4.lapa
“Make America great again”?
Globālās konkurences pasaulē līdzīgi kā džungļos - savu varenību var noturēt tikai demonstrējot un pierādot visiem savu pārākumu. Lauva ir pārāks par jebkuru hiēnu. Bet hiēnu bars var saplosīt jebkuru lauvu.
Tāpēc Tramps, kurš apzinās savu spēku, izvēlās ar katru “hiēnu” aprunāties atsevišķi, jo tā vienkāršāk var ierādīt katram savu vietu. Ko viņš arī dara. Protams, nozīme ir arī tam, ka ASV ir kritiski svarīgs esošās varas sistēmas pamatelements - sākot no finanšu sistēmas un beidzot ar stratēģiski militārā balansa uzturēšanu. Pasaules stabilitāte, pastāvēšana un funkcionēšana esošajā veidolā ir atkarīga no tās, un Tramps nekautrējās to izmantot.
Trampa paziņojumi pārskatīt brīvās tirdzniecības līgumus ir no šīs pašas sērijas - priekš kam nostādīt sevi vienlīdzīgos apstākļos ar visiem pārējiem, ja var iegūt sev ko labāku? Turklāt tas ir reāls instruments, kā pildīt savu kārtējo “populistisko” solījumu vēlētājiem - atgriezt ražošanu atpakaļ ASV un radīt jaunas darbavietas. Proti, ASV ir lielākais noieta tirgus pasaulē, un, ja tiks izveidotas barjeras ap to, tad visizdevīgāk to iekarot būs tiem, kas atradīsies tā iekšpusē - investēs un veidos savas ražotnes ASV, tādejādi iegūstot salīdzinošas priekšrocības pār saviem konkurentiem otrpus barjerai.
Turklāt pareizi pielietots, “protekcionisms” dod iespēju ASV sekmīgāk īstenot savas ražošanas modernizāciju, inovāciju izmantošanu - veicinot investīcijas jaunās tehnoloģijās, kuras brīvas tirgus konkurences apstākļos sākotnēji nebūtu rentablas. Analoģiski kā to savulaik izdarīja ES - veidojot ierobežojumus uz gaisa piesārņojuma emisijām, lai tādejādi sekmētu pieprasījumu uz jaunu - energoefektīvāku un videi draudzīgāku tehnoloģiju attīstīšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kas nebūtu iespējams, saglabājot brīvas konkurences nosacījumus ar fosilajiem energoresursiem un to izmantošanas tehnoloģijām. Tā kā, principā - arī tas nav nekas jauns.
Varbūt kādam liberāli domājošam to būs savādi uzzināt, bet tieši īstenojot pārdomātu protekcionismu, ASV panāca savu ekonomisko varenību - savulaik 19.gs. nepiekrītot Lielbritānijas uzstājīgi piedāvātajiem brīvās tirdzniecības nosacījumiem, bet gan, caur protekcionismu nostiprinot savu neatkarību no Lielbritānijas ekonomiskās ietekmes, tādejādi attīstot savu ražošanu, un kļūstot pašai par lielvaru, nevis par piedēkli Lielbritānijas ekonomikai.
Atteikšanās no reģionāliem brīvās tirdzniecības līgumiem dod iespēju ASV veidot selektīvu tirdzniecības politiku ( un “ieteikt” to arī citām valstīm) - izvēloties, cik lielas un kādas barjeras kurai valstij noteikt, tādejādi veicinot sev “draudzīgu” valstu izaugsmi un dominanci reģionos ( un otrādi - sarežģot to sev “nelabvēlīgām”). Uzskatāms piemērs ir Klusā okeāna brīvās tirdzniecības līguma atcelšana un partnerības iespēju “iezīmēšana” ar vienu no tām - Austrāliju, pārējos pagaidām paturot neziņā “aiz borta”.
Šāda barjeru veidošana dod instrumentu cīņai ar vislielāko ASV ģeopolitisko nākotnes izaicinājumu - pieaugošo Ķīnas ekonomisko varenību, jo noieta tirgus fragmentēšana, barjeru radīšana, vissāpīgāk sitīs pa “pasaules fabriku” - Ķīnu, kuras izaugsmei ir kritiski svarīga tajā ražoto preču eksportam uz citu valstu tirgiem. Trampam nav jāuztraucas, ka ASV tādejādi riskētu ar tirdzniecības kara uzsākšanu no Ķīnas puses - ņemot vērā esošo ASV un Ķīnas ārējo tirdzniecības bilanci (2016. gadā ASV eksports uz Ķīnu - apm. 116 miljd. USD, bet Ķīnas eksports uz ASV - apm. 463 miljd USD) - Ķīna no tā būtu vēl lielāka zaudētāja.
Vai taps “lielais darījums”?
Viena no lielākajām pasaules politiskajām intrigām ir sagaidāmās Trampa un Putina tikšanās rezultāts.
Jau daudz spekulāciju ir izteikts ap to. Un daudzi jau ir paguvuši sapīties meistarībā - piesaucot bez maz vai Rietumu pasaules galu (lielo pārdali par labu Krievijai), no šīs sagaidāmās tikšanās, klasificējot Trampu kā Putina “fanu”, vai tieši otrādi - paredzot vēl nebijušu konfrontācijas eskalāciju, kas novedīs pie globāla konflikta.
Paranoidāli vai aplam naivi būtu uzskatīt Trampu par Krievijas “fanu” (lai arī kāds tomēr tā uzskata). Kopīgais Trampam ar Putinu ir tas, ka abi ir spēcīgi līderi, kas nebaidās spēlēt pret sistēmu un veidot spēli pēc saviem noteikumiem, un tieši tas - sagaidāmās izmaiņas sistēmā no šī dueta iespējamās saspēles, rada vislielāko histēriju no esošās varas elites un tās apkalpojošām struktūrām, ģenerējot visas iespējamās sazvērestības teorijas.
Lai arī uz esošo brīdi Krievija ir vienīgā valsts, kura ir spējīga izdarīt ASV nenovēršamu nozīmīgu kaitējumu, pateicoties savam kodolpotenciālam, taču tas nepadara Krieviju par ASV galveno ģeopolitisko izaicinājumu (lai arī kā kādam to gribētos). Jo, pirmkārt - šādā gadījumā nenovēršams kaitējums tiktu izdarīts ne tikai ASV, bet visai pasaulei un iznīcinātu arī pašu Krieviju, līdz ar to, kamēr Krievijas pastāvēšanai netiek radīti reāli iznīcināšanas draudi (piemēram - kodoluzbrukums) - šāds iespējamais apdraudējums ir spekulatīvs (un daudziem patīk ar to spekulēt) nevis reāls. Un ASV ir vienīgā, kas šādu kaitējumu Krievijai ir spējīga izdarīt. Līdz ar to, kamēr “kodolzobens” būs abpusēji griezīgs, tas kā līdz šim - tas netiks lietots, bet ja tā - tad ņemot vērā ASV un Krievijas ekonomisko potenciālu samērus (kuri atšķiras apmēram desmitkārtīgi), uzskatīt Krieviju par nopietnu ASV ģeopolitisko apdraudējumu var tikai ļoti liels Krievijas “fans” vai paranoidāls tās nīdējs (kādu nav mazums, un tāpēc šī teorija ir tik dzīvotspējīga). Tad jau, par tik pat nopietnu apdraudējuma iespēju ASV varētu uzskatīt arī Spāniju (tās ekonomika ir apmēram tāda paša izmēra kā Krievijai).
Šīs realitātes apzināšanās priekš spēcīga spēlētāja rada laukumu spēlei ( bet vārgajiem liek slapstīties gar laukuma malām, un esot otrpus bortam - izsaukt drosmīgas izaicinošas piezīmes). No Trampa puses būtu ļoti nepārdomāti nepacensties izmantot tās iespējas, ko dod šis spēles laukums - uzreiz izejot uz galēju konfrontāciju, nemēģinot izmantot Krieviju kā saspēles partneri savu ģeopolitisko mērķu īstenošanā.
Ir acīmredzami, ka Tramps gatavojas savam “lielajam darījumam”. Un ja vien to pieļaus iekšpolitiskā situācija - mēģinās to noslēgt. Mājas darbi jau tik darīti: sākot ar Trampa paziņojumiem attiecībā uz Krimu un visbeidzot ar nupat īstenoto ASV raķešu triecienu pa Sīrijas kara bāzi.
Raķešu trieciens - “nothing personal”?
Var šķist, ka šāda Trampa rīcība padara šo “lielo darījumu” aizvien neiespējamāku, jo neatstāj tam vairs nekādas iespējas. Patiesībā ir tieši otrādi - tādejādi tās tiek iezīmētas un gatavotas. Trampa stilā. Rīcība, var šķist neadekvāta - jo sevišķi raķešu trieciens pa kara bāzi Sīrijā, no kura militārais ieguvums ir tik niecīgs, ka pat bēdīgi slavenā senās Grieķijas valdnieka Pirra uzvaras izskatās veiksmīgākas. Arī šī trieciena atbilstība starptautiskajām tiesību normām - pamatoti tiek apšaubīta. Toties tā politiskais pienesums Trampam - nozīmīgs, gan iekšpolitiskais - tam atbalstu jau ir pauduši, ne tikai viņa nometnē, bet arī viņa oponenti (lai pamēģina kāds tagad pārmest Trampam draudzību ar Krieviju), gan ārpolitiskais - parādot Trampu, kā izlēmīgas “rīcības” cilvēku, un liekot citiem spēles “partneriem” bažīties no viņa tālākiem “neaprēķināmajiem soļiem”. Ne velti šis raķešu trieciens tika īstenots tieši tad, kad notika tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu. Jo patiesībā tieši Ķīna, nevis Krievija, ir ASV galvenais ģeopolitiskais izaicinājums, un tas ir viens no nozīmīgākajiem “lielā darījuma” motīviem - izmantot Krieviju, lai radītu ietvaru, kas palīdz ierobežot pieaugošo Ķīnas varenību, vispirms jau - cik iespējams mazinot Ķīnas un Krievijas satuvināšanos (to gan gauži grūti būs panākt), kā arī nostiprinot savu ietekmi tajos pasaules reģionos, uz kuriem iedarbojoties var nozīmīgi ietekmēt Ķīnas attīstību. Protams, viens no tādiem reģioniem ir Tuvējie austrumi - caur kuru iet Ķīnai svarīgie tirdzniecības ceļi, un atrodas viens no nozīmīgākajiem tās energoresursu piegādātājiem - Irāna. Vienošanās par kopīgu cīņu ar terorismu radītu iespēju “draudzīgi” pārdalīt ietekmi šajā reģionā, kurā Krievija līdz šim ir turpinājusi nostiprināt savas pozīcijas.
Galu galā sanāk, ka nemaz tik neaprēķināts, emocionāls un neadekvāts, kā tas tiek vērtēts, šis raķešu trieciens nebūs bijis - tas bija laicīgi jāizplāno un jāsagatavo, lai tā īstenošana būtu pamatota, turklāt, lai tas tiktu īstenots tieši vajadzīgajā brīdī, un tā, lai šī īstenošana neapdraudētu “lielā darījuma” iespēju (Krievijas puse pirms tam tika brīdināta), bet lai tomēr tas iegūtu vajadzīgo politisko skanējumu - gan pašmāju politiskajā arēnā, gan visā pasaulē, un rezultātā būtu pārliecinošs pieteikums tālākai spēlei. Un tas tā arī ir izdevies - Trampam, vai arī tiem, kas viņam šādu soli pieteikumam ir sagatavojuši (varbūt ar pavisam citiem mērķiem).
Tādejādi, šis raķešu trieciens nevis aizver, bet gan paver Trampam spēles laukumu “lielajam darījumam”, no vienas puses - parādot Krievijai ( un ne tikai), ka arī Tramps ir gatavs spēlēt ar trumpjiem, no otras puses - nodemonstrējot pašmāju “estabišmentam”, ka iespējamais darījums ar Krieviju būs nevis vājuma (vai draudzības ar Krieviju) apliecinājums, bet gan panākums no spēka pozīcijām, ko tik ļoti ciena ASV. To, ka abas darījuma puses saprot šo spēli, apliecina fakts, ka pēc visiem šiem visiem notikumiem Tramps nav atcēlis gaidāmo ASV Valsts sekretāra vizīti uz Krieviju (kas visdrīzāk turpinās Trampa uzsākto spēka manifestāciju), un Krievija nav atteikusies to pieņemt. Tātad spēle būs.