Kad vēl un vēlreiz noskatījos videomateriālu par grautiņu pie Saeimas ēkas, manī radās vēlēšanās uzrunāt to meiteni, kas, stāvēdama pirmajās kliedzēju un bruģakmens metēju rindās, priecīgi uzgavilēja ik reizi, kad Saeimas namam dzinkstēdama izbira kārtējā loga rūts.
Bet ne es zinu, kā meiteni sauc, ne es zinu, kur viņu meklēt. Vienīgais, ko pamanīju: viņai varētu būt gadi astoņpadsmit. Tieši tik, lai trāpītu piedzimt gadā, kad Rīgu un Latviju sargāja barikādes, kad uz dzīvību un nāvi gāja simti un tūkstoši brīvības sargu.
Anna, es saukšu tevi tā. Iespējams, arī tavi vecāki bija 1991. gada barikāžu dalībnieki, kas pirmos baļķēnus Doma laukuma ugunskuriem atvēla tieši 13. janvāra rītā, kad mēs visi uzzinājām par Viļņas asiņainajiem notikumiem: par krievu tanku samaltajiem lietuviešiem, kuri bija vēlējušies tikai vienu – brīvību. Iespējams, arī tavi vecāki vai varbūt pat vecvecāki 20. janvārī stāvēja pie Saeimas nama un sargāja to tajās stundās, kad OMON kaujinieki asā uzbrukumā ieņēma Iekšlietu ministriju, tā dodot signālu
X stundai, kas Latviju varēja uz mūžīgiem laikiem pārvērst par Krievijas koloniju.
Bet varbūt tavi vecāki tev par to neko nav stāstījuši, arī skolā vēsture ir aprobežojusies tikai ar Heopsa piramīdas un Otrā pasaules kara pieminēšanu. Bet tu, Anna, jau neesi vainīga, ka neviens tev neko nestāsta. Tu, iespējams, dzirdi tikai to, ko tavi vecāki runā ikdienā, kas kļūst arvien smagāka un no kuras tiek tikai atņemts, neko nedodot pretim, vien solot, ka atņems vēl un vēl. Tu dzirdi dusmas un naidu, kas izverd no tēva un mātes, kuri nožēlo savas dienas uz barikādēm un sola, ka nekad, nekad vairs nestāvēs par Latviju. Un šo naidu var saprast: kamēr mēs, vientieši, būvējām barikādes, cerēdami, ka gara spēks uzvarēs karaspēku, tikmēr gudrinieki jau pielaikoja kurpes, kuras būtu piemērotas privatizācijas ceļu un neceļu iešanai.
Viss notika, kā tam jānotiek pēc revolūcijas: tā apēda savus bērnus, ļaujot saviem īstajiem saimniekiem iegūtajā spēles laukumā rīkoties uz nebēdu. Daudzu cilvēku lolotie ideāli nosūbēja, brīvības eiforija izzuda līdz ar iestāšanos nākamajā savienībā, vieglprātīgi sagrābtie kredīti prasījās atdoties, valdošie gudrinieki spēlējās ar cilvēkiem, kā vien prata, un saule norietēja. Beigu beigās arī gaismu tuneļa galā izdzēsa taupības dēļ.
Un tad, Anna, nāca glābēji – bijušie valdošās koalīcijas ministri Pabriks un Štokenbergs, kuri gadu gadiem bija vienotā sasaitē ar pārējiem varas nesējiem. Viņi, tālredzīgi vīri būdami, saprata: šeit ir aršana! Viņi saprata: šos stūrī iedzītos un neapmierinātos cilvēkus var izmantot saviem mērķiem. Un to viņi arī darīja, vispirms uzspiežot referendumu, pēc tam sarīkojot sapulci, ar gudru ziņu to nosakot 13. janvārī. Lai jau cilvēki nolaiž tvaiku, bet mēs tikām paspodrināsim savas priekšvēlēšanu spalvas!
Šoreiz nesanāca: kāds meta pirmo bruģakmeni. Un tas atvēra naida slūžas, pār kurām gāzās baiss un dzīvniecisks ārprāts. Ja tu, Anna, nedzirdēji, varu tev pateikt: latvju zēni mudināja blakus stāvošās meitenes paiet nost no ceļa, lai varētu "bļ..., tikt pie tiem idiotiem". "Nah... viņus, nah...!" aizrautīgi smiedamies, kliedza kāds piedzēries latvju jauneklis, ar ķirbuli mezdams uz policistiem, kas bezpalīdzīgi stāvēja pie Saeimas durvīm. "Piz...jem prom!" pragmatiski ierosināja kāds cits latvis, kad nāsīs sajuta nepatīkamu, ie kad tie vienugad drasēja pa Vērmanes dārzu, – tie bija daži vīri, kuriem, šķiet, bija dota pavēle NEKO NEDARĪT.
Un vēl nožēlojamāks, Anna, bija pūlis, kas gavilējot dauzīja logus parlamenta ēkai, kas ir viens no valsts simboliem. Šie jaunieši – tāpat kā tu, Anna, – necīnījās par labāku nākotni. Viņiem un tev tajos mirkļos bija tikai viens mērķis: jautri patusēt. Šim tusiņam nebija nekāda sakara ar saukli "Atlaist Saeimu!", ko veikalu izlaupījušie un pārdzērušies jaunuļi lika sev priekšā kā "cīņas" vairogu. Man tajā brīdī bija kauns par latviešiem un arī par tevi, Anna. Tieši tāpat kā vienmēr bijis kauns par valdošajiem un nevaldošajiem neliešiem, kas mēģina manipulēt ar tevi un ar mums visiem. Taču tev vēl ir iespēja nolikt to bruģakmeni vietā un neapkaunot sevi ar logu nožēlojamu dauzīšanu. Manipulatoriem izejas vairs nav – viņi sevi ir nolikuši par mērķi mūsu nicinājuma bruģakmeņiem.