Latvijas tagadējā politiskajā klimatā tā ir pilnīgi loģiska un varbūt pat vienīgā konstruktīva izvēle Saeimas opozīcijas pārstāvim – mūsu valstij “tīri iekšpolitiskā” jautājumā vērsties pie ASV prezidenta. Pirmkārt, lielvalsts tagadējā administrācija un BaraksObama apzinīgi turpina Amerikas ārpolitikas tradīciju uzņemties cilvēktiesību garanta misiju visā pasaulē. Otrkārt, Latvijas valdībai Vašingtona ir neapstrīdēta autoritāte. Atšķirībā, piemēram, no Briseles – pret to bijība ir daudz mazāka, mūsu politiķiem reizēm iztēlojoties sevi par viltīgo zemnieku no tautas pasakas, kurš tin ap pirkstu dumjo baronu un nodevās iemāna pelavas graudu vietā.
Latvijai vienreiz ir jāķeras klāt pie savas ieilgušās, iesīkstējušās problēmas atrisināšanas. Joprojām valstī ir liels skaits cilvēku bez savas mītnes zemes pilsonības, turklāt vairums no viņiem ir ļaudis ļoti cienījamā vecumā.
Latvijas valsts var turpināt savu ierasto taktiku - aizbildināt sevi ar to, ka nepilsoņi paši ir vainīgi, jo neizmanto iespēju naturalizēties - nav vēlējušies pa šiem gadiem iemācīties latviešu valodu un nokārtot lojalitātes eksāmenu. Var pat dzīvot pārliecībā, ka “viņi tik un tā drīz nomirs” un līdz ar to problēma izzudīs kā nebijusi. Varbūt nepilsoņiem šodien pat jābūt pateicīgiem, ka Latvija viņus nav pilnīgi oficiāli izsludinājusi par hibrīdkara “piekto kolonnu”?
Pārzinot šo mūsu sabiedrības “neesošo” daļu, par kuras interešu aizstāvību “Saskaņa” ir uzņēmusies atbildību, man kārtējo reizi nākas atgādināt acīmredzamo patiesību - bez cieņpilna nepilsoņu problēmas risinājuma ir veltīgi pūlēties saliedēt Latvijas tautu. Tāpēc Sabiedrības saliedētības komisijas rosība Saeimā, visas debates un pētījumi par integrāciju, iekļaujošo demokrātiju, nācijas kopējām vērtībām ir bezjēdzīgs pašapmāns un naudas šķiešana. Problēma tādejādi tiek veicināta, nevis atrisināta.
Tas, ka visai drīzā nākotnē pēdejie Latvijas nepilsoņi dosies aizsaulē, neko neatrisinās - rūgtums paliks viņu pēcnācējos, rados un draugos. Pasaulē var atrast daudz piemēru tam, kā mēdz eksplodēt ilgi krāts sociāli un politiski “nepilnvērtīgu” cilvēku pazemojums (kaut vai nesenie “zemāko kastu” protesti Indijā u.tml.) Šis rūgtums detonēs pašā neizdevīgākajā brīdī - mums, latviešiem, neizdevīgā. Dievs dod, lai nekas tāds nenotiktu - īpaši šajā nervozajā laikā, kad tiek sludināts hibrīdkarš. Tomēr mēs - latvieši, pilsoņi, valsts varas īstenotāji - nedrīkstam ignorēt šādus sociālos detonatorus. Tāpēc politiķi, kuri cenšas “iekonservēt” nepilsoņus, ir galvenie Latvijas ienaidnieki - vienalga, cik patriotiski skan viņu argumenti par labu turpmākai "mīnas ar laika degli” saglabāšanai.
Kā problēmu atrisināt? Vienkārši valstij vajag sākt kaut ko darīt lietas labā, rīkojoties abpusēji cieņpilni. Pirmkārt, cilvēki paši nav kļuvuši par nepilsoņiem, tā nebija viņu brīva, apzināta izvēle - Latvijas valsts un mēs, latvieši, viņus par tādiem padarījām. Mēs atriebāmies saviem līdzcilvēkiem par daļēji reāliem, daļēji iedomātiem vēsturiskiem pāridarījumiem: jūs, netalantīgie, nevērtīgie, nepateicīgie, ienīstat mūsu Latviju, ienīstat mūs, un to pierāda tas, ka neiemācījāties latviešu valodu!
Valodas nezināšana ir būtiska problēma. Bet vai tajā ir vainojami tikai paši nepilsoņi? Tā ir arī mūsu, latviešu un Latvijas, problēma. To radīja izglītības sistēma, pēc tam “maigais spiediens” valsts valodas politikā, jo tā drīzāk veicināja latviski nerunājošo iekapsulēšanos, pašizolāciju. Šodien pašvaldību vadītāji un deputāti, būdami Latvijas pilsoņi, nezina savas valsts valodu - un nevienu tas īpaši nepārsteidz. Latvieši ir veiksmīgi aizmirsuši, ka savā laikā tas netraucēja Joahimam Zīgeristam kļūt par Saeimas deputātu, kandidējot no supernacionālās LNNK saraksta un pirms tam saņemot LR pasi ar partijas vadības svētību! Vai tā nebija klaja divkosība?
Mēs visi apzināmies, ka sava mūža nogalē cilvēki vairs neiemācīsies valsts valodu. Bērnos un mazbērnos paliks sāpe par to, ka viņiem būs jānomirst kā nepilsoņiem. Esmu jau to teicis agrāk un tagad atkārtošu vēlreiz: vairumam violetās pases turētāju ir nesalīdzināmi lielāki nopelni Latvijas priekšā nekā dažam sportistam, kuram pilsonība reizēm tiek mesta pakaļ. Viņi ir visu dzīvi te strādājuši un vairojuši Latvijas nacionālo bagātību, maksājuši nodokļus, audzinājuši bērnus, izskolojuši un palīdzējušu viņiem nostāties uz kājām. Lai cik pazemoti un apspiesti nebūtu jutušies Latvijā, nepilsoņi ir uzticīgi turējušies pie šīs zemes, kas viņiem ir dzimtene.
Valdībai - ne dēļ abstraktas cilvēkmīlestības vai starptautiskas kritikas, bet savās interesēs! - ir nepieciešams atrast veidu, kā delikāti panākt pretim šiem cilvēkiem. Vismaz ļausim sirmgalvjiem aiziet no dzīves kā pilnvērtīgi piederīgiem tai zemei, kurā viņus guldīs. Vai tiešām mūsu valsts sabruks, ja daļa nepilsoņu saņemtu sarkano pasi kā īpaši piešķirtu privilēģiju par saviem Latvijā pastāvīgi nodzīvotajiem 50, 60 vai, ja bailes no “piektās kolonnas” ir tik lielas, 75 gadiem?
Šādai procedūrai vajadzētu būt “gandrīz automātiskai”, pavisam vienkāršai - piemēram, pilsonības pretendentam apliecinot savu lojalitāti Latvijai ar parakstu īpaši sagatavotā veidlapā. Tad arī valsts var gaidīt no cilvēka, ka viņš izrāda iniciatīvu kļūt par pilsoni. Protams, ir jāiztiek bez eksaminācijas - vai tiešām nacionālam gandarījumam būtu nepieciešams, lai cilvēks cienījamā vecumā censtos lasīt vēstures grāmatas un citēt Raini?
Vispatiesākie un galvenie iebildumi pret “pilsonības izdaļāšanu” ir saistīti ar bailēm, ka šādi balsstiesības ieguvušie būtiski mainīs politisko spēku samēru: “Lai sadabūtu “Saskaņai” vairāk balsu, Urbanovičs ir gatavs pat sūdzēties Obamam!” Taču, ja tagadējā valdība izšķirtos par šādu soli, atklātos, ka pilsonību saņēmušie nemaz nesteigtos tik masveidīgi izdarīt izvēli, kurai, kā tiek apgalvots, viņiem it kā nav alternatīvas.
Pirmkārt, daļa no cilvēkiem ar šādu “izdienas gadu pilsonību” varētu vispār nedoties balsot, jo viņiem vienkārši nav tāda pieraduma. Citi klausīs savu bērnu, pat mazbērnu ieteikumiem. Otrkārt un galvenokārt, politikā viens darbs ir svarīgāks par tūkstoš vārdiem. Pilsonību ieguvušie un viņu tuvinieki izlems, ka labējie beidzot ir nākuši pie prāta un tāpēc ir vērts par viņiem balsot - jo, redziet, “Saskaņa”par to tikai runāja, bet nekāda risinājuma viņiem nebija... Vai tad Latvijā trūkst polittehnologu un PR speciālistu, kas pratīs to cilvēkiem ieskaidrot mūsu partijai visnevēlamakajā veidā? Noteikti šāda valdošo rīcība drupinātu naturalizētu nepilsoņu, to pēcnācēju nekritisku attieksmi pret “Saskaņu”.
Es skaidri apzinos, ka valdības partijas var būt spēcīgi konkurenti “Saskaņai” par tagadējo nepilsoņu, viņu naturalizēto radinieku un draugu balsīm. Īpaši zaļie zemnieki, taču savs labums var tikt arī “Vienotībai”, pat Nacionālajai apvienībai. Mēs patiesībā būtu krietni neveiksmīgākās pozīcijās nekā valdības partijas.
Godprātīgs risinājums pārāk ilgi uzturētai problēmai - izbeidzot nepilsoņu atražošanu un sabiedrības šķelšanu - ir ideāla dāvana Latvijas valsts simtgadei. Sagaidīsim šo jubileju kā daudz saliedētāka un vienotāka nācija!
Jānis Urbanovičs, Saeimas frakcijas “Saskaņa” priekšsēdētājs