Tas nemaz nebija tik sen, kad gandrīz visas Latvijas partijas, redzamākie politiķi, prezidente VVF, premjers E. Repše, politologi, ekonomisti, nevalstiskās organizācijas, citi algotie eksperti, inteliģences pārstāvji un rūpīgi atlasītas “balsis no tautas” par Eiropas naudu sarīkoja vērienīgu propagandas kampaņu, lai Latvijas pilsoņus pārliecinātu referendumā nobalsot par Latvijas iekļaušanu ES. Viens no galvenajiem “par” argumentiem bija, ka pēc pievienošanās Latvijā ieplūdīs “Eiropas nauda”.
Ieplūda ar, lai gan ne tik daudz, kā solīts, bet vēl vairāk naudas no Latvijas aizplūda (skat. rakstā “Kas ir Eiropas Savienība?” ievietotos aprēķinus), jo propagandisti aizmirsa piebilst, ka Eiropa no mums prasīs dalības maksu, neskaitāmus nodokļus un netiešus tēriņus, ko izmaksās nepārredzamo ES noteikumu ievērošana. Tagad esam Eiropas banku parādnieki – gan privāti, gan kā valsts.
Eiropas naudu saņēma arī tie, kas piekrita atteikties no patstāvīgas saimniekošanas, cukurbiešu audzēšanas, jūrā braukšanas, patstāvīgas finanšu politikas un citām produktīvām nodarbēm, kuras monopolizēja Eiropa. Līdzfinansējumu saņēma arī projekti, no kuriem lielāko labumu guva pašas eiropiešu firmas. Eiropai ziedojām arī savu aktīvāko darbaspēku. Jo vairāk naudas ieplūda Latvijā, jo lielāka mūsu atkarība no Eiropas. Tātad – iztirgojām savu pašpietiekamību, brīvību un neatkarību. Nu gandrīz katru sabiedrisku vai saimniecisku darbību stingri reglamentē ES regulas. Diemžēl ne mūsu labā, – arī no tā labumu gūst kāds ārpus Latvijas.
Maitas putni salaižas uz laupījumu
Jau pagājušajā vasarā Eiropu satricināja finanšu krīze, kuras savaldīšanai iztērēti triljoni eiro. Ne tikai Latvija, bet arī Īrija, Grieķija un Portugāle pamodās nesamaksājamu parādu bedrē. Nu šīm valstīm pievienojas arī Spānija un Itālija, kuru ekonomiskais potenciāls sastāda apmēram 24% no visas ES ekonomikas. Uz bezdibeņa malas šūpojas arī Lielbritānija, kur tāpat sākti sāpīgi “taupīšanas pasākumi” uz tautas un reālās ekonomikas rēķina.
Kamēr mēs Latvijā spēlējām demokrātiju, Briselē 21. jūlijā uz ārkārtas sanāksmi pulcējās ES dalībvalstu līderi, lai vienotos par kārtējo “glābšanas paketi” jeb ielāpu Grieķijai. Protams, nevienam eiro-oligarham nenāk ne prātā glābt pašu Grieķiju, bet gan Grieķijas parādzīmju turētājus – Vācijas un Francijas bankas, kā arī ASV bankas, kuras šos parādus “apdrošinājušas” ar saviem derivātiem, kurus ārēji pieklājīgā publikā sauc par Credit Default Swaps, bet vienkāršāki ļaudis par – toksiskiem vērtspapīriem. Otrkārt, un to nemaz neslēpa Eiropas politikas noteicēji, tiek mēģināts glābt pašu brūkošo eiro sistēmu. To pašu, kurai 2014. gadā tik ļoti cer pievienoties Latvijas eiro-kalpi. Lai Grieķiju glābtu no maksātnespējas, tai piedāvā kredītus ar vēl lielāku procentu likmi. Visi spēlmaņi saprot, ka Grieķija nekad šādus parādus nespēs atdot, tāpēc aizkulisēs tiešā tekstā tiek runāts par Grieķijas uzņēmumu, teritorijas un resursu sadalīšanu starp kreditoriem. Proti, visas valsts izūtrupēšanu, “palaišanu zem āmura”. Somijas pārstāvis nemaz savus nodomus neslēpa – viņš naudu Grieķijā gatavs ieguldīt tikai pēc tam, kad Grieķija par atbilstošu summu ieķīlās savus īpašumus. Jauka un draudzīga savienība, vai ne?
“Taupības pasākumiem” piemīt tāda īpašība, ka tiem nekad nav gala. Jo vairāk uz reālās ekonomikas rēķina “ietaupa”, glābjot bankas un parazitāro sistēmu, jo lielāki izaug parādi. Jo parazitārā augļošanas sistēma aprij organismu, no kura pati barojas. Par to jau pilnībā un praksē pārliecinājusies arī Latvija, kuru jau gaida nākamais “taupīšanas” un griešanas cikls, un drīz pēc tam – Latvijas izūtrupēšana.
Tagad tādai pašai terapijai tiek pakļauta ES dalībvalstu lielākā daļa, taču šie pasākumi nenovērsīs nākamo sistēmas nobrukumu, kurš var pārsniegt 2008. gadā pārdzīvoto. Atšķirība tā, ka tagad valdībām vairs nebūs tos triljonu nodokļu maksātāju naudas, ar ko šo neaptveramo finanšu caurumu aizlāpīt. Tā nav nejaušība, ka arī ASV tieši šajās dienās notiek intensīvas diskusijas par budžeta izdevumu un sociālo programmu griešanu un valsts parāda griestu pacelšanu. Par šo diskusiju līmeni liecina fakts, ka uz ASV elitārā smadzeņu centra Starptautisko attiecību padomes (Council on Foreign Relations) sēdi bija uzaicināts mūsu vunderkinds Valdis Dombrovskis, kurš ar ASV varenajiem dalījās pieredzē, kā likvidēt reālo ekonomiku, izmērdēt un izkliedēt tautu.
Arī ES varenajiem nav formulas, kā atrisināt nesamaksājamo parādu krīzi, tāpēc arī viņi par savu rokasgrāmatu izvēlējušies V. Dombrovska un A. Aslunda literāro grāvēju “How Latvia Came through the Financial Crises” (Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi). Ar 21. jūlijā pieņemto lēmumu sabrukums tiek tikai novilcināts un krīze iedzīta dziļumā. Jo dziļāka krīze, jo drausmīgāks pēc tam sabrukums.
Taču aizkulisēs popularitāti gūst piedāvājums vairākas ES dalībvalstis izslēgt no eiro zonas. Ja arī Grieķijas “glābšanai” naudu kaut kā sagrabinās, tad kur ņems naudu atkārtotai Īrijas un Portugāles, kā arī gaidāmajai Spānijas un Itālijas “glābšanai” (baņķieri jau berzē rokas, runājot par samērā lielajām Itālijas zelta rezervēm)? Un cik ilgs laiks dots, pirms Īrijas, Portugāles, Spānijas, Itālijas un varbūt arī Latvijas ļaudis aptvers baņķieru triku un līdzīgi Islandei pateiks savu “Pietiek!”?
Savu nacionālā lepnuma simbolu doičmarku nav aizmirsuši arī Vācijas iedzīvotāji, kuri ir sašutuši arī par Vācijas banku iesaisti Grieķijas izlaupīšanā. Taču Vācijas lielbizness, kura intereses pārstāv Merkeles kundze, ir par esošās kārtības saglabāšanu, jo vājš eiro veicina Vācijas eksportu.
Otrs parādu krīzes risinājums, pie kura varētu pieķerties eiro-komisāri, būtu vēl lielāka varas un finanšu centralizācija Eiropas Savienībā, šo savienību pārvēršot par unitāru impēriju, centralizēti iekasējot nodokļus un valdot ar Briseles dekrētu starpniecību. Šāds solis patiešām varētu paildzināt ES projekta mūžu, ja vien Eiropas tautas šādai diktatūrai pakļautos, kas ir maz ticami.
Eiroprojekta būtība
Tā vai citādāk, bet ar katru dienu kļūst skaidrāki ES paplašināšanas patiesie mērķi. Paplašinātā ES nekad nebija iecerēta kā brīvprātīga Eiropas valstu sadarbības organizācija, bet gan kā komerciāls projekts, kura patiesais mērķis bija koloniāla sistēma, kurā centrālo valstu (Vācijas, Francijas, arī Lielbritānijas) lielbizness izsūktu un parādu verdzībā iedzītu jaunās dalībvalstis, tai skaitā Latviju. Savā laupījumā centrālās valstis dalās ar dažām Skandināvijas un Beneluksa valstīm, kā Zviedriju, Dāniju un Nīderlandi. Zviedrija un Dānija bija arī tik gudras, ka paturēja savu nacionālo valūtu. Arī Somijai ļāva saglabāt zināmu patstāvību, bet pārējām valstīm uzspieda diskriminējošus noteikumus.
Un tieši eiro mehānisms, kas nostiprināts Māstrihtas un Lisabonas līgumos, ES dalībvalstis iegrūdis nesamaksājamu parādu bedrē, jo liedz tām izmantot fiskālās regulēšanas iespējas.
ES projektam ir neskaitāmas perversas sekas, tai skaitā absolūts demokrātijas trūkums un centralizēta eirobirokrātu vara. Par augošo centralizāciju liecina ne vien bez izlasīšanas un debatēm pieņemtais Lisabonas līgums, kurš paredz dalībvalstīm svarīgu lēmumu pieņemšanu Briseles birokrātu kabinetos, bet arī konkrēts dalībvalstu budžeta kontroles mehānisms, kurš poētiski nosaukts par “Eiropas semestri” (skat. Māras Dzirnieces rakstu “Latvijas budžetu kontrolēs Briesele!?”). Starptautisko banku un spekulantu varu pārstāvošajiem Eiropas birokrātiem izdevies pilnīgi izjaukt un izkropļot klasisko politisko novirzienu spektru. Piemēram, Grieķijā banku spekulantu intereses tagad pārstāv sociālists Georgioss Papandreu, kurš ir arī Otrās Sociālistiskās internacionāles priekšsēdētājs. Itālijā banku intereses viskaismīgāk pārstāv bijusī kompartija, kas tagad mainījusi nosaukumu. Arī starp ES komisāriem ir daudz bijušo sociālistu un komunistu, kas konsekventi aizstāv banku spekulatīvo kapitālu. Visspožākais piemērs tam ir pats EK priekšsēdis, bijušais portugāļu komunists, maoists, vēlāk sociāldemokrāts Žuzē Manuels Barozu. Tātad Eiropas tautām ir liegta iespēja demokrātiski nobalsot par sociāldemokrātisku politiku, jo aiz sociāldemokrātiskas izkārtnes var slēpties reakcionāri neofeodālas vai pat verdzības iekārtas fanātiķi, kurus dzen neremdināma varas un naudas kāre.
Kā no šīs laupītāju bedres izkļūt?
Šis raksts sākās ar atgādinājumu par tiem spēkiem un personām, kuri ar apmaksātas melu kampaņas starpniecību Latviju iestūma Eiropas Savienībā. Ja palūkojamies apkārt, šie cilvēki arvien ir pie varas un savus melus nav ne atzinuši, ne nožēlojuši. Gluži otrādi – šie Latvijas neatkarībai naidīgie cilvēki arvien turpina mūs stumt dziļāk atkarības bedrē. Piemēram, SVF un ECB pakļautās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs, kurš arī pats ir parādnieks bankām (tātad dzīvo pāri saviem līdzekļiem), ir gatavs Latviju pazudināt forsētos tempos (skat. viņa rakstu “Latvijas tautsaimniecība krustcelēs: ja ne tagad, tad kad?”).
Visas Saeimā pārstāvētās partijas ir eiropartijas, tai skaitā arī VL nacionālisti un SC. Eiroorientācija ir tas, kas šos politiskā biznesa pārstāvjus vieno. Es pat nezinu, vai Latvijā palikusi kaut viena partija, kura būtu konsekventa Latvijas neatkarības aizstāve? Būtībā visas šīs partijas ir antikonstitucionālas un pretvalstiskas, jo mērķtiecīgi un ilgstoši grauj Latvijas neatkarību. Normālā valstī tādas partijas būtu aizliegtas ar likumu un tiktu tiesātas par valsts nodevību un neatkarības graušanu, bet Latvijā tādas partijas ir pie varas! Pat Satversmes tiesa izliekas neredzam šo organizāciju antikonstitucionālo darbību (skat. Satversmes tiesa lēmumu par Lisabonas līgumu).
Kā zināms, iekrist slazdā parasti ir viegli, bet izlīst no slazda – daudz grūtāk. Taču, ja jautājums ir par dzīvību vai nāvi, tad no grūtuma nav jāvairās.
Gluži tāpat kā savulaik šīs pretvalstiskās personas par naudu izvērsa melu kampaņu par Latvijas iekļaušanu ES, tā tagad mums bez naudas pašu spēkiem jāsarīko kampaņa par Latvijas neatkarību. Nekur un nekādā veidā nav jāatbalsta neviena eiropartija, pat ja tas nozīmētu plašu vēlēšanu boikotu. Taču pašu spēkiem jāorganizē kustība par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Brīvība un neatkarība ir ne ar ko nenopērkamas un neaizvietojamas vērtības. Brīvība nozīmē pašiem patstāvīgi pieņemt lēmumus, pēc kuriem iekārtojam savu un savas valsts dzīvi, pašiem uzņemties atbildību par savu valsti un savu nākotni. Ir pienācis brīdis, kad tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ja negribam, lai arī Latviju ūtrupē izpērk Eiropas baņķieri un spekulanti.