Elita Veidemane / Viedokļi

«Glabā un sargā to,» pirms gadiem trīsdesmit, varbūt mazliet vairāk, teica kapteiņa atraitne Daina Šķiezna-Elsberga, ielikdama man plaukstā Latvijas karoga nozīmīti – mazliet apbružātu un savecējušu. Tā bija atnākusi līdz astoņdesmitajiem gadiem, brienot padomju okupācijas melnumā, tomēr cauri vieglajam sūbējumam kā ceļa norāde vizēja sarkanbaltsarkanais karogs un triju zvaigžņu zelts.

«Aizver žaunas! Tev ceturtā pakāpe par zemu, un metronoma laiks neatbilst standartam! Par skaņu saplūšanu vispār nerunāsim,» tā vai līdzīgi modrie valsts himnas tīrības un nevainības sargi turpmāk kontrolēs un vērtēs Baumaņu Kārļa sacerētās valstiskās meldijas izpildījumu. Nedod dies, ja kāds dziedātājs nebūs pietiekami profesionāls: turpmāk, lai varētu dziedāt valsts himnu, būs jāizpērk licence, vispirms pierādot savu muzikālo izglītību, lāča ķepas attālumu līdz ausīm un plakanās pēdas neesamību. Ar īpašām atļaujām drīkstēs izgavilēt valsts himnu, ja būs ūdens ceļgalā. Bet arī tikai tad, ja vienā ceļgalā. Abos – ne.

«Ieceri vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās pasniegt tikai latviešu valodā nevar uztvert nopietni,» nesen izteicās Latvijas krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.

Kamēr latvieši kārtējo reizi vāc parakstus, lai panāktu «uzvaras pieminekļa» demontāžu, tikmēr Saskaņas biedri nodarbojas ar eksperimentiem, kas ļautu viņiem saprast: cik tālu, tovarišči, varam iet? Gluži nesen «antifašists» Jānis Kuzins okšķerēja, kurā kūtspakaļā uzsliet pieminekli kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam. Ne jau Kuzins pats izdomāja šo apzināti provokatīvo «meklēšanos» – gan jau bija ideoloģiskie priekšā teicēji, kas vēlējās noskaidrot uzdrīkstēšanās robežas.

«Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo,» drosmīgi deklarē profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, savus uzskatus paužot izdevumā Kas Jauns Avīze.

Viņnedēļ Austrumu robežā noskatījos izrādi Ļubova Orlova. Dīva. PSRS. Neiedziļinoties teātra kritikā, pateikšu vien: lieliska izrāde. Daļēji latviski, daļēji krieviski. Mazliet arī angliski – Raimondas Vazdikas dziedātajās dziesmās. Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas lomā – krievu aktrise Karina Lučiņina. Neparasti plastiska, skatuviski talantīga. Vienubrīd izrādes sākumā viņa saka: «A vi vobšče po russki poņimajete?» (Vai jūs vispār krieviski saprotat? – krievu val.). Saprotam, saprotam! – skatītāji atsmej. Bet Karina turpina jau latviski – ar vieglu, tikko pamanāmu krievisku akcentu...

Laika īsināšanas nolūkā gadījās saruna ar Latvijas vidējo vēlētāju: viņš bija pārliecināts, ka visās Latvijas (un viņa personīgajās) nelaimēs vainojami «oligarhi», ka valsti uz saulaino tāli aizvedīs Strīķe un ka labāka valsts prezidente par Sipenieci nav iedomājama. «Principā,» viņš turpināja, «valstī pa lielam viss ir kārtībā, vajag tikai dažus uzlabojumus naudas iekasēšanā.» «Principā piekrītu,» apliecinoši māju ar galvu, jo kašķēties ar vidējo vēlētāju būtu tāpat kā debatēt ar zedeņu sētu: argumenti iesprūdīs starp lunkanajām kārklu klūgām un tur arī paliks bez reālas iedarbības.

«Šādu KAUNU par savas zemes – Latvijas prezidentu vējoni vēl nekad nebiju izjutis!», «Kāpēc man vienmēr peliek kauns to cikvēku vietā, kuri mēģina runar angliski, un es vienmēr izslēdzu video?» – precīzi, ar cieņu pret gramatikas kļūdām citēju sociālo tīklu autoru kaismīgos izsaucienus. Šoreiz – tikai divu, kaut gan to bija daudz, turklāt visi no kauna, izrādās, svīda, stostījās, kratījās un lēnām izdzisa.

«Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās,» intervijā (www.la.lv) teic Artemijs Troickis, savulaik populārs mūzikas kritiķis, tagad – intelektuālis, lektors un Putina režīma nesaudzīgs analizētājs, 2014. gadā pārcēlies dzīvot uz Igauniju, jo lielkrievu šovinisma un tumsonības piepildītais Krievijas gaiss neļāva viņam elpot. Troicka izteicieni par Latviju nav glaimojoši, bet par tiem nav vērts apvainoties: par patiesību vajag domāt, nevis spļaudīties, ka tā rūgta. Taču Troicka atzinumi nav ļauni: tie ir sāpīgi. Gan viņam, gan mums. Troickim – tāpēc, ka viņš joprojām mīl Latviju, mums – ... jā, tāpēc, ka mēs arī mīlam. Vismaz daļa no mums, vismaz tāpēc, ka dzimteni pieņemts mīlēt...

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim pragmatiski ir taisnība, sakot, ka veidot obligāto militāro dienestu ir dārgi, turklāt, tādu veidojot, tiktu sagrauta esošā sistēma. Protams, sistēma būtu jārada no jauna, un tas vienmēr ir dārgi. Iekustināt un pārkustināt esošo sistēmu ir gandrīz neiespējami. Vienkāršāk ir braukt pa esošajām sliedēm. Mūsu stabilajā stagnācijā tas ir normāli, un nevajag graut pamata ķieģeļus tur, kur tie ir sacementēti droši un ilglaicīgi. Tikpat ilglaicīgi kā nedrošība par valsts stabilitāti, tikpat drebelīgi kā cāļa pēcpuse iepretim lapsas zobu šņakstināšanai.

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

Tas, ka Nacionālā apvienība (NA), izmantojot veto tiesības, noraidīs Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bija skaidrs uzreiz. Un visiem. Ne tikai tiem interneta «varoņiem», kuri draud izsmērēt gar sienām «latviešu atsaldeņus», kas «gatavi asimilēt mūsu bērnus». Runa, protams, ir par tā dēvētajiem nepilsoņu bērniem, kurus sola ievest pilsonībā sirdsšķīstie un līdzjūtīgie latvieši, kuriem – nešaubīgi! – ir kaut kas vajadzīgs no krieviski runājošā elektorāta. Bet nezin kāpēc tie, kuri redz mūs kā «latviešu atsaldeņus», principā nevēlas nonākt pilsoniskā kontaktā ar latviskumu, Latvijas valsti un tradīcijām.

Imants Ziedonis kā Likteņa upē skatījās, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū uzrakstīdams dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu/ var tikai savējie/ Un pret savu tautas dziesmu/ cits nevar it neviens.» Valoda un tautasdziesma kā nacionālās identitātes sastāvdaļas atrodas mūsu pašu, latviešu, aizsardzības zonā, šo un citu būtisko pazīmju saglabāšana, ar kurām atšķiramies no pārējām nācijām, ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu nacionālās apziņas un pašapziņas, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kuriem ir iespēja tikai sisties kā nakts knišļiem pret stiklu. Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.

«Ideja likt visiem kārtot eksāmenus tikai latviešu valodā demonstrē valdošo spēku absolūtu neizpratni par līdzās dzīvojošo mazākumtautību kultūru un raksturu,» portāla delfi.lv rakstā pauž politikas «haizivs» Jānis Ādamsons (Saskaņa). Tiešām, kāda jauna, neparasta ideja! Par to taču nekad nav ne runāts, ne domāts, un te pēkšņi – bāc, valdība augustā nolēma atbalstīt izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvātos grozījumus likumā, kas paredz, ka mazākumtautību skolās eksāmeni (9. klasēs) tiks kārtoti valsts valodā – latviski.

«Nevajag muļķiem pievērst uzmanību. Mediji paši saceļ brēku. Visi tāpat zina, ka viņiem neļaus to pieminekli celt, bet nē, jāparunā. Bērnudārzs,» secina kāds interneta prātnieks.

Visbaisākais bija tukšums. Kāpjot no prāmja Rīgas ostā, pamanījām, ka tā ir absolūti tukša. Pēc tā, ko uzzinājām agri 19. augusta rītā, vēl būdami uz prāmja, kas nāca no Zviedrijas, domājām, ka ostā mūs sagaidīs militāristi un tad... un tad mūs visus, izšķirojot pēc paveiktajiem noziegumiem, aizvedīs uz atbilstošām iestādēm. Taču ostā neviena nebija. Pat robežsargu nebija. Es steidzos uz laikraksta Atmoda redakciju, kas tolaik atradās Basteja bulvārī. Tur mani gaidīja kolēģi. Pa ceļam nemanīju nevienu cilvēku. Bija 1991. gada 19. augusts, militārā puča pirmā diena.

Brīnumaini: pagājušas divas diennaktis pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizītes Aglonā, bet sociālajos tīklos un interneta dižportālos nevienas apriešanas un apņirgšanas. Samiegojušies, vai? Šāda mazaktivitāte šķiet aizdomīga. Kur tad palikuši visi bezgrēcīgie, kas zināja nosodīt tos, kurus viņi uzskata par necienīgiem atrasties Aglonas svētvietā?

Māksla attīra un iedvesmo: pēc politiskās karjeras, kas ne vienmēr ir vēlētāju gaišākajā piemiņā paliekoša, cilvēks izdomā atgriezties pie mūžam skaistā, un tas ir pacilājoši.

Muļķu partijas manifestā, kas dzima tālajā 1992. gadā, bija galvenais solījums: «Mēs esam par...» Daudzpunktes vietā katram vajadzēja ierakstīt, par ko tad viņš ir: «Mēs esam par sauli, par mēnesi... Par zemessargiem, aizsargiem, kājsargiem, pussargiem...» Entuziasma un kvēles pārņemtie muļķpartijieši tomēr nespēja piereģistrēt savu partiju tās pārāk tiešā nosaukuma dēļ, tālab pārdēvēja to par Latvijas laimi. Jo laime taču ir universāla. Taču par vēlēšanu apvienību Latvijas laime 1993. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja vien 0,88% no vēlētāju kopskaita.

Nezinu, vai Latvijas izklaides industrijas vērtētāju miskastē atradīsies vēl kaut kas tikpat derdzīgs, bezgaumīgs un atbaidošs kā Laimas Vaikules festivāls Rendez Vous, kas nule notika Jūrmalā. Vēl baisāks, šķiet, bija tikai Jaunais vilnis, no kura kopīgiem spēkiem laimīgi esam tikuši vaļā.

«Dzīvojiet šodienā! Lai krievi paši raud par savu vēsturi!» – kāds sejugrāmatas lietotājs virtuāli uzbruka kādam citam lietotājam, kas bija tīmeklī publicējis senu fotogrāfiju: Krievijas cara Nikolaja II ģimene neilgi pirms nošaušanas. 17. jūlijā apritēja 99 gadi, kopš Jekaterinburgas inženiera Ipatjeva mājā komunisti nošāva Nikolaju II, viņa ģimeni un vairākus kalpus. Diez vai kāds grasījās raudāt par šo faktu, tas bija vairāk kā atgādinājums par proletariāta vadoņu plānprātību un sekām, ko tās nesa ne tikai Krievijai, bet visai pasaulei. Tieši atgādinājumu dēļ vēsture ir svarīga, un ir nebūtiski, kur tā «notikusi»: ir jāizdara secinājumi, kas būs nozīmīgi šodien un rīt, un šeit.