Katrā TV šovā, ko ik gadu mums, skatītājiem, pasniedz dažādi televīzijas kanāli, gadās pa odziņai – gan jaušai, gan nejaušai.
Piemēram, pirmajā Zvaigžņu lietū ar asarām un skandāliem interneta vidē un presē izcēlās otrās vietas ieguvējpāris, Divās zvaigznēs "izcilu" dziedātprasmi, kas sevišķi spoži parādījās alkoholisko dzērienu iespaidā, demonstrēja bijusī Saeimas priekšsēdētāja; nu princešu šovā visas valsts skatītāju acu priekšā sivēnus moka "Latvijas princeses". Pieminētās epizodes varētu nodēvēt par bezgaumīga balagāna viesizrādēm, ja vien tik smagi un būtiski neietekmētu TV skatītājus.
Pie kāda lielveikala, sapirkušies burgerus, kolas un cigaretes, bariņā stāvēja seši vai septiņi pusaudži – meitenes un zēni – un pārsprieda nedēļas nogalē redzētos TV šovus. Saruna bija apmēram tāda. "Eu, tu redzēji, cik kruta tā beibe lauza ārā, nu, tos, nu... zobus? Nu, tam sivēnam. Un kā viņš kvieca, eu, nu baigi labi! A man vislabāk patika blondā, tā, kura Parisa. Superīgi svārciņi viņai bija, tādus es arī gribētu. Škutāns noskuvies, hahaha! Gluds kā d...a! Hahaha! Eu, sestdien atkal skatāmies, moška pautus griezīs nost cūkām! Hahaha! Kastrēs! Baigi kruta! Moška šie sāks dziedāt smalkā balsī?!"
Pēc tam saruna līgani pārsviedās uz Zvaigžņu lietu 2 (ZL2), taču šis raidījums pusaudžu auditorijā nebija tik populārs kā Latvijas princese, jo ZL2 neviens negrieza pautus un nelauza zobus. Tur tikai dziedāja. Kā izteicās viens no pusaudžiem – "diezgan normāli". Tikai žēl, kāds no viņiem turpināja, ka Kiviču izmeta, viņš esot bijis "baigi krutais". Un saruna atkal pārmetās uz "princesēm". Vienu mirkli man pusaudžu palika žēl: sivēnu kastrēšana jau bija notikusi, tikai to nenodemonstrēja tālrādē. Tā ka jauniešiem būs vien jāpaliek gribot. Asiņaini skati viņiem būs jābauda vien amerikāņu trešās šķiras bojevikos.
Bet mūsu dziesma, kā smejies, nav par konkrētajiem sivēniem, kurus nemākulīgi apstrādāja princeses, vai par katastrofāli nabadzīgo valodu, ko izmanto bērneļi, lai izpaustu savu dzīvesgudrību, vai par Kiviču, vai par kūts princesi Parisu Hiltoni baltajos svārķeļos, vai par citām zvaigznēm. Kaut gan – savā ziņā arī par to... Manuprāt, daudz briesmīgāk ir tas, ka televīzija audzina absolūti debilu, pelēku un bezmērķīgu paaudzi, kuras uztverē augstākais gara lidojums ir šķībi nodziedāt zvaigžņu šovā vai paspīdēt ar pāris tukšiem teikumiem kādā citā tālrādes pasākumā. Protams, izklaide ir vajadzīga, bez tās cilvēki neiztiek, – nedēļas nogalē tā vien gribas atvilkt elpu. Tāpēc arī ļaudis, vientiesīgi gaidīdami kaut ko patiešām labu, sagaida arī: neizprotamu princešu padarīšanu un traķenes dziesmu konkursu. Laime vēl, ka pieaugušiem cilvēkiem psihe tāda diezgan noturīga, viņi no šiem dāsnajiem TV piedāvājumiem tik krasi neiespaidojas, taču ko lai dara ar puņķainiem dzīves ceļu sācējiem? Viena bēda, ja muzikālā gaume tiks sabojāta vai iepotēta pārliecība, ka jebkurš diletants var nodarboties ar lopkopību. Daudz būtiskāk, manuprāt, ir tas, ka šie jūsmojošie pusaudzīši, kuriem no pīpēšanas jau pleciņi iekrituši plaušās, kādreiz acīmredzot grasās kļūt par pieaugušiem biznesmeņiem, ierēdņiem un citiem izcilniekiem, kuru dzīves un karjeras vērtības ieciklēsies zema intelekta, zemu pašprasību un zemas paškritikas rāmjos. Un daudzējādā ziņā par to varēsim pateikties tieši televīzijai ar visiem zvaigžņu un princešu šoviem.
18. gadsimtā dzīvojušais pasaulslavenais kastrāts Farinelli kļuva populārs dziedātājs tāpēc, ka viņam bija arī talants – pretstatā tiem mazajiem zēniem, kurus Itālijā toreiz kastrēja tūkstošiem, lai viņi smuki dziedātu baznīcas koros vai uz citām skatuvēm. Farinelli kļuva pat tik populārs, ka Spānijas karalis Ferdinands VI viņu iecēla par savas valdības ministru. Taču pārējie zēnu tūkstoši tikai dziedāja smalkās balstiņās. Visu mūžu. Jāsecina arī, ka ne katrs sivēns – kā priecīgi cerēja pusaudži – dziedās smalkā balstiņā, ja viņam nogriezīs attiecīgos orgānus. Šobrīd gan izskatās, ka nevajadzēs neko fiziski griezt: garīgie kastrāti tiek štancēti ikdienā, un televīzijas štancētavas strādā kā trakas. Kāds tur vairs Farinelli.