Jānis Urbanovičs, sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Valdes priekšsēdētājs / Viedokļi

Kā pierāda pandēmijas laika prakse, Saeima likumus pieņemt, atcelt vai grozīt var zibenīgi. Protams, ja ir tāda vēlēšanās un valdošās koalīcijas svētība. Tāpēc arguments, ka “likums neļauj” epidēmijas apstākļos pastkastītēs izplatīt informatīvu materiālu par vakcināciju krievu valodā, nav nopietns.

Cītīgi strādāja Ministru kabinets, rēķināja un krāsoja, līdz uzzīmēja luksoforu. Kad deg saslimstības rādītāju sarkanais signāls – nedrīkst gandrīz neko. Kad zaļais – var gandrīz visu. Atrādīja to sabiedrībai, sarīkoja iespaidīgu PR kampaņu. Tad nolika atvilktnē un aizmirsa.

Ārsta pirmais likums esot: nekaitē! Nevis – iepotē! Šo principu ievērojot, mediķis droši vien vispirms uzdotu jautājumu – kāpēc dāņi atsakās no “AstraZeneca” vakcīnām? Vai viņu rīcībā ir kādi jauni pētījumi, pierādījumi par blaknēm, šaubas par ilgtermiņa sekām? Ziemeļvalstīs cilvēki ir pragmatiski un atbildīgi, nepieņem lēmumus uz iedomu pamata vai apmainoties ar sms soctīklos. Tad kādi bija šāda soļa argumenti?

Šāda doma nāk prātā, skatoties, cik neslēpti ciniski valdošā koalīcija cenšas sev bruģēt ceļu uz 14. Saeimu.

Pandēmiju bieži salīdzina ar karu. Mums ir frontes pirmās līnijas slimnīcās, ir varoņi baltajos aizsargtērpos, diemžēl ir arī bojāgājušie. Daudz, pārāk daudz. Ir cilvēki, kuriem šajā karā drupās sagrūst ierastā dzīve, kas zaudē darbu un perspektīvu. Un visi mēs kaut kādā ziņā esam “ierakumos”, kur gaidām uzvaru pār kovidu.

Rīgas pašvaldībai ienācis prātā pārbaudīt pandēmijas, krīzes, mājsēdes, ienākumu krituma, darba zaudēšanas, attālināto mācību, noguruma un pacietības izsīkuma skarto iedzīvotāju izturības robežu. Rīdzinieki sākuši saņemt laipnas vēstulītes ar aicinājumu demontēt lodžiju un balkonu stiklojumu, ja tas neatbilst "būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasībām". No šā gada 1. jūlija būvvaldes amatpersonas sākšot bargu inspekciju, apsekošot apkaimi pēc apkaimes un fiksēšot pārkāpumus.

Puiši kā ozoli, dāmas kā liepas. Teicamā formā un tajā vecuma grupā, kurai smagas slimības gaitas risks ir nulle, komats... Cilvēki, kuriem ir gan visi apstākļi attālinātam darbam, gan pietiekami finanšu līdzekļi un prasmes, lai iepirktos internetā, pasūtītu uz mājām visu nepieciešamo. Viņiem nav vajadzības stāvēt rindā pie Maksimas vai pārvietoties piebāztā tramvajā. Ministri, kuri tikuši pie ārpuskārtas vakcīnas, lai gan patiesībā būtu pelnījuši saņemt kriminālprocesu par savu pienākumu sliktu pildīšanu, kas novedis pie traģiskām sekām. Pie cilvēku nāvēm, kuras varēja nebūt!

Dzīve pandēmijas apstākļos kā nekad iepriekš prasa no varas ātru un izlēmīgu rīcību. Un runa nav tikai par smago izvēli starp ekonomiku un veselības aprūpi, runa ir par sociālās stabilitātes saglabāšanu mūsu valstī.

Saeimas "Saskaņas" frakcija nolēma atbalstīt lēmumu novirzīt finansējumu 383 777 eiro apmērā augstākās izglītības pedagogu minimālās algas paaugstināšanai no ieekonomētajiem līdzekļiem, kas bija paredzēti sākumskolas skolēnu brīvpusdienu nodrošināšanai.

Izglītības ministre un izglītības nozare sēž katrs savā ziloņkaula tornī. Un kāpt lejā nedomā. Izskatās, ka nolēmuši pat nesarunāties, tikai sabļaustīties dažādās platformās, sākot no medijiem un beidzot ar Saeimas komisiju.

Kādas laimīgas sejas, mirdzošas acis. Premjers un koalīcijas politiķi burtiski staro TV ekrānos: beidzot var darīt kaut ko jēdzīgu - dalīt lielo naudu! Ne vairs pa pārdesmit eiro visādiem pabalstu lūdzējiem, kas knapi elpo, bet gan grozīt kārtīgus miljonus. Prieks!

Pandēmijai sākoties, Latvijas iedzīvotāji no savas valdības saņēma labu un pareizu signālu: mūs ir skārusi kopīga nelaime, bet mums ir pietiekami resursi, lai palīdzētu ikvienam to pārvarēt. Ir nauda, būs pabalsti un atvieglojumi.  

Politiķi mēdz teikt - krīze ir arī iespēja; mēs no tās iziešot stiprāki, nekā bijām pirms 2020. gada marta. Varētu piekrist - bet vienīgi tad, ja šajā pārbaudījumu laikā atradīsim veidus, kā pašiem kļūt prātīgākiem,  empātiskākiem, tālredzīgākiem. 

Latviešu apgaismotāja Garlība Merķeļa 1796. gadā izdotā grāmata “Latvieši” mūsdienās nebūt nav bestsellers, un tā ir zināma tikai speciālistiem. Žēl, jo Merķeļa vērojumi par latviešiem ne pavisam nav zaudējuši savu aktualitāti pagājušo divu gadsimtu laikā. Un neraugoties uz visām runām par straujām pārmaiņām un izmaiņām, kuras notiek ik dienu un ik stundu, grāmata “Latvieši” ir ja ne gluži mūsu tagadējās dzīves spogulis, tad noteikti iemesls par šo dzīvi ļoti, ļoti nopietni padomāt.

Kad atklātībā nonāca informācija par to, ka jaunā Eiropas Komisijas vadītāja fon der Leienas kundze ir apņēmusies stiprināt un centralizēt Eiropas Savienību un tādēļ tiek veidotas darba un diskusiju grupas, šī ziņa daudziem Rīgā lika saausīties, bet labējos nacionāļus pat aizkaitināja un raisīja viņos neapmierinātību.

Trīsdesmit gadu seni notikumi – Gorbačova nākšana pie varas, glasnostj (atklātība), perestroika (pārbūve), politikas atbrīvošanās no kompartijas kontroles, revolūciju vilnis Austrumeiropā, PSRS sabrukums un negaidītas aukstā kara beigas –, tie visi bija koncentrēti kādos trijos, piecos gados un man, tāpat kā citiem, šķita fantastiski un pārsteidzoši.

Pēdējā laikā vietā un nevietā tiek cildināta Latvijas Republikas Satversmes preambula un tās autors. Tas mudina ieskatīties ne tik senajā pagātnē un atcerēties, kas rosināja un panāca Latvijas iedzīvotājiem tik svarīgā konstitucionālā ranga regulējuma – Cilvēka pamattiesības - iekļaušanu mūsu valsts pamatlikumā.

Pirmā oktobra diena Katalonijā jau no paša rīta nesolīja mierīgu dienu. Norisinājās reģiona valdības organizēts referendums ar mērķi atdalīties no Spānijas un pasludināt Kataloniju par neatkarīgu valsti. Katrs protestēja kā mācēja – piemēram, futbola kluba “Barcelona” aizsargs Žerārs Pikē, kurš ir arī aktīvs neatkarīgas Katalonijas aizstāvis paziņoja, ka gatavs pamest Spānijas izlasi gadījumā, ja kļūs neērts federācijai. Vakarpusē neiztika bez vardarbīgiem protestiem ar policijas dalību un cietušajiem, bet tiesa referenduma organizētājus sodīja ar naudas sodu.

Ukrainas politiķi sāk aprast ar nepatīkamo atklāsmi, ka Rietumu sabiedrotie no viņu uzstājības arvien vairāk nogurst un vairs to pat neslēpj. Kijevas nepiekāpīgā retorika patlaban ir novedusi pie tā, ka, Krievijas prezidentam izsakot atbalstu ANO miera uzturētāju izvietošanai Donbasā, Eiropas sabiedriskā doma viņā ierauga Ukrainas krīzes "miera balodi".

Vācijas kancleres nodoms ierasties Sočos uzjundīja austrumeiropiešu tradicionālās bažas un neirozes par jaunas "Jaltas – Maltas" iespējamību. Īpaši baltiešos un, protams, arī Kijevā – jau iepriekš tika īpaši uzsvērta Angelas Merkeles vēlme bez daudzām citām tēmām ar Vladimiru Putinu apspriest Ukrainas krīzes iespējamos risinājumus.

«Ja zvaigznes iededzina, tad tas kādam ir vajadzīgs,» rakstīja Majakovskis. Bet kas vajadzīgs cilvēkiem Latvijā? Par to sanāca aizdomāties pēc kādām pirmssvētku politiskajām debatēm televīzijā, kurā diskutēts par to, ka viss ir slikti un izejas nav, un viss tāpēc, ka politiķiem nav ideju, ko piedāvāt.

Absolūti «negaidīti» pēdējās nedēļās atklājies, ka Latvijai nepieciešamas dzelzceļa kravas no Krievijas. Kā zibens no skaidrām debesīm izrādījies, ka kritums dzelzceļa kravu apgrozījumā no Krievijas sit pa kabatu gan valsts budžetam, gan, protams, nozarē strādājošajiem.