Iet vai neiet? “Es saku jums jau dienas simt un piecas, – Lai puķi dabūtu, ir jāpieliecas.” /Imants Ziedonis/
– Kas tā par parādību, ja kāds cilvēks vai cilvēku grupa nemitīgi atkārto vienu un to pašu darbību, katru reizi gaidot uz citu iznākumu?
– Pareizi, tā ir viena no trāpīgākajām idiotisma definīcijām.
– Vai kaut kas līdzīgs idiotismam nav vērojams mūsu sabiedrībā, kas jau 7. reizi pēc kārtas, reaģējot uz tādu pašu pirmsvēlēšanu šovu, cer, ka šoreiz nu gan būs labāks iznākums, – ja vien vairākums novēlēs pareizi (ar “pareizi”, protams, katrs saprot kaut ko savu)? Vai tad pa šo laiku kaut kas Latvijā būtiski mainījies? Vai notikusi plaša, godīga un atklāta diskusija par turpmāk ejamo ceļu? Vai Latvijā notikusi kāda apziņas evolūcija vai sociāla revolūcija, kas materializējusies mērķtiecīgu, apņēmības pilnu un enerģisku cilvēku grupā, kurai nu varētu uzticēt pārstāvēt visas sabiedrības intereses un gribu?
– Nē, viss arvien pa vecam: tie paši polittehnologi un “eksperti”, tie paši mēdiji un sabiedriskās domas formētāji, tie paši PR speciālisti, reitingu aģentūras, ārvalstu finansētās nevalstiskās organizācijas un tēlu veidotāji, tie paši režisori, tās pašas politisko aktieru trupas, kas sevi dēvē par partijām, un tā pati pasīvā tauta.
Atcerēsimies visas iepriekšējās un varbūt arī pirms 1934. gada notikušās pirmsvēlēšanu kampaņas. Vai arī tad nebija līdzīgas intrigas un kaislības, līdzīga šķietamība, ka nu gan mēs beidzot savu paņemsim un noturēsim? Bija, bet kas nemainīgi sekoja pēc šīm kaislībām? Pareizi, vispārēja vilšanās.
Un citādāk nemaz nevarēja būt, jo tā veidota sistēma. Kamēr tā darbojas, kamēr mēs piedalāmies un šo sistēmu aktīvi vai pasīvi stutējam, rezultāts ir jau iepriekš ieprogrammēts. Drošs, kā kazino.
Politiskie aktieri un sistēmas legalizācijas rituāls
Latvijā ir izveidota Rietumu parauga daudzpartiju sistēma. Demokrātiskās pārstāvniecības teorija balstās uz pieņēmumu, ka tieši partijas veido politiku, tāpēc mūsu nākotne atkarīga no tā, kādai partijai mēs šo atbildīgo darbu uzticēsim. Bet vai tas tā patiešām ir?
Vai jūs nemulsina fakts, ka ne jau mēs tās partijas veidojam, ne jau mēs izvirzām kandidātus, ne jau mēs nosakām pirmsvēlēšanu dienaskārtību, ne jau mēs izvirzām prioritātes, mērķus un jautājumus, kurus politiķiem jārisina, ne jau mēs un ne pēc mūsu pasūtījuma tiek gatavoti lēmumu projekti pieņemšanai Saeimā?
Diemžēl mēs esam tikai pasīvi skatītāji, bet šovu režisē citi, kampaņu finansē citi, kandidātus atlasa citi, programmas raksta citi, reklāmas konstruē citi, tēlus veido citi.
Stop, bet kāpēc jāveido tēli un kāpēc vajadzīgas reklāmas?
Pēc 20 gadiem patērētāju sabiedrībā it kā būtu jāsaprot, ka tās ir t.s. mārketinga tehnoloģijas, darbs ar fokusa grupām, zemapziņas impulsu pētīšana, reklāmas stratēģijas izstrāde, kampaņa, tēla radīšana, ilūziju uzburšana un ... preces pārdošana.
Tieši tā – partijas ir prece, ko pārdod. Tāpat kā veļas pulveri, mobilos telefonus, zobu pastu, jaunības eliksīru vai biksīšu ieliktņus ar dubultspārniņiem. Vai reklāmas uzburtais tēls atbilst preces reālajām īpašībām? Protams, nē. Pārdod ne tik daudz pašu preci, cik ilūzijas. Jums iedveš: ja jums būs tāda prece (vai zīmols), jūs jutīsities kā ... Toms Krūzs, Madonna vai vismaz Liene Candy ... vai kāda cita ekrāna slavenība, kulta figūra vai ikona, kuru uzpūtuši paši mēdiji.
Tātad partijas tiek tirgotas, lai jūs tās nopirktu jeb – atdotu par tām savu balsi. Nopirktu ne tik daudz partiju, cik ilūziju, ka jums ir sava partija, kas par jums rūpēsies.
Tātad mums piedāvā pirkt ilūziju. Tas nekas, ka jau pēc nedēļas jums šis “pirkums” zaudēs jelkādu burvību vai pat izraisīs smagu vilšanos un depresiju. Darījums jau noticis. Jūs savu izvēli veicāt. Tagad četrus gadus sēdiet pie ratiem! Jūsu vārdā šo laiku rīkosies citi!
Ja kaut kas nepatīk, vainojiet paši sevi. Jūs taču veicāt izvēli, jūs pilnvarojāt, deleģējāt savu suverenitāti! Nu gaidiet nākamo reizi, kad jums tiks dotas tiesības izvēlēties savu ilūziju. Jo jāievēro tiesiskā kārtība – likumi ir priekš visiem.
Ak solījumi? – Bet kā gan var nesolīt? Tā taču reklāmas kampaņa, un jūs uzķērāties, nopirkāt, nobalsojāt, atbalstījāt, piekritāt, legalizējāt.
Tirgus iekārtā arī politika ir tikai bizness, turklāt visienesīgākais, jo ieguldījumi politikā ļauj nopirkt vajadzīgo politiku, izdevīgus spēles noteikumus. Tāpēc arī politikā ir investori, prece, dividendes un peļņa. Tie, kas šo sistēmu ieviesa, tajā investē, lai gūtu tiešu vai pastarpinātu peļņu. Turklāt lielu peļņu. Vēlēšanas ir tikai rituāls, kurā vēlētāji apliecina savu lojalitāti esošajai sistēmai, sniedz savu piekrišanu sistēmas turpmākai pastāvēšanai, šo SISTĒMU legalizē. Jo vienmēr taču var pacelt Centrālās vēlēšanu komisijas dokumentus un apstiprinātos mandātus, kuros apliecināts kontrakts – demokrātisks atbalsts sistēmai. Tas nekas, ka šāda demokrātija, maigi izsakoties, balstās uz mārketinga trikiem, šovu, reklāmas kampaņu un ilūzijām. Jūs taču nevarat atteikties no darījuma tāpēc vien, ka darījums noticis mārketinga, reklāmas vai uzsaukta pusstopa (tautas valodā sakot – krāpniecības) iespaidā!
Kas pasūta un diktē valsts politiku?
Lai cik tas kādam šķistu bēdīgi vai pārsteidzoši, bet politiku neveido ne partijas, ne pat šo partiju formālie līderi. Arī tas, ko mums TV parāda no Saeimas dzīves, ir tikai šovs ar visiem labam šovam nepieciešamajiem intrigas elementiem. Un mēs esam vien pasīvi šova patērētāji – pasīvu skatītāju un patērētāju sabiedrība. Viens skatās profesionālā hokeja šovus, cits ziepenes, cits realitātes šovus, bet vēl citam interesē arī Saeimas šovi.
Kā jau esmu vairākkārt aprādījis savos rakstos, valsts politikas izvēle notika jau 1990. un 1991. gadā. Godmanis atbrauca no vizītes ASV un radio tiešraidē ar viņam raksturīgo tiešumu paziņoja, ka gluži neatkarīga mūsu valsts nemaz nevar būt. Atlaista no Maskavas aizbildniecības, LTF veidotā valdība nespēja izdomāt neko gudrāku kā izmest savu sākotnējo programmu un pieņemt Vašingtonas aizbildniecību – ar visu noteikumu paketi, ko šī jaunā aizbildniecība paredzēja. Bez jebkādām diskusijām (skat. arī materiālu “Godmanis pieļāva vēsturisku kļūdu”).
Guvuši labu treniņu jau Pelšes un Vosa laikos, Latvijas politiķi arī šoreiz ne vien pedantiski pildīja centra norādījumus, bet savā pakalpīgumā un izpatikšanas kārē pat pārcentās, pat mazāko aizbildņu vai karaliskā staļļa zirgupuiša žestu iztulkojot kā neapspriežamu pavēli. Ar to Latvija izcēlusies citu Vašingtonas satelītu vidū. Tāpēc arī t.s. liberālo reformu rezultāti tieši Latvijā ir visgraujošākie.
Kādi šie noteikumi bija un arvien ir? Vispārējā veidā tie apkopoti “Vašingtonas konsensā”, ko var izlasīt šeit. Tie mums zināmi: privatizācija, šoka terapija, robežu atvēršana brīvai ārvalstu investīciju, preču un finanšu plūsmām, budžeta disciplīna, ofšoru shēmas izredzētajiem, valsts neiejaukšanās ekonomikā, tirgus liberalizācija utt. Latvijas lats tika emitēts nevis kā suverena valūta, bet kā ASV dolāra atvasinājums, kas segts ar dolāra rezervēm (kamēr pats dolārs segts ar pliku ticību), fiskālā, monetārā, budžeta un nodokļu politika īstenojama pēc SVF norādījumiem. Operatīvos norādījumus visām jomām un nozarēm Latvija saņēma no ASV kontrolētajām SVF, PB un STO, kā arī ASV vēstniecības. Pēc iestāšanās ES, pēc līdzīgiem principiem Latvijas politiku regulē arī Eiropas Komisija.
Ne partijas, ne valdība Latvijas lietās nekādus būtiskus lēmumus nepieņem un patstāvīgu politiku neīsteno. Ja arī atstāta kāda izvēle vai manevrēšanas telpa, tad tikai nosaukto globālo institūciju nospraustajos rāmjos. Piemēram, ja Eiropas komisāri nolemj, ka līdz noteiktam datumam Eiropas suņiem jāiešuj elektroniskie čipi (ar domu, ka nākamais lēmums varētu būt elektronisko čipu iešūšana arī cilvēkiem), tad Latvijas valdība var variēt tikai EK nosprausto termiņu robežās. Vai kritiskā gadījumā, ja nevar pagūt, tad palūgt EK pagarināt pārejas periodu.
Savā iepriekšējā rakstā “Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju?”
aprakstīju, kādas sekas ir Vašingtonas un Briseles diktētajai politikai: ražošanas likvidēšana, izmiršana, finanšu afēras, nabadzība, bezdarbs, cilvēku masveida aizbraukšana no Latvijas utt. Līdzīgas sekas nav tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņos: Baltijas valstis 20 liberālo reformu gados zaudējušas pusotra miljona savu iedzīvotāju.
Neraugoties uz šiem katastrofālajiem rezultātiem un visas Rietumu ekonomikas sistēmisko krīzi, līdzšinējo politiku nolemts ne tikai turpināt, bet pat radikalizēt (to atklāti sola, piemēram, Zatlera partija). To varētu salīdzināt ar hipotētisku gadījumu, kad ar arsēnu saindētam pacientam dakteris izraksta arsēna tabletes. Glābti tiek nevis cilvēki un reālā ekonomika, bet starptautiskā banku sistēma. Un to plānots darīt neatkarīgi no tā, kura partija uzvarēs vai saņems vairāk balsu vēlēšanās.
Partijas ir universāls līdzeklis īsteno politikas noteicēju rokās: pirmkārt, vēlēšanu rituāls Vašingtonas un Briseles politiku Latvijā legalizē, otrkārt, īstie politikas noteicēji paliek aizkulisēs. Kad notiek ļaunākais, cilvēki dusmojas uz partijām un vietējiem politiķiem, nesaprotot, ka šie politiķi ir tikai marionetes, bet aukliņas rausta mums nepazīstami onkuļi, kas dzīvo simtiem vai pat tūkstošiem kilometru attālumā. Tāpat kā mēs nezinām, kas ir īstie lielveikalu tīklu un zviedru banku īpašnieki, tāpat mēs, ja īpaši neinteresējamies, nezinām, kas pasūta Latvijas politiku. Īstie vaininieki, kā SVF un EK ar savu 7,5 miljardu eiro aizdevumu, šai spēlē pat figurē kā Latvijas glābēji no nekompetentās un korumpētās Latvijas politiķu rīcības, lai gan patiesībā šo “nekompetento” politiku diktējuši tieši SVF un EK. Ērti izdomāts, vai ne?
Vairākus iemeslus, kāpēc Latvijā šobrīd nav iespējamas demokrātiskas un godīgas vēlēšanas, esmu apkopojis rakstā “Kāpēc Latvijā nevar notikt likumīgas vēlēšanas”.
Vai un kā iespējams mainīt pašu sistēmu?
Tā šī sistēma iecerēta un veidota, un kamēr mēs būsim vien pasīvi skatītāji un pasīvi līdzdalībnieki sistēmas rituālos, nekas uz labo pusi nemainīsies. Ja nu vienīgi ārēju pārmaiņu iespaidā, piemēram, pilnīgi sabrūkot ASV un ES finanšu sistēmai, kas visai ticami.
Lai Latviju atjaunotu pēc 20 gadus ilgušā neoliberālā eksperimenta, nepieciešama fundamentāla valsts politikas maiņa: Latvijas suverenitātes atjaunošana, atteikšanās no “Vašingtonas konsensa” politikas un Eiropas Komisijas diktāta, krīzes pārvarēšanas valdība ar ārkārtas pilnvarām, vienpusēji izsludināts ārējo parādu moratorijs, Latvijas Bankas un finanšu sistēmas nacionalizācija, valstiski virzīta ražošanas un infrastruktūras atjaunošana, nodokļu sistēmas pārveide par labu godīgam, produktīvam darbam, kontroles atjaunošana pār iekšējo tirgu, līdzsvarota ārpolitika un arī vēlēšanu sistēmas maiņa. Arī pašai sabiedrībai jātransformējas no pasīvu patērētāju sabiedrības uz aktīvu pilsoņu, ražotāju un radītāju sabiedrību. Šo procesu sarežģīs fakts, ka 20 gados iznīcināta mūsu ražošana, pat Latvijai tradicionālā pārtikas ražošana, kas mūs padara bīstami atkarīgus no ārpasaules. Būtībā nepieciešamas revolucionāras pārmaiņas, kādas neviena no esošajām partijām ne tikai nesola, bet par šo tēmu pat nerunā. Un arī pati sabiedrība nav organizējusi alternatīvu kustību, kuru tagad varētu atbalstīt.
Piedalīšanās vēlēšanās šādos apstākļos nozīmētu pastāvošās kārtības un politikas atbalstīšanu. Tas būtu signāls, ka līdzšinējā Latvijas iznīcināšanas politika atkal guvusi Latvijas pilsoņu atbalstu, un šīs politikas īstenotāji – demokrātisku mandātu un leģitimitāti.
Turpretī plašs vēlēšanu boikots būtu signāls, ka pilsoņi līdzšinējai politikai vairs nepiekrīt, ir nolēmuši to boikotēt un visādi sabotēt. Boikots nav “nekā nedarīšana” vai “malā stāvēšana”. Boikots ir viena no pilsoniskās nepakļaušanās, tātad aktīvas cīņas formām. Ja boikots izdosies gana plašs, sistēma būs spiesta sākt dialogu ar sabiedrību un pavērsies iespējas atklātām diskusijām par turpmāko Latvijas politiku. Protams, ja sabiedrība būs gudra, organizēta un solidāra.
Nekas nerodas ne no kā. Mūsu revolucionārais dzejnieks Rainis uzvēra: “Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs; tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.” Neskaitāmās variācijās to pašu uzsvēris arī Imants Ziedonis: “Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam.” vai “Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.” Viss, kas patiesi labs un vērtīgs, no cilvēka prasa zināmu piepūli un pilnveidošanos. Savukārt pilnveidošanās un augšana iespējama tikai aktīvā, mērķtiecīgā darbībā.
Pasaulē ir bijuši daži gadījumi, kad jauni laiki nākuši caur vēlēšanām, bet arī šajos gadījumos vispirms notikusi ilgstoša organizēšanās, izglītošanās, savu kopīgo interešu apzināšanās un gatavošanās. Piemēram, īru atbrīvošanās kustība “Mēs paši” (Sinn Féin), pirms piedalījās un uzvarēja vēlēšanās, gatavojās gadiem un jau bija aptvērusi visus sabiedrības slāņus. Vai mēs kaut ko tamlīdzīgu esam veikuši? – Nē, neesam pat sākuši.
Ja ar šo rakstu vien es spētu sabiedrību pārliecināt par boikota nepieciešamību, tad šajā vietā arī varētu šo rakstu pabeigt.
Bet ko darīt tiem, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr nespēs atturēties no piedalīšanās vēlēšanu rituālā?
Nekādā gadījumā neorientēties pēc reklāmas kampaņām, emocionāliem saukļiem vai oficiālajos mēdijos raidītajiem “ekspertu” padomiem. It īpaši indīga ir Sorosa finansēto organizāciju propaganda. Partijas varam vērtēt tikai pēc to darbiem.
Cik esmu vērojis, pēdējā gada laikā Dombrovska administrācijas genocīda politiku visvairāk bremzējusi un bloķējusi Zaļo Zemnieku savienība. Ne mazākā mērā nevēlos šo partiju idealizēt, jo arī tā arvien atbalsta līdzšinējo “Vašingtonas konsensa” un eirointegrācijas politiku, taču iespēju robežās tā tomēr mēģinājusi šo politiku īstenot kaut nedaudz Latvijas iedzīvotāju labā, cenšoties izvairīties no ekstrēmākajām genocīda izpausmēm. Arī SC ir daži apņēmīgi cilvēki, kas nopietni domājuši par politikas maiņu, taču partija kopumā ir liels nezināmais. Man ir bijuši personīgi kontakti ar dažiem cerīgiem šīs partijas pārstāvjiem, taču organizācija kopumā un it īpaši tās vadība man nekādu uzticību nerada.
ZZS priekšrocība ir arī tā, ka tās premjerministra kandidāts ir politikā, pārvaldē un arī saimnieciskajā darbībā ļoti pieredzējušais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Personīgi viņu nepazīstu, bet ilgstoši esmu vērojis viņa darbību un tās rezultātus, piemēram, Ventspils attīstībā. Manuprāt, Lembergs ir vairākas galvastiesas pārāks par citiem redzamākajiem politiķiem. Viņš sevī izkopis organizatora un praktiķa talantus, spēj domāt valstiski un stratēģiski, runā skaidru valodu un nebaidās pārkāpt aiz okeāna diktētos noteikumus. Turklāt Lembergs izrādījis apbrīnojamu dūšu un izturību, ar pašcieņu un pat humora izjūtu iziedams cauri starptautiski organizētajām kriminālajām vajāšanām un nomelnošanas kampaņām. Ja viņš to visu izturējis un nav salūzis, tas nozīmē, ka Lembergs ir arī cīnītājs ar tērauda rūdījumu. Tieši tāds stratēģiski domājošs un drosmīgs valstsvīrs, manuprāt, nepieciešams valstij smagā, kritiskā periodā. Lai nu kas, bet Lembergs nav nekāds pakalpiņš vai glums līdējs-laipotājs. Lembergs labi saprot pastāvošo pasaules kārtību un Latvijas nacionālās intereses, turklāt ir cīnītājs un darītājs.
Es nezinu, vai pat Lembergs spēs mest izaicinājumu starptautiskajai finanšu laupītāju elitei, kuras tīmekļos iepīta arī Latvija. Manuprāt, šādam revolucionāram apvērsumam būtu nepieciešams plašs un enerģisks tautas atbalsts (mobilizācija), jo pastāvošā režīma funkcionāri darīs visu, lai Lembergu diskreditētu vai pat novāktu.
Tātad visos iespējamos variantos Latvijas tautai ir jāaktivizējas un jāorganizējas. Latviju var izglābt tikai plaša tautas revolūcija vai revolūcijas ekvivalents. Manuprāt, vislabākais pirmais solis šajā virzienā būtu pēc iespējas plašs vēlēšanu farsa boikots.
Ja nu kāds nespēj atturēties no šova un vēlēšanu rituāla, vai arī ir pilnīgi pārliecināts par nepieciešamību atbalstīt Lemberga neatkarīgo pozīciju un cīņu, tad var balsot par ZZS un Lembergu, viņu atbalstīt ne tikai vēlēšanu dienā, bet arī pēc tam. Protams, ja viņš izvēlēsies iet smago un atbildīgo Latvijas atjaunošanas ceļu.
Lai mums šoreiz izdodas pārvarēt apātiju un inerci, un atsperties, lai beidzot sāktu kāpt uz augšu!