīties smagā demagoģiskā sarunā un izjaukt visu darbu, tāpēc labāk būtu, ja viņa te nebūtu. Tad kāpēc viņš te atrodas?"
Ludmila Sočņeva, kaut arī atzīst, ka viņai un daudziem citiem skolotājiem ir ļoti grūti sadzīvot vienā mācību telpā ar nesekmīgajiem un mācīties negribētājiem, ir pārliecināta, ka, būdami skolā, šie grūtgalvīši tomēr atrodas pozitīvā vidē, nevis uz ielas. "Dabiski, šie tā sauktie vidusskolēni nav lasījuši nevienu grāmatu, viņi domā, ka Rīgai ir 2500 gadu un ka latviešu valoda latvietim ir svešvaloda. Tad es saprotu visus, kuri vēlas, lai šādu brīnumbērnu klasēs nebūtu," turpina skolotāja Sočņeva, "bet man atmiņā kāds gadījums. Angļu valodas eksāmens. Pavasaris. Logi vaļā. Klasē jānāk kārtējam skolniekam, bet viņš nenāk. Puika ārā tusē kopā ar draugiem. Skolotāja, cienījama vecuma sieviete, iet ārā, lai skolēnu pasauktu uz eksāmenu. Skolēns beidzot ievelkas klasē. Eksāmena laikā diktofonu izslēgt nedrīkst, un tajā ierakstās skolēna maurojums: "Veči, kam aliņš?!" Ārpusē tusējošie atbild: "Mmmm... ēēēē... mūūū." Tie, kas atrodas ārpus skolas, vairs neprot normāli veidot teikumus, līdzīgam līmenim tuvojas arī manis pieminētais skolēns. Ja mans skolēns vairs neies uz skolu, viņš nodzersies tāpat kā viņa draugi uz ielas. Viņam nebūs ne darba, ne interešu, ne mērķu. Jūs jautājat – kāda jēga viņu vilkt cauri vidusskolai? Ir mikroskopiska iespēja, ka tas, kas iegūts skolā, tomēr viņā saglabāsies. Kas notiks ar šiem visiem skolēniem, ja viņi vairs neapmeklēs skolu? Kādus argumentus par valsts attīstību spēs izprast cilvēks, kuram būs tikai pamatizglītība? Par ko viņš balsos? Par elegantu deputāta kandidātu ar skaistu balsi? Par simpātisku kundzi, kas brīnišķīgi dejo? Par ekstravagantu puisi, kas publiski kastrē sivēnus, lai būtu tuvāk tautai? Kaut arī puse vēlētāju tik un tā balso par tādiem kandidātiem, šādu vēlētāju skaitu nevajag palielināt. Bez šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri drīz sāks balsot par tautas priekšstāvjiem, mēs nekādi neiztiksim. Kas mums jādara? Mums jārīkojas tā, kā pēc Otrā pasaules kara rīkojās japāņi. Pēc atombombardēšanas valsts bija nolīdzināta līdz ar zemi – garīgi, fiziski, ekonomiski, morāli. Ko japāņi darīja? Viņi ieviesa obligāto vidusskolas izglītību. Ja arī mēs to izdarīsim, ir cerība, ka akmens laikmets neiestāsies.