Martā apritēja tieši 11 gadi, kopš Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Daudzas starptautiskās organizācijas un valstis ir atzinušas šīs Krievijas darbības par nelikumīgām, nosodījušas tās un noteikušas sankcijas Maskavai. Cilvēki, kuri tolaik pameta Krimu, “Radio Brīvā Eiropa”/”Radio Brīvība” interneta portālam "currenttime.tv" stāsta par savu dzīvi svešumā, kā viņiem visvairāk pietrūkst, vairs nevēlas tur atgriezties, tomēr pauž cerību, ka Krima kādreiz atkal piederēs Ukrainai.
No pirmajām okupācijas dienām Krievija sāka vajāt Krimas iedzīvotājus ukraiņus. Daudziem, kas nepiekrita aneksijai, bija jādodas prom. Šādi cilvēki izrādījās arī "currenttime.tv" lasītāju vidū, un portāla žurnālisti viņiem jautāja, kā viņi pieņēma lēmumu aizbraukt, kā viņiem visvairāk pietrūkst un vai viņi cer kādreiz atgriezties.
"Es esmu ārkārtīgi lepna par savu vīru. Viņš spēja izdarīt vienīgo pareizo morālo izvēli," uzsvēra Aļona, kura kopā ar vīru un meitu Varvaru Krimu pameta neilgi pirms aneksijas. Ģimene gandrīz trīs gadus dzīvoja Simferopolē. Sieviete kopā ar vīru uz turieni pārcēlās no Harkivas tūlīt pēc universitātes beigšanas. "Tas bija izcils mūsu dzīves periods. Vairs ne studentu dzīve, pilnīga neatkarība, ģimene, pirmās meitas piedzimšana," atceras Aļona.
Krima viņai ir kļuvusi par jaunības un viegluma simbolu. "Mēs dzīvojām lieliski. Īrējām nelielu dzīvokli 25 kvadrātmetru platībā netālu no dzelzceļa stacijas, bieži devāmies uz jūras piekrasti, bieži uzņēmām viesus," turpina Aļona, kuras ģimene Simferopolē iegādājās suni Šeri, kurai tagad jau ir 13 gadi.
"Lēmums pamest Krimu bija grūts," atzina Aļona, "īpaši manam vīram, kurš uzauga pussalā." Sākotnēji sieviete atstāja Simferopoli un devās uz kontinentālo Ukrainu viena pati ar savu vienu gadu veco meitu. 2014. gada 9. martā viņai pakaļ no Dņipropetrovskas apgabala ieradās tēvs. Aļonas vīrs ir militārists, un tajā laikā viņš atradās dienestā.
"Manam tētim jau toreiz bija acīmredzams, ka Krievija anektēs Krimu. Viņš pamudināja mani pieņemt lēmumu aizbraukt. Mēs daudz par to runājām, apspriedām dažādus scenārijus," sacīja Aļona. Pēc aizbraukšanas viņa katru dienu zvanīja vīram. Visu nedēļu Aļona mēģināja arī viņu pārliecināt braukt projām.
Tagad viņa saka, ka saprot, cik grūti vīram bija pieņemt šo lēmumu. Uz viņu darbā tika izdarīts spiediens, sakot, ka Krimas iedzīvotājiem būtu labāk, ja Krima kļūtu par daļu no Krievijas. Viņiem teica, ka paaugstinās algas, piešķirs mājokli, un atgādināja par nabadzību "zem Ukrainas". Tajā pašā laikā spiedienu uz Aļonas vīru izdarīja arī vīra vecāki. Viņi joprojām dzīvo Krimā un nav pieņēmuši pāra lēmumu aizbraukt.
"Viņiem frāze "Ukrainas militārists" neko nenozīmēja. Ja esi ukrainis, tu kļūsi par krievu, nav problēmu," piebilda Aļona. Rezultātā viņai tomēr izdevās pārliecināt vīru atstāt pussalu. Viņa ieradās pie vīra Simferopolē, un dažas dienas vēlāk viņi jau saiņoja kastēs savu veco dzīvi un vāca dokumentus aizbraukšanai.
Sākumā pāris pārcēlās uz Harkivu, bet, kad kļuva skaidrs, ka vīram tur nav darba, viņi devās uz Dņipro. Dņipro vīrs atrada darbu tiesībaizsardzības iestādēs. Tur 2021. gadā piedzima viņu otrā meita Asja.
Pēc aizbraukšanas uz Krimu viņi vēl ceļoja daudzas reizes. 2014. gada rudenī pussalā ieradās visa ģimene. Tajā laikā joprojām bija dzelzceļa savienojums ar kontinentālo Ukrainu, atgādināja Aļona. Uz robežas lielu interesi izraisīja vīra dokumenti, bet citu grūtību nebija.
Tad Aļona katru vasaru uz anektēto Krimu devās kopā ar meitu. Tur viņas sagaidīja vīra vecāki. Viņi paši arī ieradās apmeklēt ģimeni Dņipro. 2018. gadā Aļona pārtrauca ceļošanu uz Krimu. Kopš tā laika vīramāte ieradās Dņipro, aizveda mazmeitu uz Krimu un pēc tam atveda viņu atpakaļ.
Kad sākās pilna mēroga karš, Aļona pārtrauca uzturēt kontaktus ar vīra vecākiem. Arī vīrs reti sazinās ar viņiem. Aļona sacīja, ka vīra vecāki ir "pamatīgi inficēti ar krievu propagandu". "Viņi nekad nerakstīja ne savam dēlam, ne Varvarai, kad mēs kara pirmajos mēnešos slēpāmies no raķetēm un dzīvojām pilnīgā emocionālā tumsā. Es agrāk uzskatīju, ka vienas asinis izšķir visu un ka ir nepieciešams par katru cenu censties saglabāt attiecības ar ģimeni. Tagad es zinu, ka asinis neko neizšķir," sacīja sieviete.
Tagad Aļonai ir 37 gadi. Gandrīz 11 gadus viņa dzīvo Dņipro, pieradusi pie dzīves tur un tagad šo pilsētu sauc par mājām, bet dažreiz viņai joprojām pietrūkst Krimas.
"Es atceros, kā svinējām manu dzimšanas dienu Eipatorijā. Novembris, briesmīgs vējš, kas tiek līdz kaulam. Un mēs, jaunieši, dzirkstošā vīna ietekmē staigājam pa krastmalu," viņa dalījās atmiņās. "Es atceros Popovku ar kristāldzidru ūdeni, plašu piekrastes līniju. Es daudz atceros. Es burtiski jūtu šo sveķaino karsto gaisu. Es redzu vīģes gar Jaltas šoseju. Es dzirdu, kā kaijas kliedz Zaozernijā Eipatorijā. Ja nopērc baklavu vai kaut ko citu, jātur tā cieši, jo putni atņems," stāstīja sieviete.
Aļona ir pārliecināta, ka viņas vīram Krimas pietrūkst vēl vairāk, bet viņi par to runā ļoti reti, lai neuzplēstu savas brūces. "Es esmu ārkārtīgi lepna par savu vīru. Jo tad, zem neticama spiediena no vīra iekšējā loka, vecākiem un vecākajiem kolēģiem, kurus viņš ļoti cienīja un kuriem centās līdzināties, viņš spēja izdarīt vienīgo patiesi pareizo morālo izvēli. Bet es esmu pārliecināta, ka tas bija tā vērts. Es domāju, ka mans vīrs pats par to ir tikpat pārliecināts kā es," atzina Aļona.
Aļona netic, ka viņi kādreiz varēs atgriezties Krimā. Viņa atzīst, ka, gatavojoties Ukrainas pretuzbrukumam, viņai sāka šķist, ka ļoti drīz viņa un viņas vīrs atkal varēs doties uz Simferopoli, bet tad saprata, ka, visticamāk, tas būs jāgaida ilgu laiku.
"Es ticu, ka taisnīgums un labestība uzvarēs, un tas jo īpaši nozīmē, ka Krimas pussalā atkal plīvos Ukrainas karogi. Agrāk vai vēlāk. Bet es neticu, ka tas notiks nākamajos piecos gados," piebilst sieviete. "Cik gadu mums ar vīru būs Krimas atbrīvošanas laikā? Nu, varbūt 50. Varbūt vairāk. Maz ticams, ka mēs būsim gatavi vēl vienu reizi pārcelties uz vidi, kur cilvēki daudzus gadus ir dzīvojuši Krievijas propagandas ietekmē. Saziņa ar šādiem cilvēkiem aizņem daudz resursu. Es nedomāju, ka mums tie būs."
Arī Anna pameta Krimu neilgi pirms aneksijas, un pēc tās viņa beidzot nolēma neatgriezties dzimtenē. Tajā laikā viņa vairākus gadus bija satikusies ar zviedru. Viņš ieradās pie viņas un lielāko daļu gada pavadīja Krimā. Un viņai bija uzturēšanās atļauja Zviedrijā.
2014. gadā Anna un viņas astoņus gadus vecā meita devās atvaļinājumā pie viņa. "Es domāju, vai mēs varētu tur dzīvot," sacīja sieviete. "Galu galā man tur vispār nepatika. Mans vīrietis dzīvoja Zviedrijas ziemeļos. Klimats tur, protams, ir kā debesis un zeme, salīdzinot ar Sevastopoli."
Bet viņas meita kopā ar Annas partneri tomēr pārliecināja viņu pamēģināt dzīvot Zviedrijā. Tā rezultātā viņa pagarināja atvaļinājumu par apmēram trim mēnešiem. Šajā laikā viņa tā arī nespēja iemīlēt Zviedriju un nolēma atgriezties Krimā, turpinot attiecības no attāluma. Tajā laikā Anna jau bija iegādājusies atpakaļceļa biļetes, bet Krievija anektēja Krimu.
"Viss notika tik ātri, un nebija absolūti nekādas izpratnes par notiekošo," atceras Anna. "Tā kā es esmu no Sevastopoles, no krievvalodīgās ģimenes, mēs skatījāmies ziņas galvenokārt krievu valodā. Tajā pašā laikā es sāku skatīties vietējos emuāru autorus vietnē "YouTube". Viņi par to stāstīja pavisam citādi. Viņi runāja par cilvēkiem ar ložmetējiem. Tad notika šis "referendums", par kuru mans brālis teica: "Mēs aizmigām vienā valstī un pamodāmies citā." Kopumā es sapratu, ka es nevaru turp doties kopā ar bērnu.”
Tāpēc Anna palika dzīvot Zviedrijā un kopš tā laika nav atgriezusies Krimā. Viņa nolēma, ka neatgriezīsies pussalā, kamēr tā atkal nekļūs ukraiņu.
Annas vecāki palika Krimā, un arī viņas brālis līdz pilna mēroga iebrukuma tur dzīvoja kopā ar ģimeni. Vēl viens brālis tagad dzīvo Harkivā.
Anna reti sazinās ar savu māti, jo viņa atbalstīja gan aneksiju, gan Krievijas iebrukumu Ukrainā. "Tētis, lai gan viņam jau ir vairāk nekā 80, vēl nav zaudējis veselo saprātu. Viņš saprot, ka tagad Krimā ieplūst daudz naudas. Ukrainai šādas naudas nebija, tāpēc tur tagad patiešām visu sāka būvēt. Uzlabo fasādi, bet mans tētis ceļoja pa Krieviju un zina, kādas tur izskatās mazās pilsētas," stāsta Anna.
Viņa atzīst, ka viņai ir grūti piedzīvot šķiršanos un attiecību izjukšanu ar māti. Viņas brāļi jūtas tāpat: "Viņa jau ir vecs cilvēks, un, protams, mēs viņai esam vajadzīgi. Te viņai sāp viens, tad vēl kas, un mēs nevaram no viņas pilnībā atteikties. Bet attiecību uzturēšana ir ļoti sāpīga. Jo tas ir tā, it kā jūs runātu ar dedzīgu fašistu, kurš aizver acis uz jebkuru noziegumu un attaisno karu. Un tā ir tava māte? Tas neiederas manā galvā.”
Tagad Annai ir 43 gadi. 11 gados viņa pieradusi pie dzīves Zviedrijā. Viņai ir Zviedrijas pilsonība, un viņa strādā organizācijā, kas palīdz bēgļiem. Zviedrijā viņai piedzima otrais bērns. Viņa izšķīrās ar vīrieti, pie kura sākotnēji pārcēlās, bet viņi palika draugi un pat dzīvo blakus esošajās mājās.
Viņas ģimenē runā tikai zviedru valodā. Vecākā meita saprot krievu valodu, bet atteicās tajā runāt, tiklīdz Anna nolēma neatgriezties Krimā. Viņa pat nemācīja jaunākajam bērnam krievu valodu.
Anna arī nedomā, ka viņa varēs atgriezties Krimā, lai dzīvotu, pat ja tā tiks atbrīvota. Bet viņa sacīja, ka noteikti dosies turp atvaļinājumā. "Man ļoti pietrūkst jūras. Es esmu dzimusi un uzaugusi dažu kilometru attālumā no pludmales. Tātad, kad man ir iespēja kaut kur doties atvaļinājumā, es pārsvarā dodos uz Grieķiju. Man ļoti patīk Krēta. Šķiet, ka es jau esmu tur bijusi katrā ciematā. Acīmredzot tāpēc, ka Krēta man atgādina Krimu. Tajā ir viss. Ir smiltis, lauki, priedes, kalni un klintis. Kopumā gandrīz tāpat kā Krima, tikai nedaudz siltāka un sausāka," salīdzināja Anna.
Iļja arī neatbalstīja Krimas aneksiju 2014. gadā, bet viņš pameta Krimu tikai pēc pilna mēroga kara sākuma. Viņš dzimis nelielā pilsētā Krimas ziemeļos, pēc tam iestājās Simferopoles universitātē, kur studēja sešus mēnešus un tad devās uz Kijivu.
Viņš tur bija Maidana laikā. "Man toreiz bija apmēram 20 gadi. Es atceros, ka no maisiem būvēju barikādes. Tajā pašā laikā Krimas aneksija netika uztverta tik traģiski kā pilna mēroga kara sākums," atceras Iļja.
2014. gada pavasarī viņš atgriezās Krimā. Iļja par to, kā dzīve pussalā izmainījusies pēc aneksijas, izsakās šādi: "ir mazāka vārda brīvība, pārtika ir kļuvusi sliktāka, cilvēki ir dusmīgāki."
"Ukrainas laikā reģioniem bija maz finansējuma, daudz korupcijas, tāpēc medicīna un ceļi sabruka. Nu, saistībā ar aneksiju Krima ir kļuvusi par reģionu, kurā viņi sāka ieguldīt naudu, lai aizmiglotu acis," piebilda Iļja. "Es esmu bijis citos Krievijas reģionos, un tās ir debesis un zeme. Tas nozīmē, ka ir skaidrs, kas gaida Krimu nākotnē."
Iļja saka, ka viedokļi par aneksiju ir ļoti atšķirīgi. Neviens no viņa loka viņu neatbalstīja, bet viņš arī tikās ar tiem Krimas iedzīvotājiem, kuri cerēja uz labāku dzīvi pēc 2014. gada. Viedokļu polarizācijas dēļ sākās sadursmes pat darbā - Iļja strādāja par pavāru virtuvē.
Daudzi viņa paziņas pameta Krimu dažādos gados pēc aneksijas. Un viens no draugiem jau trešo gadu cīnās Ukrainas bruņoto spēku pusē. Iļjam atgriešanās punkts bija 2022. gada 24. februāris. Viņš ātri iesaiņoja savas lietas un marta sākumā bija Armēnijā. Viņš tur dzīvoja divarpus gadus un pirms sešiem mēnešiem pārcēlās uz Eiropu.
Iļja šaubās, ka pašreizējās Krievijas "valdības" laikā Krima atkal kļūs par Ukrainas daļu. Viņš saka, ka jau ir garīgi atvadījies no savām mājām, lai gan viņam tur joprojām ir radinieki.
"Man joprojām pietrūkst Krimas mežu, jo tur nav bīstamu plēsēju. Tikai mežacūkas un lapsas. Tas nozīmē, ka man pietrūkst drošu pārgājienu, tā, kā mēs ar draugiem pulcējāmies kaut kur dabā, staigājām mežā," Iļja dalījās atmiņās. "Man vairs nepietrūkst savas mājas. Bet man pietrūkst klusās dzīves, kas man bija pagātnē. Man pietrūkst manu draugu un paziņu, jo tagad mēs esam izkaisīti dažādās pilsētās un valstīs. Un, protams, man pietrūkst Krimas tatāru virtuves."
