Trīsdesmit gadu seni notikumi – Gorbačova nākšana pie varas, glasnostj (atklātība), perestroika (pārbūve), politikas atbrīvošanās no kompartijas kontroles, revolūciju vilnis Austrumeiropā, PSRS sabrukums un negaidītas aukstā kara beigas –, tie visi bija koncentrēti kādos trijos, piecos gados un man, tāpat kā citiem, šķita fantastiski un pārsteidzoši.
Astoņdesmito gadu vidū es, protams, vairs nebiju puika, sapratu un redzēju daudz, turklāt ne tikai savā dzimtenē - Latvijā -, jo praksē un ceļojumos es apbraucu teju visu Padomju Savienību - gan kaimiņu republikas, gan Maskavu un Ļeņingradu, gan arī austrumus un Sibīriju. No ģimenes vēstures es daudz zināju par to pagātni, par kuru nerakstīja grāmatās un laikrakstos un par kuru nerunāja sapulcēs.
Es nebiju disidents, nebiju antikomunists un sociālisma idejās saskatīju arī pievilcīgas lietas - pirmām kārtām altruismu, tieksmi pēc taisnīguma un vispārējas laimes. Taču bija acīmredzams arī tas, ka padomju varas reālā prakse sabiedrību ir novedusi purvā, strupceļā un pārmaiņas ir neizbēgamas. Tālāk tā dzīvot vairs nevarēja. Tomēr atkārtošu - es pat iedomāties nevarēju, ka viss notiks tā, kā tas notika.
Tagad, pēc visiem šiem gadiem, kad esmu izlasījis ne vienu vien grāmatplauktu ar memuāriem un vēstures pētījumiem, es vēl labāk saprotu, ka to scenāriju, kāds īstenojās praksē, astoņdesmito gadu vidū nezināja neviens - ne Padomju Savienībā, ne Rietumos. Tāpēc man ir jautājums, uz kuru mēģinu rast atbildi jau daudzus gadus: vai ekspertu sabiedrība vispār spēj prognozēt un paredzēt kaut ko principiāli jaunu? Apstiprinošas atbildes uz to man nav…
Eksperti un analītiķi, no kuriem daudzi ir mani labi paziņas un draugi, kaut kādā ziņā ir līdzīgi mākslas kritiķiem, kuri ir gatavi skaidrot, komentēt, izdomāt nosaukumu, interpretēt kādu faktu, stilu, notikumu vai virzienu, taču paši nespēj uzgleznot pat “Melno kvadrātu”, nemaz nerunājot par “Džokondu”.
Analītiķi un eksperti ir pārāk loģiski un mūždien piesardzīgi. Starp viņiem gandrīz neiespējami atrast vizionāru, kas tiecas ielūkoties nākotnē, cenšas to sadzirdēt un sajust. Toties šī spēja piemīt patiesi izciliem dzejniekiem, piemēram, krievu dzejniekam Blokam vai latviešu dzejniekam Rainim: ilgi pirms pasaules kara un revolūcijas viņi paredzēja draudīgos notikumus un par tiem rakstīja. Šo spēju, lai arī ne tik poētiskā izpausmē, mēs sastopam arī izcilākajiem politiskajiem līderiem, tādiem kā Kropotkins, Ļeņins, Čērčils, de Golls, Gandijs, Luters Kings. Diemžēl ekspertiem šī spēja nepiemīt.
Atgriežoties pie astoņdesmito gadu notikumiem, gribu atsaukties uz vienu filozofu (starp citu, marksistu), kurš ir labi pateicis: vēsturei savus darbus patīk pārtaisīt tikmēr, kamēr tā neizveidos to, ko vēlējusies. Tā tas arī notika manu acu priekšā. Manuprāt, padomju sistēmas gals un PSRS sabrukums vēsturiskā ziņā bija pozitīvs fakts, turklāt tika likvidēti daudzi šķēršļi, kas traucēja progresēt gan atsevišķam cilvēkam, gan arī sabiedrībai kopumā.
Tā bija sistēmiska krīze; proti, to nevarēja atrisināt sistēmas iekšienē - bija jānotiek katastrofai. Taču, kā tas bieži mēdz notikt, kopā ar savu laiku nodzīvojušo, atmirušo, ko noteikti vajadzēja izmest no “vēstures kuģa”, aiz borta nonāca arī daudz kas no tā, ko vajadzēja atstāt un saglabāt. Tāpēc daudziem ir nostalģija pēc padomju laikiem, un to izraisa ne jau tikai sentimentalitāte, kas mēdz piemeklēt vecumdienās, bet kaut kas nozīmīgāks. Līdz ar to pieaug interese par marksismu, Ļeņina personību, notiek diskusijas par Staļinu, Hruščovu, Andropovu, par Prāgas pavasari un citām lietām. (Tikai par perestroiku nez kāpēc ir maz diskusiju - acīmredzot laiks vēl nav pienācis.)
Vēlāk, deviņdesmitajos gados, es tuvāk iepazinos ar A.Saharova konverģences idejām, un kopš tā laika uzskatu tās par ļoti interesantām, dziļām, vēsturiski perspektīvām, neraugoties uz to, ka šo ideju praktiskā puse nav izstrādāta. Saskaņā ar akadēmiķa teoriju padomju blokam pakāpeniski bija jākļūst liberālākam, bet Rietumiem - sociālistiskākiem, un abām pusēm būtu jātuvinās, savstarpēji bagātinoties.
Iznāca citādi: krievu sociālisms ar tā universālo altruismu, proletārisko humānismu un vēsturisko optimismu nomira un tika apglabāts, un tā vietā Krievijā izveidojās ne tas simpātiskākais kapitālisma variants un ne tā demokrātiskākā demokrātija. To pašu esmu spiests vērot arī daudzās citās postpadomju valstīs.
Bet citi sociālismi - Zviedrijā, Ķīnā, Kubā, un, ja vēlaties, arī Baltkrievijā, - ir dzīvi un jūtās diezgan labi… Tā, protams, vairs nav “pasaules sistēma”, bet nav arī pilnīga nulle. To der paturēt prātā un par to der padomāt.
Apglabājis PSRS, svētulīgais protestantisma kapitālisms beidzot sajutās kā globālais situācijas noteicējs un visos virzienos uzsāka ofensīvu, līdz pamanīja draudīgus savas neveselības simptomus - politisko aizdusu, aritmiju, klibošanu un arī gremošanas problēmas. Un sakās nemieri, Trampa revizionisms, Brexit, jaunais politiskais populisms Eiropā, nacionālisma vilnis un vēl daudz citu politiski “klīnisku” parādību.
Es neesmu Vladimira Putina, viņa politiskās prakses un filozofijas piekritējs. Taču zem vienas tēzes Lielajā runā, kur teikts par uzvarētājiem aukstajā karā, esmu gatavs parakstīties. Aukstais karš nebeidzās ar cienīgu - godīgu, stabilu, bez aneksijām un kontribūcijām - miera noslēgšanu, bet pēckara noteikumi veidojās deviņdesmitajos gados - “pēc noklusējuma”, “ierašanās secībā” un saskaņā ar “stiprākā tiesībām”.
Putinam bija vajadzīgi septiņi gadi, lai no visumā korekta un draudzīga “rietumnieka” transformētos par valstsvīru ar autoritārām manierēm, lai noietu ceļu no iedvesmojošās uzrunas 2001. gadā Bundestāgā līdz Minhenes runai. Aptuveni tikpat daudz laika vajadzēja arī Rietumiem, lai pārliecinātos: tas ir nopietni un uz ilgu. Un, kamēr ir dzīvs Putina režīms, par vispārēju globālu paklausību nevar būt ne runas.
Tad Maidanā izgāja Ukraina un tika izlaists lielais “rusofobijas džins” (esmu pārliecināts, ka par to daudziem Eiropā un Amerikā vēl būs kauns un nožēla). Tad arī beidzās saturīgais dialogs augstākajā līmenī, un sākās viss pārējais, kas kopumā nozīmēja jauna aukstā kara pasludināšanu, tikai atšķirībā no vecā tas norisināsies nevis uz idejiskās bāzes, bet kaut kā pavisam citādi. Kā tieši? Pagaidām tas līdz galam nav noformulēts… Bet ilgi vairs nav jāgaida - drīz dzirdēsim.
Rietumi jau izdara stingru spiedienu uz Krieviju, katru reizi liekot tai izvēlēties starp diviem sliktiem lēmumiem, un dzen Putinu, ja ne stūrī, tad tunelī. Jāteic, ka daudz ko Rietumiem ir izdevies īstenot. Domāju, ka daļa Rietumu politiskās elites, kas zaudējusi cerības panākt ar krieviem vienošanos, ir nolēmusi vēl mūsu paaudzes dzīves laikā līdz galam sagraut ietiepīgo Krieviju un beidzot izņemt šo problēmu no Eiropas un pasaules darba kārtības. Pie mums, Latvijā, par to jau runā skaļi un bez kautrēšanās.
Taču ne jau saprāts diktē šos lēmumus. Gluži otrādi, tas ir vēl viens Rietumu idejiskās krīzes piemērs, politiskās Alcheimera slimības simptoms, kad slimais rosās jūsu acu priekšā un nespēj atcerēties, kad un ko ir ēdis vai kāpēc uzvilcis mēteli. Un pamats tam visam atkal ir protestantisma morāle ar tās svētulību, melīgumu, egoismu un savas izredzētības kultu.
Lutera reformām savulaik bija liela nozīme sabiedrības, ekonomikas, ražošanas, tehnikas un zinātnes attīstībā. Taču tieši protestantisms radīja patēriņa kultu un ar to saistīto kredītu verdzību, ekonomisko un politisko paklausību. Tieši protestantisma ētika un loģika tagad ir viens no galvenajiem dzinējiem tā saucamajai globalizācijai, piesedzot savas savtīgās tieksmes ar liekulīgu humānismu un frāzēm par personības brīvību.
Bet zem šīs “segas” pavilkt visu cilvēci nav iespējams ne garīgu, ne praktisku apsvērumu dēļ. Un domāju, ka pati daba kaut kam tādam pretosies, jo daba vienmēr pretojas novienādošanai, izvēles trūkumam, alternatīvu deficītam un ārējam spiedienam, pat ja tas dabai tiek uztiepts ar cēliem nodomiem. Diemžēl tikai laba mācība, pēc kuras paliek smeldze sānos, spēj kaut uz brīdi likt misionāriem kultūrtrēģeriem atjēgties un apstāties (tas attiecas uz dažādiem misionāriem dažādos laikmetos).
Atgriežoties pie trīsdesmit gadu veciem notikumiem. Tagad ir pieņemts uzskatīt, ka vēsturiskā tuvināšanās iespēja starp Krieviju un Eiropu, Rietumiem un Austrumiem mūsu paaudzei vairs nav aktuāla, jo izdevība tika palaista garām jau 2000. gadu sākumā. Ceru, ka tas tā nav. Tāda iespēja ir saglabājusies, un tās pamatā ir objektīvas lietas. Kas attiecas uz savstarpējas sapratnes šķēršļiem, tad tie ir galvenokārt subjektīvi.
Daži vārdi par eiropiešiem un krieviem. Jā, mums ir daudz atšķirību. Krievs ceļ jaunu māju un apjož to ar trīs metrus augstu sētu. Iemesls - vēsturiskā pieredze, atgādinājums par laikiem, kad visi dzīvoja kopienā, bet vēlāk - barakās un komunālajos dzīvokļos. Gribas būt savrupam. Eiropietim, gluži pretēji, sēta nav augsta, tā ir caurredzama, un vispār viņš tiecas, lai robežu būtu mazāk. Arī to var saprast: viņš ir nomocījies pundurvalstiņās, viduslaiku pilsētu saspiestībā un cunfšu un sociālo kārtu radīto barjeru ierobežotībā.
Vai, piemēram, draudzība. Ja krievs draudzējas - viņš draudzējas! Nesavtīgi, plaši, no visas sirds un uz mūžu. Un šo draudzību var sagraut vienīgi nelietīga nodevība vai, kā mēdz gadīties biežāk, nesaprātīgi paņemts un vēlāk neatdots naudas aizdevums… Eiropietis turpretī vienmēr zina, ar ko viņš draudzējas, kādam nolūkam un cik ilgi. Patiešām - kāpēc jādraudzējas, ja tam vairs nav nedz jēgas, nedz labuma?
Jā, mēs esam dažādi. Taču, pirmkārt, mēs to zinām un daudzu gadsimtu gaitā, būdami kaimiņi un nepārtraukti kontaktēdamies, esam iemācījušies ar to sadzīvot. Otrkārt, mums tomēr kopējā ir vairāk: gan Rietumi, gan Krievija sakņojas Senās Grieķijas civilizācijā, ir saistīti ar vienotu kristīgo ticību un kopēju vēsturi, kurā bijušas gan tumšas, gan gaišas lappuses. Daudzu gadsimtu gaitā ir izveidojusies vēsturiska savstarpēja cieņa, kura pastāv vēl šodien, neraugoties uz visiem mēģinājumiem to sagraut.
Visbeidzot par galveno. Mums - gan eiropiešiem, gan krieviem - ir spēcīgi kopīgi ienaidnieki. Nevis nosacīti pretinieki un sadzīviski nelabvēļi, bet gan zvērināti pārliecināti ienaidnieki, kuri vēlas mūsu asinis un bojāeju. Tie, protams, ir islāma radikāļi un reliģiskie fanātiķi, kalifāta veidotāji. Kalifāta veidošana turpinās, neraugoties uz mūsu - Krievijas un Rietumu - kaujas uzvarām Tuvajos un Vidējos Austrumos.
Jā, varbūt šobrīd kalifāts vairāk tiek veidots galvās nekā uz zemes, un tas ir latents process. Taču tas noteikti centīsies atkal iznākt “uz āru”, atgriezties, tā sacīt, pie praktiska darba. Par tādu perspektīvu nav jāšaubās, vēl jo vairāk tāpēc, ka radikālo ideju piekritējiem ir pieejama gan nauda, gan universitāšu katedras, gan internets.
Līdz ar to 11. septembra notikumu atkārtošanās - jebkurā veidā un jebkurā vietā - atkal ir iespējama. Tāpēc ir jānotur un jānostiprina mūsu - Krievijas un Rietumu - kopējā fronte pret šiem draudiem un jāizstrādā kopīga rīcība plašā jautājumu lokā, lai stātos pretī šiem draudiem. Un vien par priekšlikumu izmantot terorisma potenciālu vienam pret otru šādam gudriniekam ir jāatņem vēlme to darīt.
Ir vēl viens mūsu kopīgs pretinieks, kas varbūt nav tik nikns un asinskārs, taču ir spēcīgāks un pieredzējušāks. Tā ir Ķīna, kas attīstās. Man, protams, ir zināma mūsdienu teorija par to, ka Krievija pavēršas uz Austrumiem un tamlīdzīgi. Manuprāt, tās ir kaitīgas un bīstamas idejas arī pašiem krieviem. Ķīna ir pašpietiekama un specifiska civilizācija, kura savā vēsturē ir ļoti maz karojusi, taču vienmēr daudz ko panākusi.
Ķīnas intereses tikai līdz zināmam laikam nav pretrunā ar Krievijas interesēm. Pienāks diena, un šīs pretrunas atklāsies un saasināsies, kā tas tagad notiek starp Ķīnu un Ameriku. Un gan Eiropai, gan Krievijai būs daudz labāk, ja tobrīd tās būs kopā.
Un vēlreiz par dzeju. Aleksandrs Bloks 1918. gadā ir uzrakstījis poēmu “Skiti”, lai gan vēlāk tā viņam nav patikusi. Poēmas galvenais temats ir pravietojums un brīdinājums par drīzumā gaidāmo sadursmi starp Rietumiem un Austrumiem, kad “vērosim, kā jūsu asins līs, / starp laukiem huņņi dalīs daļu, / graus pilsētas un tempļos lopus dzīs, / ceps ēsmā balto brāļu gaļu.[*]”
Poēmas beigās dzejnieks it kā vēršas pie eiropiešiem, teikdams, ka krievi ar viņiem pagaidām ir vienā frontes pusē un krieviem ir tādi paši uzskati par cilvēcību un kultūru. Tāpēc viņiem ir jāturas kopā, kā tas faktiski ir bijis līdz šim:
“Vēl jums ir laiks, pirms viss nav drupās grauts,
lai aizmirsts naids, kas tautas šķīra!
Uz brālības un darba svētkiem sauc
jūs visus aziāta lira!**”
Visiem ekspertiem un analītiķiem iesaku pārlasīt šo poēmu no sākuma līdz galam. Būs interesanti.
[*] un ** Atdzejojis Leons Paegle.