Es mīlu Amerikas republiku, bet ienīstu Amerikas impēriju. /Amerikāņu rakstnieks Gors Vidals/
Masveida nemieru vilnis, kas pirms apmēram gada sāka dramatiski šūpot Rietumeiropas valstis, nu ir aptvēris arī Ziemeļāfriku un Vidējos austrumus, kā arī atbalsojies pašā Amerikā. Tas ir tikai sākums, jo arī globālā neoliberālās sistēmas krīze tikai padziļinās, no ierastības miega celdama aizvien vairāk tautu un kārtu. Lai cik ātri darbotos dolāru drukāšanas mašīnas, lai cik jaunus triljonus neieguldītu globālo banku glābšanā un jaunu militāro bāzu celšanā, tas tikai vēl skaidrāk atsedz sistēmas saimniecisko un morālo bankrotu, un paātrina tās galu. Tikai bijušajās Austrumu bloka valstīs pagaidām viss mierīgi. Kā to izskaidrot?
Profesora Johana Galtunga pieredze
Šā neparasti aktīvā norvēģu sociologa, miera un konfliktu risināšanas praktiķa vārds presē parasti neparādās, jo mēdiju veidotāji par ziņām uzskata tikai tādus notikumus, kuri atbilst šādiem galvenajiem kritērijiem:
1) ziņās jābūt skaidram subjektam, objektam un viegli interpretējamai darbībai;
2) ziņām jābūt negatīvām;
3) ziņām jābūt par elites pārstāvjiem vai elitārām valstīm; ja tomēr tiek ziņots par parastiem mirstīgajiem, tad tikai gadījumos, ja noticis kaut kas īpaši negatīvs un šokējošs.
Johans Galtungs dzima 1930. gadā ārstu un sabiedriski aktīvu cilvēku ģimenē. Kad Norvēģiju okupēja nacistu pārņemtā Vācija, visa Galtungu ģimene iesaistījās pret okupāciju vērstā pagrīdes darbībā. Johana tēvs par šo darbību tika ieslodzīts nacistu koncentrācijas nometnē. Kad II pasaules karš beidzās, Johana māsa ar savu nākamo vīru paziņoja, ka viņi ir komunisti. Tam ir divi iemesli, paskaidroja māsa: 1) uzvaru pār nacismu izcīnīja padomju armija (Rietumu sabiedrotie tikai bombardēja vācu pilsētas un slaktēja mierīgos iedzīvotājus); 2) tikai padomju valdība rūpējas par parastajiem cilvēkiem: tos izglīto, gādā par veselības aizsardzību, sociālo drošību un jēgpilnu dzīvi. Johanam tad bija tikai 15 gadi, bet viņš kaut ko bija dzirdējis par Staļina diktatūru. Māsa nenoliedza diktatūras esamību PSRS, bet paskaidroja, ka tā ir tikai nepieciešama pagaidu fāze, vajadzība pēc kuras drīz atkritīs. Tā bija idealizācijas fāze, ko var salīdzināt ar neprātīgu cilvēka iemīlēšanos.
Pirmā grāmata, kas Rietumiem atklāti vēstīja par staļinismu, bija Kanādā izdotā ukraiņu tautības bēgļa Kravčenko „Es izvēlējos brīvību”. Šo daudz agrāk par Solžeņicina grāmatām izdoto atklāsmi iegādājās Johans un parādīja savai māsai. Māsas pirmā reakcija bija nicinājuma pilns un totāls noliegums: Kravčenko grāmatu viņa bez domāšanas dusmīgi ielidināja tieši atkritumu kastē. Pēc kāda laika viņa tomēr grāmatu no miskastes izvilka un sāka lasīt. Māsas reakcijas otrā fāze bija atziņa, ka Kravčenko ir nodevējs, droši vien viņam kāds par šādu grāmatu ir samaksājis.
Pēc kāda laika sekoja trešā māsas reakcijas fāze: „Labi, labi, kaut kas jau tai grāmatā ir, bet vainīgs ir tikai Staļins; kad Staļins aizies, viss būs labi.”
Ceturtā māsas vilšanās fāze bija: „Jā, vainīgs ne tikai Staļins, kaut kas nav kārtībā ar pašu padomju struktūru – vienas partijas diktatūra u.t.t.”
Vēl pēc kāda laika māsa piedzīvoja piekto vilšanās fāzi, atzīstot, ka pati padomju ideja nav bijusi pareiza jau no iesākuma. Taču daudzi eiropieši piedzīvoja arī sesto fāzi, kuru varētu nosaukt par aklu antisovjetismu. Kad ar nicinājumu tika noliegts viss, kas saistīts ar padomju eksperimentu, tai skaitā arī tas, kas padomju iekārtā tomēr bija labs. Piemēram, uzņēmumi ar sociālajām funkcijām, atbalsts koloniju atbrīvošanās kustībām u.c.
Pats Johans Galtungs izvairījās no iemīlēšanās padomju ideoloģijā un propagandā, un līdz ar to sevi pasargāja no arī vilšanās un akla antisovjetisma. Johana uzskatus arī mūsdienās var apzīmēt par kreisiem. Bet tas bija tieši Johans Galtungs, kurš jau 1980. gadā, uzrunājot Maskavā sasauktu konferenci, prognozēja, ka 10 gadu laikā kritīs Berlīnes mūris un drīz pēc tam sabruks arī pati PSRS.
Galtunga prognoze piepildījās precīzi. Taču šī prognoze nebija balstīta nedz astroloģijas gudrībās, nedz kādās gaišredzības spējās. Galtunga prognozēšanas metode balstās uz holistisku, dialektisku domāšanu, uz reālu pretrunu analīzi. PSRS sabrukumu Galtungs prognozēja, norādot uz piecām galvenajām pretrunām:
1) starp PSRS un tās satelītiem, kuri vēlējās neatkarību;
2) starp Krieviju un pārējām PSRS republikām, kuras vēlējās lielāku autonomiju;
3) attiecībās starp pilsētām un laukiem, kas bija raksturīgas PSRS konstrukcijai;
4) attiecībās starp sociālistisko buržuāziju un sociālistisko darbaļaužu šķiru;
5) starp naudas likviditāti un patēriņa preču trūkumu (nauda iedzīvotājiem bija, bet preču trūka).
Ja padomju vadītāji būtu Galtungā nopietni ieklausījušies un kaut ko darījuši, lai šīs pretrunas novērstu, ļoti iespējams, ka Austrumu bloks arvien pastāvētu un plauktu. Taču impēriska augstprātība šos vadītājus padarīja aklus, un PSRS sabruka. Tās iedzīvotāji zaudēja arī to, kas PSRS tomēr bija labs un derīgs.
Otrā Galtunga prognoze
2000. gadā, uzrunājot ASV sasauktā konferencē, Galtungs nāca klajā ar jaunu prognozi – šoreiz par ASV impērijas sabrukumu līdz 2025. gadam. ASV impēriskajā politikā Galtungs atradis 14 galvenās pretrunas, kuras sadalījis četrās impēriskās (globālās) dominēšanas jomās: ekonomiskā dominēšana, politiskā dominēšana, kulturālā dominēšana un militārā dominēšana. Pavērojis ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā politiku, Galtungs ASV impērijas mūžu savā prognozē saīsinājis vispirms par pieciem, bet pēc Buša atkārtotas ievēlēšanas – pat par 10 gadiem. Buša politiku viņš nodēvēja par impērijas sabrukuma paātrinātāju. Par šo tēmu viņš uzrakstījis grāmatu The Fall of the US Empire – And Then What?: Successors, Regionalization or Globalization? US Fascism or US Blossoming?
Dažas no Galtunga izceltajām pretrunām, kas viņaprāt novēršami grauj ASV impēriju, ir šādas:
1) starp saimniecisko izaugsmi un labumu sadali;
2) starp finanšu ekonomiku un produktīvo (reālo) ekonomiku;
3) starp ražošanu, sadali, patēriņu un dabas resursiem;
4) bez pastāvīga darba palikušie strādnieki un pēc kontrakta strādājošie;
5) starp vecākajām paaudzēm un jauniešiem;
6) netaisnīgi, diskriminējoši ekonomiskie līgumi ar citām valstīm;
7) starp ASV valsts terorismu un apspiesto tautu atbildes terorismu;
8) starp ASV un tās sabiedrotajiem (arī starp Eiropas elitāro kultūru un ASV vulgāro, plebejisko masu kultūras produkciju);
9) starp ASV un ANO;
10) starp jūdu un kristiešu aliansi un globālo islamu;
11) starp NATO un topošo Eiropas Savienības armiju (aktīvu ASV militāro sabiedroto skaits strauji sarūk);
12) starp ASV un citām civilizācijām (hinduismu, budismu, daoismu, konfuciānismu, Āfrikas un Amerikas indiāņu civilizāciju atmodu u.c.),
13) starp ASV un Dienvidaustrumāziju (iespējamā aliansē ar Krieviju un citām Šanhajas kooperācijas organizācijas dalībniecēm), kas kopumā sastāda 40% zemes iedzīvotāju;
14) strauja visas pasaules novēršanās no ASV.
Faktiski tā pasaules daļa, kas visilgāk izbaudījusi ASV dominēšanu, strauji ieiet piektajā un sestajā vilšanās fāzē, ko raksturo akls antiamerikānisms, kas noliedz un noraida arī to, kas Amerikas sistēmā bijis labs un derīgs. Un tikai no pašas ASV atkarīgs, vai šis antiamerikānisms pāraugs asā visas pasaules riebumā un nepatikā pret visu amerikānisko, kad ASV kā globālās politikas faktors paliks absolūti nenozīmīgs un ignorēts. Lai šādu attīstību novērstu, ASV būtu pilnībā jāatsakās no impēriskās dominēšanas politikas un jākļūst par normālu demokrātisku republiku, kas ar citām valstīm sadarbojas kā ar līdztiesīgiem, suvereniem partneriem.
Ja runājam par bijušā Austrumu bloka valstīm, tai skaitā Latviju, tad tās Amerikas dominēšanu izbaudījušas daudz īsāku periodu, turklāt vienlaikus pārslimojot akla antisovjetisma fāzi. Tāpēc process no absolūtas visa amerikāniskā idealizēšanas līdz antiamerikānismam noris ar krietnu iekavējumu, jo ilūziju zušanai nepieciešams laiks un smagi sitieni. Ja šo procesu salīdzinām ar Johana Galtunga māsas pakāpenisko pasaules uzskata evolūciju, tad mūsu sabiedrība atrodas kaut kur starp otro un ceturto vilšanās fāzi. Tieši ar to izskaidrojams, ka zem rakstiem internetā, kuri kritizē ASV politiku, bieži parādās komentāri, kas autoru dēvē par uzpirktu, „sarkano” vai Maskavas aģentu (salīdziniet ar Johana māsas reakciju). Tieši tāpēc bijušā Austrumu bloka valstīs pagaidām netiek novērota vērā ņemama pretestības kustība Amerikas imperiālismam un tā vietējiem kolaborantiem.
Cilvēciskā ļaunuma sakne ir savtīga tieksme uzkundzēties citiem
Mīts par demokrātisko „brīvo pasauli” kopš padomju laika pēdējās desmitgades ir dziļi iesakņojies bijušo padomju pilsoņu apziņā, un no ierastām ilūzijām atteikties reizēm ir ļoti grūti. Lai arī visiem pieejami fakti šīs ilūzijas pārliecinoši apgāž.
ASV jau no paša iesākuma (pirmajām 13 britu kolonijām Ziemeļamerikas austrumu piekrastē) bija iekarošanas, vietējo iedzīvotāju (Amerikas indiāņu) genocīda un militāras ekspansijas projekts. Kopš ASV prezidents Džefersons 1801 – 1805. gados organizēja militāru uzbrukumu Lībijai, ASV līdz mūsdienām veikušas 245 militāras intervences visos pasaules kontinentos. Kopš II pasaules kara ASV veikušas 74 tiešas vai pastarpinātas (izmantojot ASV bruņotus un finansētus sabiedrotos) militāras intervences citās valstīs, kopumā nogalinot apmēram 20 miljonus cilvēku. Katram nogalinātajam, it sevišķi valstīs ar tradicionālu iekārtu, ir vismaz 10 tuvi radi vai draugi, kas zināmos apstākļos labprāt savu tuvinieku nāvi atriebtu. No tā arī t.s. terorisms.
Starp citu, arī Galtungu ģimenes domubiedrus-pagrīdniekus vācu nacistiskie iebrucēji Norvēģijā savulaik dēvēja par teroristiem, un arī pretošanās kustības dalībniekus Latvijā dažādi iebrucēji savulaik dēvējuši par teroristiem un bandītiem.
Taču tas vēl nav viss. Vidēji 125 000 cilvēku pasaulē katru dienu mirst no bada un/vai normālos apstākļos viegli novēršamām slimībām. Gada laikā šādu upuru skaits pasaulē pārsniedz 45 miljonus. Ne visas šīs nāves var pierakstīt ASV imperiālismam, tomēr liela upuru daļa ir zemēs, kuras tā vai citādi pakļautas ASV impēriskajam diktātam, piemēram, pieņēmušas ASV kontrolētā Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas noteikumus. Arī Latvijā kopš 1991. gadā iesāktajām liberālajām tirgus reformām krasi pasliktinājusies cilvēku veselība, krasi samazinājies vidējais mūža ilgums un dzimstība. Šajos gados, ja salīdzinām dzimušo un mirušo skaitu, esam zaudējuši gandrīz 250 000 iedzīvotāju, kas Latvijai ir ļoti daudz – vairāk nekā zaudējām abos pasaules karos kopumā. Ne mazāks skaits Latvijas iedzīvotāju bijuši spiesti no savas dzimtenes aizbraukt, bet liela daļa palikušo velk nožēlojamu eksistenci. Arī viņi ir ASV globālās dominēšanas politikas upuri.
Mums tiek stāstīts, ka kari, konflikti un vardarbība pasaulē notiek galvenokārt dēļ nacionālām un reliģiskām atšķirībām, par piemēru šai tēzei liekot Ziemeļīriju, kur nebeidzas konflikts starp luterāņiem un katoļiem, vai arābu valstis, kuru reliģija it kā tās padarot par dabiskām Rietumu ienaidniecēm.
Taču tā nav patiesība. Kaut vai Latvijas piemērs liecina, ka luterāņi ar katoļiem var sadzīvot pat ļoti labi. Savukārt Šveices piemērs liecina, ka labi vienā valstī var sadzīvot arī dažādas tautības. Karš nozīmē, ka viena vai vairākas puses nav izmantojušas iespēju atrisināt konfliktu. Kari un konflikti rodas tad, kad viena cilvēku vai valstu grupa cenšas kaut ko uzspiest citai grupai vai valstij (līdzīga parādība vērojama arī cilvēku savstarpējās attiecībās). Citiem vārdiem izsakoties, starptautiskus karus izraisa imperiālisms, piemēram, britu imperiālisms Ziemeļīrijā, britu vai amerikāņu imperiālisms arābu pasaulē. Pirmo un otro pasaules karu izraisīja ne jau Austrijas kroņprinča Ferdinanda noslepkavošana, bet vairāku impērisko interešu ilgstoši gatavota sadursme. Vēl jāuzsver, ka katra impērija savas politikas īstenošanai izstrādā atbilstošu ideoloģiju. Ideoloģijas kalpo, lai cilvēkus apmātu, radītu ienaidnieka tēlu, padarītu cilvēkus aklus un paklausīgus, lai patiesību, brīvu domu apmaiņu un risinājumu meklēšanu aizstātu ar ideoloģiskiem lozungiem, kuri izslēdz alternatīvus risinājumus, bet attaisno vardarbību.
Johans Galtungs savu mūžu veltījis nevis ideoloģiskam darbam un ienaidnieku meklēšanai, bet miera pētniecībai un konfliktu risināšanai. Viņš ir TRANSCEND International dibinātājs un ilggadējs vadītājs. Šīs organizācijas līdzdarbnieki sekmīgi darbojas visos pasaules reģionos. Daudzi miera risinājumi jau rasti, daudzi vēl priekšā.
Pasauli apdzīvo aptuveni 2000 tautību, no kurām katra ir unikāla un katra var dot vērtīgu ieguldījumu pasaules uzplauksmē. Un nevienam nav dotas tiesības šīm tautām kaut ko uzspiest ar varu vai viltu. Risinājuma atslēga meklējama spējā un gribā pacelties virs ideoloģiskiem rāmjiem un rast jaunu risinājumu mierīgai un savstarpēji auglīgai līdzāspastāvēšanai.
Problēmu nevar atrisināt tajā izpratnes līmenī, kurā tā radīta, uzsvēris Alberts Einšteins. Risinājums rodams, vienojoties augstākā izpratnes līmenī. TRANSCEND nozīmē – pacelties pāri.
Jānis Kučinskis