Pirms pārejam pie jautājuma, kas minēts virsrakstā, mēģināsim aptuveni novērtēt Latvijas nacionālās bagātības vērtību vai, ja vēlaties, tās pašreizējo likviditāti.
Saskaņā ar dažiem zināmiem un citam no cita neatkarīgiem vērtējumiem, ja izcirstu un pārdotu visus Latvijas mežus, kā arī veiksmīgi privatizētu valsts īpašumā palikušos uzņēmumus un bankas, tad, ja labi paveiktos, varētu par to saņemt aptuveni 2,5–3 miljardus eiro. Ja pārdotu uz ārzemēm mūsu muzeju likvīdās mākslas vērtības, tajā skaitā Monē, Purvīša, Aivazovska gleznas, Ēģiptes senlietas, Rundāles pils sudraba kolekciju (kopā ar pašu pili), tad varētu iegūt vēl kādus 500 miljonus.
Palikušo ieņēmumu tik tikko pietiks, lai segtu pusi no tā milzīgā kredīta, kuru mums piešķīra pasaules valdība ar Rietumu un Ziemeļrietumu norūpējušos Latvijas kaimiņu atbalstu. Otras puses mums nav, un nav arī, kur to ņemt. Tas nozīmē, ka, pat ja salīdzinoši neliela daļa no mums piešķirtajiem 7,5 miljardiem aizplūdīs jau tam kabatās un nācija šo naudu zaudēs, tad mums ir droša iespēja nokļūt mūžīgā parādu atkarībā – paši zināt, no kā. Diemžēl tieši tāds scenārijs šodien tiek atklāti īstenots praksē.
Valdība apgalvo, ka līdzekļi no piešķirtā kredīta vēl neesot saņemti, bet tajā pašā laikā jau gandrīz miljards (!) eiro ir iegrūsts melnajā caurumā ar nosaukumu Parex... Turklāt visa būtiskā informācija par glābšanas operāciju tiek slēpta ne tikai no plašas sabiedrības, bet arī no parlamenta deputātiem. Premjers Godmanis paraksta kaut kādus slepenus papīrus un vienošanās, bet uz daudzajiem lūgumiem un pieprasījumiem atklāt šo informāciju mēs pamīšus dzirdam divas atbildes: "Jūs tur neko nesapratīsiet!" vai "Mūsu partneri iebilst pret šo vienošanos publiskošanu." Piebildīšu, ka tas viss notiek 21. gadsimtā Eiropas Savienības dalībvalstī...
Izmeklēšana par visu to, kas notika ar Parex, protams, tiks uzsākta. Nozīmes ziņā Latvijai tas būs ne mazāk svarīgi kā ASV bija Votergeitas vai Kenedija slepkavības izmeklēšana. Es tikai brīnos, kāpēc Godmanis un kompānija ir tik pārliecināti par savu nesodāmību.
Un arī pats Parex glābšanas plāns drīzāk atgādina evakuācijas plānu treknajiem runčiem. Spriediet paši! Sākumā valdība veselu mēnesi spriež, glābt vai neglābt. Pa šo laiku varēja ne tikai pārdot maibahus, bet arī brīdināt pirmās kategorijas klientus. Pēc tam tika pieņemts kompromisa plāns par 50% pārdošanu. Tas ir signāls otrās rindas klientiem, un viņu nauda pamet banku ar gaismas, tas ir, interneta vadu ātrumu. Un tikai pēc tam jau iztukšotā un saplosītā banka pilnīgi pāriet valstij un tiek ieviesti ierobežojumi līdzekļu izņemšanai. Taču valdībai arī ar to šķita par maz, un par bankas prezidentu tiek ielikts cilvēks, par kuru raksta un runā, ka viņš ir saistīts ar amerikāņu specdienestiem. Turklāt galvenajai noguldījumu daļai bankā taču bija Krievijas, Ukrainas, Uzbekistānas un cita postpadomju izcelsme, un šo noguldījumu īpašnieki Parex bankā meklēja miera ostu...
Secinājums ir acīm redzams jau šodien: Parex tiek gremdēta tīšām, neraugoties uz līdzekļiem. Taču kāds ir mērķis? Esmu pārliecināts, ka šādi mērķi var būt vairāki, turklāt dažāda līmeņa ieinteresētajām personām tie var būt atšķirīgi, piemēram, atraut no Parex miesas saldāku gabaliņu. Vai nopelnīt, ņemot maksu par izeju no tiem, kas nokavējuši. Vai ievērot kāda konkurenta intereses...
Nav saprotams tikai galvenais mērķis: kam un kāpēc vajag novest līdz bankrotam valsti, ieraujot to mūžīgā parādu kalpībā? Un tieši šo uzdevumu mūsu acu priekšā risina Godmanis. Var būt, ka tādā veidā mēs iegūsim iespēju beidzot nokļūt uz pareizā ceļa? Un mums nodiktēs labus plānus un programmas, kas Latviju novedīs līdz patiesai, nevis mītiskai labklājībai? Varbūt, tikai padarot mūs absolūti un juridiski noformēti atkarīgus, mūs iemācīs dzīvot saskaņā ar līdzekļiem un ierēdņus iemācīs nezagt un neņemt kukuļus? Un tad izzudīs korupcija un beidzot būs reformēta medicīna, izglītība, sociālā nodrošināšana? Un tādā veidā kauns un valsts mēroga katastrofa parastajam cilvēkam vērsīsies par labu? Diemžēl nekas tāds nenotiks.
Zaudējusi neatkarības un pašpārvaldes paliekas, Latvija pārvērtīsies nevis par oranžēriju, bet gan par kloāku. Eiropa un Amerika šeit izlies savus netīrumus un notekūdeņus. Sākumā pie mums pārcelsies Gvantanamo cietums. Pēc tam mēs pie sevis dabūsim bēgļus no nabadzīgajām Āfrikas valstīm, jo Zviedrija un Vācija ar tiem jau ir pārpildītas. Negribas turpināt šausmīgo fantastisko uzskaitījumu, taču tas viss ir pat vairāk nekā iespējama nākotnes prognoze...
Vai to visu saprot valdošie politiķi un oligarhi? Jā, lieliski saprot. Taču tieši tāpat viņi saprot arī iespēju dabūt sev pēdējo naudas žūksni, izmantojot šo katastrofu, un turpmāk – kaut lai viss izput. Kā teica marķīze de Pompadūra: "Pēc mums kaut vai ūdens plūdi!" Un mūsu līderi ir gatavi plūdiem. Šī viņu gatavība izpaužas ne tikai radītajos un apslēptajos uzkrājumos, bet arī nekustamajos īpašumos, kas iegādāti labākajos ārvalstu nostūros – no Portugāles līdz Jaunzēlandei.
Vienu gan es nevaru saprast – kāpēc Godmanis un kompānija nebaidās no tautas dusmām? Jo pat ar visu tautas nosvērtību un savaldību mūsu vēsturē taču ir bijis 1905. gads. Tāpat kā reiz baronu muižas, no tautas atriebības uzliesmos viņu savrupmājas Kanāriju un Bahamu salās.
Lūdzu saprast pareizi – es nebiedēju, es velku vēsturiskas paralēles. Un tikai tādēļ, lai vēlreiz uzsvērtu savu galveno domu: tikai nekavējoša Godmaņa demisija un atbildīgu profesionāļu Ministru kabineta izveidošana uz plaša pamata ir vienīgā izeja un pēdējā iespēja glābt Latviju. Glābt no defolta un ekonomiskās verdzības. Katra šajā jautājumā novilcināta diena būs vēl viens solis bezdibeņa virzienā, kas jau tāpat ir pavisam līdzās.