Elita Veidemane / Viedokļi

Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.

«Tas ir pazemojums – iet un pierādīt, ka arī tev ir kāds sakars ar barikādēm. Es toreiz paņēmu darbā atvaļinājumu, jo uzskatīju, ka arī man jāpiedalās šajos Latvijai izšķirošajos notikumos. Es nestāvēju ar ieroci rokās, es katru dienu cepu pīrādziņus, vārīju tēju un zupu, to visu nesu vīriem uz Doma laukumu. Vai tagad kāds mani – tieši mani! – atcerēsies no tiem laikiem? Protams, ne. Bet lūgties, lai man iedod barikāžu dalībnieka apliecību – nu nē. Daudzi gan piedalīsies šajās sacensībās, kurās lielie priekšnieki noteiks, kurš svarīgāks un kurš mazāk svarīgs barikāžu dalībnieks,» sievietes balsī ir asaras, taču ir arī spītība un lepnums. Viņa man ir piezvanījusi, lai izteiktu savas izjūtas pēc pirmdienas Ministru kabineta sēdes, kurā tika pieņemti noteikumi, kas paredz 1991. gada barikāžu dalībnieku apliecību izsniegšanu – bez maksas un bez derīguma termiņa.

«Iespējams, tā ir politiskā greizsirdība,» Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts, min iespējamo iemeslu, kāpēc Saeima 15. martā noraidīja NA ierosinājumu 16. martu noteikt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Likumprojektu atbalstīja 21 deputāts, pret bija 23 Saskaņas deputāti, viņiem piebalsoja Veiko Spolītis un Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība). Dzintars skaidroja, ka gadījumā, ja ierosinājums tiktu nodots izskatīšanai komisijā, tas kļūtu pietiekami aktuāls, lai spētu vairot NA popularitāti.

Tā kā valstī viss ir kārtībā, mēs varam parunāt par svētkiem. Nule tika lauzti ne tikai šķēpi, bet arī tulpju kāti par 8. marta svinēšanu (vai nesvinēšanu). Vieni šo dienu dēvēja par padomju atraugu un Klāras Cetkinas sakaltušās piemiņas pasākumu, citi uzsvēra tās cildeno humānismu un pavasarīgo noskaņu. Patiesību sakot, 8. martu kā Sieviešu dienu vajadzētu atzīmēt ar dubultu sparu – par spīti genderistu, sociālo dzimumu propagandētāju un dažādu citu stambulistu uzspiestajiem standartiem, atzīmēt tā, lai visi beidzot saprot, ka ir tikai divi dzimumi – sieviete un vīrietis, bet viss pārējais ir kreiso liberāļu murgi.

Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.

«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.

Savāds brīdis: kaut arī Vienotība ar savu juceklīgumu, sarūsējušu dunču duršanu mugurā savējiem un permanento skandālistu slavu ir nokritusi tieši tur, kur tai loģiski būtu jānokrīt – reitingu apakšgalā, situācijas izpratējiem var nākties aizstāvēt šo politisko spēku, jo...

Aiz šiem vārtiem vaid nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji... Kāds asprātis sociālajos tīklos šādi nokomentēja varenās «Ļeņina apakšbikses», kas maina musturu atkarībā no laikapstākļiem – te sarkanmelnas, te mīlīgi adītas, te uguns liesmu pārņemtas... Viens vērotājs Brīvības ielas dekorā, kas ir Rīgas domes dāvana Latvijas simtgadē un ir oficiāli nodēvēts par Goda vārtiem, ierauga kirilicas burtu, cits savukārt rosina tur ierīkot tualeti britu tūristiem. Cik cilvēku, tik skulpturālās grupas izmantojuma variantu, un krāsainais objekts kādreizējā bronzas ļeņinekļa vietā ir izpelnījies pamatīgus uzmanības uzplūdus.

Nav priecīgāka brīža par to, kad tu apjēdz: valstī viss ir kārtībā! Pa ielām, pusmetru virs zemes pacēlušies, slīd pārlaimīgi cilvēki, pie veikalu kasēm dzird sirsnīgus smieklu treļļus, kas liecina: preces ir tik lētas, ka jāsmejas pat ēzelim. Uz poliklīnikām neviens neiet, taču ne jau tāpēc, ka visi slimnieki būtu zaudējuši cerību atslēgt iestrēgušās e-veselības durvis, bet gan tāpēc, ka neviens neslimo!

Politiķu biežņa vai – tieši otrādi – skrajās rindas liecina par izdevīgumu, ko viņi atrod vienā vai otrā pasākumā. Un izdevīgums ir tieši proporcionāls politiskajām dividendēm, ko viņi var iegūt šajos pasākumos. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un tie, kuriem joprojām ir nepārvarama vēlme piemēroties deputāta sēdekļa izmēriem, izmantos jebkuras iespējas pazīmēties dažāda izdevīguma notikumos.

Ar dzelzsbetona komunistisko pārliecību apveltītā Latvijas eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka (visi šie vārdi, taisnību sakot, ir savstarpēji nesavienojami) ieplānojusi nolikt Eiropas Parlamenta (EP) deputātes mandātu, jo – uzmanību, smirdbumbas sprādziena draudi! – grasās iesaistīties Latvijas krievu savienības (LKS) Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Pieminekļu kari ir nebeidzami, jo tie apliecina vēsturiskās patiesības cīņu ar propagandu. Pērnā gada beigās Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) aizsūtīja visām Saeimas frakcijām aicinājumu pievērsties padomju iekārtu slavinošajiem pieminekļiem, taču uz šo vēstuli pagaidām ir reaģējusi tikai Nacionālā apvienība (NA).

«No vilka audzināta cilvēka ne vienmēr izaugs Romuls un Rems, kas izveidos Romu, jo var notikt kaut kas pilnīgi cits – cilvēks var nekļūt par cilvēku,» smalkās alegorijās ietērptu, Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs pauž savas valsts (un acīmredzami arī savu personīgo) attieksmi pret LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu, kurā paredzēts, ka pārejai uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā mazākumtautību izglītības iestādēs jābūt pabeigtai 2021./2022. mācību gadā.

«Jebkuram režīmam ir nepieciešama sava aģentūra, tāda bija padomju režīma laikā, tāda ir arī tagad. Jūs domājat, šim režīmam nav savas aģentūras? Protams, ir,» parausta plecus bijušais VDK virsnieks, kad uzsākam sarunu par čekas maisiem. «Kad atnāks cits režīms, visi kārtējo reizi metīsies iepriekšējā režīma aģentu atmaskošanā. Jums nekad nav ienācis prātā, ka tas ir lielisks veids, lai sanaidotu cilvēkus? Acīmredzami, ka tas kādam ir nepieciešams. Padomājiet, kam,» virsnieks nu jau smīn. Arī viņam savulaik bija sava aģentūra, tomēr aģentu īstos vārdus viņš nenosauc: tas neesot ētiski. «Ja viņi paši gribēs atklāties – lai dara tā. Tās ir viņu tiesības,» piebilst virsnieks.

Nav priecīgākas ziņas par kārtējo uzbrēcienu, kas mudina uztaisīt platāku maciņa atvērumu. Vētrainiem aplausiem skanot, mēs pieņemam paziņojumu, ka no 2018. gada 1. janvāra Latvijā akcīzes nodokļa pieauguma dēļ palielināsies degvielas cenas: benzīna cena pieaugs par 4,8 centiem litrā, savukārt dīzeļdegvielas cena – par 3,8 centiem litrā. Pieaugs akcīzes nodoklis, turklāt šim nodoklim tiks uzlikts vēl viens nodoklis – PVN 21% apmērā. Tas viss kopā veidos degvielas cenas paaugstinājumu. Nesaprotu, kāpēc neiet līdz galam un neuzlikt šim PVN vēl vienu PVN, kā mēdz teikt, divas cepures tomēr labāk nekā viena.

«Gribi amatu, stājies partijā. Gribi amatu, nestājies partijā. Kā lai dzīvo?» – interneta okeāns šoreiz izskaloja šādu pērli.

Nepretenciozā bildīte, kas svētdien izklejojās pa sociālajiem tīkliem, varēja arī iztikt bez tiem simtiem komentāru, kas tai sekoja, jo viss tāpat bija skaidrs bez vārdiem. «Virsū neko nelikt!» – ar šādu tekstu apdrukātas A4 formāta lapas bija savietotas uz baltā flīģeļa, kas mēmi kluknēja atjaunotās VEF kultūras pils vestibilā, kur Saskaņas kongresa delegāti dzēra svarīgā foruma kafiju.

«Tie cilvēki ir idioti? Man kauns, ka es dzīvoju starp muļķiem!» – aptuveni šādā noskaņā sociālo tīklu «iemītnieki» uzņēma SKDS aptaujas rezultātus, kas liecināja: Valsts prezidenta Vējoņa reitings ir 42,5%, Ventspils domes priekšsēdētāja Lemberga reitings ir 23%, Rīgas mēra Ušakova reitings – 19,7%. Šīm trim amatpersonām reitingi ir valstī visaugstākie. Tam kategoriski nepiekrīt diskutētāji sociālajos tīklos, jo «tas tā nevar būt», un socioloģiskā aptauja līdz ar to ir «nopirkta», lai vēlamo uzdotu par esošo.

Patīk konsekvence Rīgas pilsētvalsts aktivitātēs: tās vienmēr ir drosmīgas, aktuālas un mērķtiecīgas. Nu pienākusi kārta izglītības reformām, kuras, šķiet, tiks realizētas ātrāk un vērienīgāk nekā tās valsts teritorijā, kuru pieņemts dēvēt par Latvijas Republiku. Pagaidām pieņemts. Ņemot vērā Rīgas pilsētvalsts nerēķināšanos ar kuslajiem opozīcijas protestiem, var droši cerēt, ka pilsētvalsts vara lēnām, bet noteikti rāpos visos virzienos. Un kas gan tai varētu traucēt to darīt? Kaut kādas ministrijas? Pašvaldību vēlēšanas? Likumi? Nu, nesmīdiniet.

«Otto Ozols brīdina par sagatavošanās darbiem, ko Saskaņa veikusi, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām veidotu valdību un atgrieztu Latviju Krievijas apkampienos. Vai pieļausim?» tviterī jautājumu uzdod Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības (NA) valdes loceklis.

Savādais veidojums – partija Kustība PAR – pagaidām ir mazskaitlīgs, taču ir iespējas to uzbarot tuklāku, turklāt pavisam vienkārši.

Mana draudzene ar ģimeni šogad 18. novembrī aizbrauca uz Daugavpili – nosvinēt valsts svētkus. Izstaigāja, izbaudīja visu pilsētu – tīra, sakopta, laipni cilvēki. «Viss labi, tikai tā nav Latvijas pilsēta. Gandrīz neviens mums neatbildēja latviski, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem pie apģērba būtu piesprausta karoga lentīte. Mēs ar tādām bijām vienīgie,» viņa stāstīja. «Arī valsts svētku atzīmēšana pilsētā bija tāda... nekāda. Sak, nu, ja vajag, tad mēs uztaisīsim to salūtu. Pilnīgi neatbilstošas mūzikas pavadījumā...»