2.lapa
“Populisma sērgas” infekcijas avots
Pie esošā tehnoloģiskā attīstības līmeņa, joprojām “mēroga efekts” ir nozīmīgs faktors sava biznesa konkurētspējas stiprināšanai lielākajā daļā tautsaimniecības nozarēs, tāpēc globalizācijas apstākļos, arī bez sazvērestības teorijām, ekonomiski loģiska un neizbēgama ir transnacionālo kompāniju veidošanās un to nostiprināšanās. Šādas kapitāla un ražošanas resursu koncentrācijas (līdz ar to arī pārvaldības) rezultātā mainās jaunradītās vērtības pārdale - tā aizvien mazāk paliek valsts ziņā, tā aizvien vairāk tiek koncentrēta šo kompāniju ietvaros kā piramīdas virsotnēs, kuras bieži atrodas pavisam kādā citā pasaules malā, un šīs piramīdas kļūdamas aizvien augstākas (globalizējoties), aizvien vairāk attālinās no tiem, kas ar savu darbu piedalās šo vērtību radīšanā. Līdz ar to - aizvien lielāka kļūst ienākumu nevienlīdzība un sabiedrības noslāņošanās, un nu jau arī uz vidējā slāņa rēķina. Šis pieaugošais neapmierinātais sabiedrības slānis tad arī bija galvenais Trampa ( un citu “populistu” ) atbalstītājs, jo to neapmierina līdzšinējās varas elites piekoptais kurss uz globalizāciju un liberalizāciju, kas liek tam sajusties apdalītam un apdraudētam ne tikai materiāli, bet arī morāli - spiežot atteikties no vērtībām (ģimenes, valsts, utt.), kuras tas nav gatavs atdot liberalizācijas altārim.
Situācijas dramatismu un nolemtību populismam (kuru nu nākas mums pieredzēt) pastiprina tas, ka esošajām varas elitēm kalpošana liberalizācijas un globalizācijas ideoloģijai ir ļoti ērta un izdevīga - tā noņem atbildību no daudziem procesiem (tos uzticot “neredzamajai tirgus rokai” vai deleģējot “augstākām varas struktūrām”), un dod iespēju gūt sev labumu no šādas kalpošanas - ne reti kļūstot par kādas “piramīdas” sastāvdaļu, vai vienkārši barojoties no tās “atbirumiem”. Līdz ar to šāda varas elites uzsēdināšana uz liberalizācijas adatas ir radījusi tās atsvešināšanos no plašiem tautas slāņiem (kuriem tai būtu jākalpo), kas rezultātā ir radījusi nišu jaunam politiskajam piedāvājumam, kuru klišejiski pasniedz kā “populismu” (kas bieži tāds arī ir… ).
Kādēļ velns ir tik melns?
Tomēr vai tik tiešām Trampa rīcība būtu tik viennozīmīgi vērtējama kā “populisms” - kaut kas nereāls un neizpildāms, un sabiedrībai bīstams?
Vispirms, lai spētu saprast un adekvāti vērtēt Trampa rīcību un solījumus, ir jāsaprot, ka spēcīga un vāja cilvēka domāšanā un rīcībā ir principiālas atšķirības. Vērtēt to pēc ierastiem šabloniem, nozīmē izdarīt kļūdainus secinājumus.
Globālisma un liberalizācijas apstākļos, kad daudzu lēmumu pieņemšana tiek deleģēta sistēmai un tie nav jāpieņem pašiem, ir izveidojusies lemt un rīcības mazspējīga varas elite (uzskatāmi to demonstrē Eiropa), kuru piepildīt var gandrīz ar jebkuru cilvēkveidīgu subjektu, ja vien tas ir gatavs pieņemt sistēmas noteikumus un kalpot tai.
Un tas ir vēl viens iemesls lielajai brēkai ap Trampa rīcību - jo to vērtē un komentē cilvēki, kas ir pieraduši vērtēt nīkuļus, vai paši ir tādi. Tramps acīmredzami tāds nav, viņš rīkojas sev ierastā manierē, kā “trendsetters”, nevis pielāgojoties sistēmas noteikumiem, bet veidojot savējos un liekot citiem spēlēt pēc tiem. Tā ir viņa stratēģija, kas viņam līdz šim ir nesusi panākumus, pateicoties kuriem viņš ir ticis pamanīts un uzaicināts sapurināt esošo sistēmu, ko viņš arī dara.
Un tāpēc tik neganti tiek brēkts un histēriski komentēts it viss, ko dara un domā Tramps, jo, pieļaujot Trampa fenomenu, tiek pieļauta izmaiņu iniciācija varas sistēmā - līdz ar to apdraudēti top tie, kuri barojas no esošās varas elites apkalpošanas ( visdažādākais personu loks un struktūras) un arī pati esošā varas elite, jo tā pati par sevi (bez šīs izveidotās sistēmas, pie kuras visi turas un ievēro, un tādejādi tas piešķir varas elitei funkcionālu formu) nav spējīga pastāvēt kā varas elements - tā nespēj piedāvāt risinājumus sabiedrībai svarīgai problemātikai. Tādejādi tā riskē zaudēt savu vietu “barības ķēdē”. Ko, protams, tā nevēlās, un izdarīs visu, lai to nosargātu - ne tikai cels brēku un paudīs savas bažas par demokrātiju…