Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis raksts nebūs “trendā”, kaut vai dēļ elementāras cieņas pret citas valsts pilsoņu demokrātiski izdarīto izvēli.
Sacenšoties Trampa ķengāšanā, tas kaut kā ir aizslīdējis “dibenplānā” - lai cik bagāts, harizmātisks, neordinārs vai odiozs būtu Tramps, viņš nebūtu varējis kļūt par pašlaik varenākās valsts Prezidentu, ja tam nebūtu ASV tautas atbalsta. Tāpēc daudz vērtīgāk par histērisko brēkāšanu ap populisma (Trampa) draudiem pasaulei būtu saprast, kāpēc pēc tā ir pieprasījums, neskatoties uz milzīgo anti-PR un “establišmenta” pretestību.
Pie reizes būtu vērts arī aizdomāties - vai tik tiešām šie politiskie pārmaiņu vēji, kas pāršalc pasauli, visi būtu klasificējami zem vienotas populisma izkārtnes? Turklāt kā kaut kas sabiedrību apdraudošs un tai nevēlams - nu gluži kā ļaundabīgs audzējs vai vismaz kā caureja?
Šeit ne bez sarkasma gribas atzīmēt, ka savulaik Trampam tika piekārta populisma birka - pārmetot viņa solījumus vēlētājiem, jo viņš tos nemaz netaisoties pildīt, bet tagad par vēl klajāku populismu tiek saukti Trampa centieni īstenot šos savus vēlētājiem dotos solījumus. Pārfrāzējot Emīla teikto no “Emīla nedarbiem” (Kad man ir nauda, tad es nedrīkstu dzert, kad man nav naudas, tad es nevaru dzert. Kad tad lai es dzeru?!) - kā tad būtu jārīkojas Trampam, lai viņa rīcība nebūtu “populisms”?
Nav grūti ieraudzīt, ka visa šī retorika ap populisma briesmām netiek veidota rūpēs par sabiedrību vai demokrātiju, bet gan, lai esošā varas sistēma (un tiem, kas no tās barojās) varētu sevi pasargāt no pārmaiņām un noturēt šo savu “status quo”. Kaut gan tieši šī pati sistēma - tās darbības rezultāts, ir galvenais iemesls, kāpēc “pēkšņi” pasauli ir pārņēmusi “populisma sērga”.