"Jaunups – mērs. Trakāk jau vairs nevarētu būt," teica Par labu Latviju (PLL) premjera amata kandidāts Ainārs Šlesers, komentējot Rīgas domes Jaunā laika (JL) frakcijas vadītāja Edgara Jaunupa palaisto pīli par politisko rudens tirdziņu:
Jaunupam esot piedāvāts kļūt par Rīgas mēru apmaiņā pret atbalstu Šleseram kā eventuālajam valdības veidotājam.
Jaunupa jaunskungs, protams, liedzas nosaukt tos mārketinga speciālistus, kuri būtu viņam ko tamlīdzīgu pauduši, bet kāpēc gan tā liegties? Tas taču būtu tik vērtīgs priekšvēlēšanu cīņas paņēmiens, sak, nelietīgie intriganti tādi un tādi no PLL mēģina saduļķot un pat nomelnot JL un līdz ar to Vienotības kristālskaidro priekšvēlēšanu seju!
Taču Edgars Jaunups, būdams šķīsti godīgs cilvēks, nekad neiesaistītos šādās intrigās, vēl vairāk – viņš noteikti atteiktos būt par Rīgas mēru, ja viņu bīdītu šim augstajam amatam ar tik zemiskiem paņēmieniem! Un tas, ka Šlesers, lūk, Jaunupa kā mēra iespējamību novērtējis kā "traku", arī neko daudz nemaina jaunlaicieša pārliecībā. "Šlesers ir kā dators bez cietā diska. Viņam nav operatīvās atmiņas," apgalvo Jaunups, piktodamies, ka Rīgas vicemērs nezin kādēļ neatceras šādu tirgošanās sarunu esamību. Varbūt tāpēc, ka tādu nemaz nebija?
Ir visai grūti iedomāties Edgaru Jaunupu Rīgas mēra krēslā. Un pat ne tāpēc, ka viņš par spīti savai hiperaktivitātei radījis neviena neievērota un līdz ar to nenovērtēta pusaudža tēlu, bet gan tāpēc, ka politiskais spēks (varbūt pareizāk būtu teikt – nespēks), vārdā Jaunais laiks, kuru pārstāv arī Jaunups, prot vien muļļāties, nevis kaut ko celt. Toties kā muļļāties! Ar intrigām, liekulību, meliem. Ja vien jēdziens Rīgas mērs Edgars Jaunups nebūtu tik traģiski neīsts, par to ikviens varētu pārsmieties līdz vēdera krampjiem. Varēja gan Jaunupa kungs izdomāt ticamāku pīli, ko palaist priekšvēlēšanu duļķainajā dīķītī.
Protams, par to mēs varētu pasmieties, taču tikai tādā gadījumā, ja zem šīs tizlās pīles nebūtu pabāzti gluži citi mērķi, kurus jaunizceptais JL un līdz ar to arī Vienotības pelēkzaļais kardināls Jaunupa kungs silti perē, domājot par nākamās valdības koalīcijas apjomiem un sastāvdaļām. Ne velti Vienotības viedie vadoņi līdz pat šim mirklim nav skaidri izteikušies par to, kāda būs koalīcijas piedāvātā ēdienkarte: vai Vienotības politiskais ķīselis būs gana garšīgs, ja to piedāvās kopā, teiksim, ar Saskaņas centra siļķi?
Un runa ir tieši par šo siļķi. Jaunupa kungs ļoti piesardzīgi taustās pagaidām tumšajā politikas virtuvē, jo vēl nav pietiekamas dukas atklāti pateikt, ka tā siļķe saderas ar ķīseli. Jā, viņš apgalvo, ka "koalīcijas veidošanas gaitā Vienotība priekšroku dos esošajiem koalīcijas partneriem ZZS un TB/LNNK, taču noteikti nevar izslēgt sadarbību arī ar Saskaņu". Re, kā! Tikai pietuvināsim tos divus ēdienus, neko jau vairāk! Bet ja nu ZZS izvēlas par partneriem PLL, nevis Vienotību? Bet ja nu PLL vienojas ar SC, apejot to pašu Vienotību? Tad ir tikai viena izeja: uzlikt riktīgu pļeku PLL premjera kandidātam, lai nevienam no šīs partiju apvienības pat prātā neienāktu skatīties uz SC pusi, ko partneros jau nolūkojusi Vienotība. Šī eiropeisko vērtību skandinātāja, latviskuma garantētāja un austrumu virziena noliedzēja.
Tiešām, kāpēc gan Vienotībai neiet kopā ar Saskaņas centru? Tas, ka šie veidojumi viens otru apmētā ar politiski sasmirdušām olām, zīmē konkurentiem mērkaķa purnus un taisa aptaujas, lai noskaidrotu tautā populārāko premjera kandidātu, neko īpašu nenozīmē, ja nu vienīgi to, ka savstarpēja reklāma ir ļoti izdevīga lieta. Iespējams, ka, pateicoties vēlētāju aktīvajai debilizācijai, pēc Saeimas vēlēšanām gluži aritmētiski būs iespējams divvientulīgs, skaitliski pietiekams tandēms, kam nevajadzēs pievienot vēl kādu politisko spēku, lai gūtu pārsvaru nākamā premjera sacensībā. Var gadīties, ka Vienotība pārkāps savus nacionālos principus un būs gatava veidot valdību kopā ar SC, jo viegli ir pārkāpt tieši tos principus, kuru nav. Un tad nabaga piesmietajam vēlētājam būs divas iespējas: vai nu nekurnot ēst siļķi kopā ar ķīseli, vai arī klaigāt pēc ārkārtas vēlēšanām.