EDSO ir platforma kopējai sadarbībai

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) galotņu konference pagājušajā nedēļā Kazahstānā noslēdzās ar Astanas deklarācijas pieņemšanu. Tomēr EDSO līderi nespēja vienoties par kopēju rīcības programmu.

Astanas deklarācijā dalībvalstis apstiprināja kopējos EDSO izveides principus: atteikšanās no spēka lietošanas, atteikšanās no draudiem lietot spēku, atteikšanās no savstarpējām teritoriālām pretenzijām, cilvēktiesību garantēšana utt.

Rīcības programmai vajadzēja iezīmēt stratēģiju, kā atrisināt jau ieilgušos reģionālos konfliktus EDSO teritorijā. Jāņem vērā, ka EDSO lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Ja kaut viena dalībvalsts iebilst, tad lēmums nevar tikt pieņemts. Faktiski joprojām nav iespējams atrast vairāku EDSO dalībvalstu kopsaucēju tādā jautājumā kā Piedņestra, kur atšķirīga pozīcija ir Moldovai kopīgi ar Rumāniju un Krievijai. Joprojām jutīgi un savstarpēji nepieņemami ir konkrēti problēmas risinājuma formulējumi starp Azerbaidžānu un Armēniju par Kalnu Karabahu. Radikālas domstarpības ir starp Krieviju un Gruziju Abhāzijas un Dienvidosetijas nākotnes jautājumā. Astanas samitā tika iezīmēta arī Uzbekistānas un Kirgīzijas atšķirīgā pozīcija saistībā ar veidu, kā būtu jāatrisina šā gada etnisko nemieru radītās sekas Ošā un Džalalabadā.

Domstarpības par to, vai vispār ir iespējama kopīga rezolūcija, bija tik nesamierināmas, ka noslēguma sesija ievilkās. Samita noslēguma paziņojums bija ieplānots 2. decembrī 13.00, taču tas pakāpeniski tika atlikts un atlikts. Translācija no samita vietas uz preses centru, kas notika nepārtraukti, arī tika pārtraukta un atjaunojās tikai īsi pirms pusnakts. Neziņa radīja visdažādākās baumas. Galvenās baumas, kas sāka cirkulēt jau dienas vidū, bija par to, ka Krievijas vadība ir tā apvainojusies uz citu valstu (īpaši Baltkrievijas) pausto atbalstu Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili izteiktajai miera iniciatīvai, ka nekāda rezolūcija vispār netiks pieņemta. Šādi tika interpretēta Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova frāze (ka nekādas rezolūcijas nebūs), kuru nofilmēja Gruzijas televīzija Rustravi.

Jāsaka, ka daudzi komentētāji un diplomāti, īpaši no valstīm, kuras ir iejauktas reģionālajos konfliktos, uz Astanu brauca ar cerībām, ka notiks grūdiens viņu problēmu risinājumam. Tāpēc ziņa, ka rīcības programmas nebūs, daudziem sagādāja vilšanos. Latvijas pozīcija bija cita. Intervijā Kazahstānas televīzijai Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers uzsvēra, ka tas vien, ka pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma EDSO valstu vadītāji sapulcējās uz kopēju apspriedi, jau ir nozīmīgs – desmitgades notikums. Bija brīdis pirms Kazahijas prezidentūras, kad šķita, ka EDSO ir lēni mirstoša starptautiska organizācija. Pateicoties Kazahijas prezidenta Nursultana Nazarbajeva starptautiskajam svaram, bija iespējams sapulcināt Eiropas un Āzijas līderus uz kopēju sanāksmi galotņu līmenī.

Tas, ko paveica Kazahstanā – tika radīta platforma, kur vienviet sapulcējas vairāki desmiti prezidentu, premjeru, ārlietu ministru. Neatkarīgi no konkrētā samita mērķiem un uzdevumiem, neatkarīgi no pieņemtajiem dokumentiem Astanas samita laikā katras valsts līderim bija iespēja divās dienās tikties ar vairākiem desmitiem citu valstu līderu, risinot mazus un lielus jautājumus. Vairākas delegācijas prasmīgi izmantoja šīs iespējas. Piemēram, amerikāņu delegācijā bija gandrīz simt dalībnieku. Amerikāņi izmantoja samitu kā savas diplomātijas platformu. Turklāt ASV bija arī konkrēts iemesls, jo šis bija pirmais starptautiskais forums, kurā amerikāņi sāka slāpēt Wikileaks publiskoto dokumentu radīto satraukumu. Domājams, ka Wikileaks efekts atstāja iespaidu arī uz preses darba kārtību Astanas samitā. Sākotnēji tika izsludināti vairāki brīfingi. 1. decembrī uzreiz pēc ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones preses konferences bija ieplānots brīfings ar ANO ģenerālsekretāru Banu Ki Mūnu. Bana Ki Mūna preses konference tika negaidīti atcelta, bet Hilarijas Klintones tikšanās ar žurnālistiem tika veidota tā, ka uzdodamie jautājumi bija jau laikus jāiesniedz ASV delegācijai, un tāpēc tikšanas laikā jautājumos izteiktu asumu nebija.

Iemesls izmaiņām, visticamāk, bija Wikileaks efekts. Īsi pirms Astanas samita tika publiskota Hilarijas Klintones parakstītā instrukcija ASV diplomātiem – izspiegot ANO ģenerālsekretāru, kurā tika dots uzdevums iegūt ANO sekretariāta darbinieku personiskos datus – kredītkaršu un e-pasta PIN kodus ieskaitot. Samita organizatori taktiski centās nepieļaut pat netiešu konfrontāciju starp foruma dalībniekiem. ANO ģenerālsekretāram tiktu jautāts (Krievijas žurnālisti jau berzēja rokas) par ANO dibināšanas protokola pārkāpumiem un par aicinājumu ASV valsts sekretārei uzņemties atbildību un labprātīgi atkāpties par publiskoto pavēli izspiegot ANO vadību.

Latvijas delegācija samitā izmantoja tās diplomātiskās iespējas, ko dot šādi forumi. Kā intervijā Neatkarīgajai uzsvēra Valdis Zatlers: "Mēs nekoncentrējamies tikai un vienīgi uz pieņemtajiem dokumentiem. Notika sarunas gan pusdienu un vakariņu laikā, gan pārtraukumos samita foajē. Viss laiks tiek izmantots sarunām. Ir oficiālas divpusējas sarunas delegāciju līmenī, kas ir garākas, un ir tiešās sarunas valstu vadītāju vai ārlietu ministru līmenī. Katra minūte tiek izmantota racionāli." Šāda līmeņa starptautisks pasākums ir arī zināms tests, kā mēs un mūsu preses darbs izskatās uz starptautiska fona. Pasākumā, kurā tūkstotis žurnālistu katrs sev meklē sev oriģinālu stāstu, dažkārt jāatrod Latvijas apstākļiem neraksturīgas pieejas. Latvijā izteikums "pasūdzēšos prezidentam" sadzīviskā situācijā liktos kuriozs.

Taču starptautiskā forumā ir citi principi un cita loģika. Preses brīfingi notika Astanas kongresu pilī, bet preses centrs atradās Mākslas universitātē. Lai tiktu uz preses brīfingiem, vieta (caurlaide) bija ļoti agri jārezervē. Es tā arī izdarīju. Kad devos pēc caurlaides, man to neizsniedza, apgalvojot, ka esmu nokavējis. Tajā pašā brīdī caurlaidi izsniedza Igaunijas žurnālistei, kas uz brīfingu pierakstījās daudz vēlāk par mani. Mans sašutums nekādu efektu neradīja. Ko darīt?

Tad paziņoju – ja man tagad nepiešķirs caurlaidi uz preses konferenci, es sūdzēšos Latvijas prezidentam. Esmu vienīgais latviešu žurnālists Astanas samitā un teikšu prezidentam, ka Latvija samitā tiek diskriminēta. Diplomāte, kas izsniedza caurlaides, aizsteidzās pie savas priekšniecības. Pēc brīža viņa atgriezās un jautāja: "Vai jūs jau paguvāt pazvanīt savam prezidentam?" Godīgi atbildēju, ka nē, jo Latvijas prezidents atrodas plenārsēdē, viņam jāsaka runa un viņš nav sazvanāms. "Tad labi," teica EDSO pārstāve, "jo mēs jums piešķīrām caurlaidi!" Izrādās, piedraudot sūdzēties Latvijas prezidentam, var panākt vairāk, nekā norādot uz klaju netaisnību ar rindas secības ievērošanu.

Tā kā biju vienīgais latviešu žurnālists konferencē, pēc komentāra par Latvijas nostāju pie manis vērsās desmitiem portālu, avīžu un TV kanālu pārstāvju.

Kopumā Astanas konferencē brīnumi nenotika. Tiem, kas uz brīnumiem necerēja, vilšanās sajūtas nebija. Krievija neizlīga ar Gruziju. Armēnija neizlīga ar Azerbaidžānu. Taču EDSO vēlreiz apstiprināja, ka šī organizācija ir nepieciešama. EDSO apvieno valstis un tautas, kuras vēlas sadarboties un vērtības, kas var vienot gan Eiropu, gan Āziju.