Nesen publiskajā telpā uzmilza neapmierinātība ar to, ka Latvijas televīzijas kanāli pārblīvē savus ekrānus ar krievu seriāliem un raidījumiem, it kā neko citu mēs vairs nevarētu nedz nopirkt, nedz paši radīt. Bet laikam jau nevar, ja pērk – pašiem naudiņas nav, ideju nav, intereses arī droši vien nav. Taču tas ir televīzijas temats, un par to šoreiz ne. Gribu pievērst uzmanību apzīmējumam – krievu.
Krievu valoda ikdienā, veikalos, kafejnīcās, darba sludinājumos, informatīvajā telpā, visur citur. Cilvēki, kuri kā no uguns baidās no krievu valodas. Ir cilvēki, kuriem vienalga, kādā valodā runāt – krievu vai latviešu, jo abas saprot vienādi. Ir cilvēki, kuri runā tikai krieviski, kaut gan saprot latviešu valodu. Un ir cilvēki, kuriem vienkārši riebjas viss, kas saistīts ar jēdzienu "latviešu valoda". Iespējams, tieši šajā sadalījumā slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc daudzi latvieši tik ļoti bažījas par divvalodības ienākšanu pa sētas durvīm. Krievu valoda – nepatīkams sociālpolitisks bieds, kas balstās latviešu tautas traģiskajā vēsturē, vai arī – vienkārša nepatika pret svešvalodu kā tādu? Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes profesors un Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs Andrejs Veinbergs uzskata, ka krievu valodas ekspansijas dēļ daudzi Latvijas cilvēki dzīvo nevis Latvijas vai Eiropas Savienības, bet gan Krievijas informatīvajā telpā, ko piepilda kaimiņvalsts mediji, filmas un grāmatas.
Kā pasargāt latviešu valodu no izzušanas? Šis process nav mīts: latviski runājošo cilvēku kļūst arvien mazāk, Eiropā valda globalizācija, un mazā latviešu valoda, lai arī cik skaista un sena tā būtu, var izrādīties neievērojams pīslis zem globalizatoru zābakiem. Ko lai dara? Mēs nevaram etniski, reliģiski un lingvistiski norobežoties savā relatīvi noslēgtajā vidē un teritorijā, kā to mēģinājuši darīt, piemēram, suiti – cita teritorija, citi mērogi, citas iespējas.
Taču mēs varam darīt ko citu: mācīties krievu valodu. Paradoksāli un nepieņemami, vai ne? Paskaidrošu. Piemēram, mani un manus latviski nacionālos uzskatus nespēs mainīt neviens, kaut vai visizsmalcinātākais krievu seriāls vai visiespaidīgākā grāmata krievu valodā. Toties man būs ieguvums: es zināšu, kā domā krievi. Es pratīšu viņu argumentiem pretnostatīt savus – latvietes argumentus. Es ar viņiem sarunāšos viņu valodā, un tas būs mans lielākais trumpis. Es zināšu divas valodas – latviešu un krievu, bet viņi zinās tikai vienu – savējo. Pat tikai aritmētiski rēķinot, es jau būšu vinnētāja. Pat nerunāsim par ieguvumu kultūras kontekstā: es būšu izlasījusi desmitiem, varbūt pat simtiem grāmatu krievu valodā, es būšu guvusi ētisku un estētisku baudu. Es sapratīšu krievu raupjo humoru un satriecošās dziesmas, man būs bezgala interesanti salīdzināt viņu dabisko šovinismu ar savu tikpat iedzimto nacionālismu.
Nesen man bija saruna ar kādu gados jaunu māmiņu, kura nezināja, ko iesākt: viņas bērnam vajadzēja izvēlēties, kādu svešvalodu apgūt līdztekus angļu valodai – vācu vai krievu. Māmiņa beigu beigās izlēma, ka tā tomēr būs krievu valoda, loģiski izsecinot, ka Krievija mums blakus būs vienmēr, turklāt krievu valoda ir atslēga milzīgām literatūras bagātībām. Neierasti saprātīgi viņa nošķīra krievu pāridarījumus, kādi bija jāizcieš viņas vecāku ģimenei 1949. gadā, no krievu valodas kā kultūras bagātības sastāvdaļas.
Bet šai situācijai, protams, vajadzīgi īpaši nosacījumi: mums, latviešiem, jāprot aizsargāt savu valodu savā teritorijā. Kādā veidā? Mācoties latviešu valodu. Ar lepnumu –
kā vienu no valstiskuma un latviskuma pazīmēm. Neizķēmojot to ar neprasmi runāt dzimtajā valodā. Paklausieties, kā runā viens otrs valstsvīrs, konsekventi jaucot saikļu ka un kad lietošanu! Bet tie jau vien ziediņi, salīdzinot ar valodas ubadzību, kādu dzirdam ierindas latvieša ikdienas valodā. Vai tā vairs ir latviešu valoda? Un vai tāda tā būtu jāaizsargā? Vai man vajadzētu priecāties par to, ka daudzu valstsvīru latviskā mēle ir tikpat nabadzīga kā, piemēram, ministra Ata Slaktera angliskā lauzīšanās TV kanālam Bloomberg?
Ikviena valoda ir nacionālās kultūras sastāvdaļa. Un kultūra ir attīstītam cilvēkam obligāti vajadzīga. Ar nosacījumu, ka cilvēks patiešām vēlas būt kulturāls, hm, šā vārda vislabākajā nozīmē.