Latgola ruļavoj! – kopš pārskatāmas pagātnes šis atzinums kļuvis sevišķi populārs. Kaut arī tā saknes meklējamas TV šovos, tas būtībā parāda Latgales popularitātes augšanu, un tagad – atšķirībā no senākiem gadiem – viens otrs uzskata par godu sevi pieskaitīt latgaliešiem, kaut arī pirms tam, laikam kautrējoties no lokālnacionālās identitātes, pat noņēma garumzīmi no uzvārda izskaņas, lai tikai, nedod, dies, kāds nepadomātu, ka viņa saknes meklējamas Latgalē.
Šobrīd daudz kas, ko saistām ar Latgali, ir mazliet ar tādu kā veselīgi separātisku noskaņu, sak, mēs te dzīvojam savā Latgalē, mēs esam patrioti, mums ir savi atbalstītāji, mums ir sava valoda un teju vai sava valsts valstī.
Bet ne par Latgali šoreiz runa. Biedrība Suitu novads nule arī pieteikusi savu lokālnacionālo separātismu. "Izmantosim savu autoritāti un ietekmi, lai 2009. gada 6. jūnijā, kad pārējā Latvijas teritorijā notiks jaunā veida pašvaldību vēlēšanas, uz vienu dienu pasludinātu neatkarīgas suitu valsts izveidi mūsu kopienas vēsturiskā novada robežās!" – šā viedokļa autorība piedēvējama Suitu novada valdes priekšsēdētājam Grigorijam Rozentālam. Šis atdalīšanās pieteikums nav dzimis tukšā vietā un bez pamatojuma: tā ir pretošanās administratīvi teritoriālajai reformai, kuru ne tikai šis novads, bet arī daudzi citi uzskata par absurdu un līdz ar to – par nevajadzīgu un pat graujošu.
Suitu novada eksistence ir lūkojama kopš 1623. gada: toreiz šajā teritorijā ietilpuši Gudenieku, Alsungas un Jūrkalnes pagasti. Šajā gadā minēto zemju īpašnieks grāfs Johans Ulrihs fon Šverins nolūkojis sev sievu – katoļticīgo polieti Barbaru Konarsku. Grāfs bijis luterticīgs, tāpēc viņam, lai apprecētos, nācās pāriet katoļticībā. Un nu grāfa zemēs par valdošo reliģiju kļuva katoļticība, kamēr visapkārt valdīja luterānisms. Līdz ar to suiti, paši varbūt to negribot, norobežojās no apkārtējām teritorijām, saglabājot savu kultūras un etnisko citādību.
Kopš 2000. gada visu triju pašvaldību – Gudenieku, Alsungas un Jūrkalnes – sarunas apliecināja gatavību apvienoties vienā novadā. Taču pašvaldību lietu ministri – Aigars Štokenbergs un Edgars Zalāns – par labu Kuldīgas novadam veicināja Gudenieku novada atdalīšanos. Alsundznieki smīnēja: Gudenieku pagasta deputāti pārdevušies par ministru solījumiem noasfaltēt ceļu Gudenieki–Kuldīga... Pēc neilga laika arī jūrkalnieši atteicās no idejas apvienoties Suitu novadā. Valdība noreaģēja ātri, un Alsungas pagasts – pretēji pagasta deputātu viedoklim – tika pievienots Kuldīgas novadam.
Lolotā ideja izčākstēja kā novembra sniegs. Arī doma par to, ka tās glābēja varētu būt Satversmes tiesa, alsundzniekiem nešķita īsti pamatota: 30 pašvaldības jau ir iesniegušas sūdzību par reformas uzspiešanu, un diez vai biedrība Suitu novads būs tā, kas pēkšņi ņems un uzvarēs ar savu viedokli, ja pat Abrenes uzdāvināšanu Krievijai šī tiesa uzskatīja par atbilstošu Satversmei...
Tas, ka biedrības Suitu novads aktīvisti mēģinās uz vienu dienu pasludināt savu brīvvalsti, lai ievēlētu savu pašpārvaldi, daudziem varētu šķist smieklīgi, sak, ko jūs te nodarbojaties ar separātisku reģionu izveidi! Taču tiem, kas patiesi rūpējas par sava novada etnisko un kultūras tradīciju saglabāšanu, tas viss gan nerādīsies smieklīgās krāsās. Un Suitu brīvvalsts veidotājiem būs pilnīga taisnība, ja viņi apgalvos, ka Latvijas skaistums ir tās dažādībā – gan dabas, gan etnisko tradīciju, gan valodas dialektu ziņā. Taču, piemēram, Kuldīga kā eventuāli topošais novada centrs diez vai varēs pārstāvēt arī attālos suitus, kuri nemaz nevēlēsies, lai viņus kāds pārstāv... Etnogrāfiskais un kultūras separātisms, kas raksturīgs ne tikai suitiem, bet arī, piemēram, Latgales, Malēnijas vai jebkuram citam novadam, nav nedz nosodāms, nedz aizliedzams vai dīvains: tas vienkārši IR. Un tajā jau arī slēpjas tas latviskuma kopīgais skaistums.
Pret teritoriālo reformu protestē ne tikai alsundznieki, bet arī ļoti daudzu citu pašvaldību iedzīvotāji – tātad tā nav tik laba, kā to mēģinājuši parādīt gan bijušie, gan tagadējie tautpartijieši? Šoreiz gan neuzsvērsim to, ka veco teritoriālo iedalījumu cenšas saglabāt arī daudzi pagastveči, labi saprazdami, ka jaunā kārtība viņiem atņems ilgus gadus lolotās privilēģijas – tas ir pavisam cita raksta temats. Un neakcentēsim arī to, ka Latvijā ir steriem mazītiņu pagastiņu, kuros nenotiek faktiski nekas – nedz kultūras, nedz ekonomiskajā dzīvē. Tiem gan loģiski būtu pievienoties kādam lielākam veidojumam.