Lasot B. Latkovska pārdomas par 9. maiju un valsts varu (Neatkarīgā, 12. maijs) un "krievu partiju" slēptajiem mērķiem, rodas likumsakarīgs jautājums – par kādu valsts varas vājumu autors izsaka nožēlu un kā viņš šo varu vēlas stiprināt?
Ja B. Latkovskis izsaka nožēlu par kašķīgo "latviešu partiju" nespēju valstī "piegriezt skrūves" citādi domājošiem krieviem, tad viņš nepārprotami aicina uz autoritāra režīma ieviešanu Latvijā un viņa domubiedrs ir cienījamais publicists A. Grūtups.
Ja B. Latkovskim rūp sabiedrības integrācijas valsts politikas vājums Latvijā, tad saruna ir pavisam cita. Nav taču noslēpums, ka valsts integrācijas politika pastāv tikai uz papīra un ir domāta, lai pūstu miglu acīs starptautiskajām organizācijām. Latvijas sabiedrība nu jau šķeļas ne tikai pēc nacionālās pazīmes, bet arvien noteicošāka kļūst sociālā nevienlīdzība. Saskaņas centrs
(SC) to ir pamanījis, un šis faktors ir viens no noteicošākajiem mūsu popularitātes pieaugumam. Arī latviešu vidū. Cik var atkārtot, ka SC nav mononacionāla (krievu) apvienība un neaizstāv vienīgi krievu intereses! Mūsu aktivitātes Saeimā un pašvaldībās pamatā ir vērstas uz visas sabiedrības un pirmām kārtām – sociālo problēmu risināšanu. Par to var ļoti viegli pārliecināties, ja vien ir vēlēšanās. Runājot par B. Latkovska uzskatu par mūsu it kā iecerēto divkopienu valsti "pēc Beļģijas un Kanādas parauga", jāatzīst – ja arī kāds to vēlētos izveidot, tad Latvijas situācijā tas vienkārši nav iespējams. Neveidosim taču pēc kompaktas dzīvošanas pazīmes Rīgas, Daugavpils vai Liepājas autonomiju!
Un SC tik tiešām šādu nolūku nav. Mūsu darbības rāmji ir mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas stingra ievērošana, kam nav nekāda sakara ar divkopienu valsti.
Jā, var konstatēt, ka krieviski runājošā sabiedrības daļa pēdējos gados ir aktivizējusies un tās pašapziņa ir augusi. Bet ne jau valsts varas vājuma rezultātā, kā to domā B. Latkovskis. Šajos divdesmit neatkarības gados ir izaugusi ne tikai jauna latviešu, bet arī jauna Latvijas krievu paaudze. Vai mēs to gribam vai ne, bet Latvijas politikā ienāk jauna paaudze, kurai Pelšes–Vosa tipa attiecību problēmas vairs nešķiet aktuālas. Tās viņi atstāj vēsturei un mums, večiem. Un neviens nevar liegt krievu jauniešiem pieteikt savu lomu valsts pārvaldē. Jo īpaši tāpēc, ka līdz šim šī loma tikusi totāli ignorēta. Un tā ir bijusi viena no lielākajām pašreizējās varas kļūdām.
Viena no nacionālās pašapziņas izpausmēm, protams, ir arī 9. maija svinību atdzimšana jaunā kvalitātē. Bet ne tikai. Tāpat kā reta ir tāda latviešu ģimene, kurā kāds nebūtu cietis kara vai pēckara represijās, tā praktiski nav tādu krievu ģimeņu, kuru nebūtu skāris Lielais Tēvijas karš. Tas vienkārši ir jāsaprot un jāpieņem. Mēs taču necienām tādus cilvēkus un tautas, kas ir aizmirsušas savas saknes. Un daudzie Krievijas karogi Rīgas ielās un laukumos ir vienīgi valsts "integrācijas politikas" rezultāts. Jebkādi mēģinājumi "piegriezt skrūves" novedīs vienīgi pie pilnīgi pretēja rezultāta. Apkārtējā pasaulē ir pietiekami daudz piemēru. Jāpiekrīt B. Latkovskim, ka abām kopienām jāsadzīvo vien būs. Mums atšķiras viedokļi vienīgi par to, kādam jābūt šim sadzīvošanas modelim – vienas puses dominancei vai tomēr visas sabiedrības interešu līdzsvaram?