Nepieļaut ņirgāšanos par valsts pamatlikumu

Izskatās, ka Finanšu ministrijai ir apnikusi Satversmes tiesas uzvedība. Satversmes tiesa jau divus gadus ir kļuvusi par vienu no valsts budžeta veidošanas instrumentiem.

Tiklīdz jautājums skar tiesnešu algas, Satversmes tiesa kā mūris iestājas par konstitucionālajām tiesībām un tiesiskās paļāvības principiem. Kad jautājums skāra bērnu pabalstus, tad tiesa lēma, ka uz šo iedzīvotāju daļu tiesiskās paļāvības principi neattiecas.

Robeža, kad Satversmes tiesa aizgāja jau stipri tālu no grēcīgās zemes, parādījās pērn, kad tā lēma, ka procenti atskaitījumiem pensiju līmenī ir uz mūžu un tie nav maināmi.

Šis bija visai dīvains spriedums. Jau pēc pāris gadiem izbeigsies nauda, lai maksātu pensijas pirmā līmeņa saņēmējiem. Sociālajā fondā naudas nebūs tik daudz, lai pietiktu visiem! Bet Satversmes tiesa lēma, ka otrā līmeņa procentus mainīt, tos mazinot, nekad nedrīkstēs. Mēs aizliedzam! Esošajiem pensionāriem pensijas nemaksās, bet uz 2. līmeni turpinās pārskaitīt?

Satversmes tiesa ir uzņēmusies funkcijas regulēt valsts un sabiedrības izdevumus nu jau ilgtermiņa perspektīvā. Tikai Latvijā paliek arvien mazāk nodokļu maksātāju. Lai ko lemtu Satversmes tiesa, agrāk vai vēlāk būs jāreformē pensiju sistēma. Ja naudas nav, tad to pat Satversmes tiesa nesagādās. Latvijas valsts treknajos gados ir solījusi pārāk daudz un pārāk daudziem, bet naudas nav un tik daudz nebūs nekad. Lai kādi kūleņi tiktu mesti, Latvijas valstij pret ļoti daudziem būs jāpārkāpj tiesiskās paļāvības princips. Latvija joprojām dzīvo uz parāda. 25. janvārī LNT raidījumā 900 sekundes Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs uzsvēra: "Mēs katru dienu notērējam apmēram 2,5 miljonus latu nenopelnītas naudas. Latvija šo deficītu finansē ar, iespējams, nākotnē nepārfinansējamu ārējo parādu. Latvija 2007. gadā bija valsts ar vienu no zemākajiem ārvalstu parāda līmeņiem, šobrīd mēs jau esam no 10% sasnieguši gandrīz 50%."

Gan Satversmes tiesai, gan likumdevējiem un valdībai ir jāsaprot, ka nākotnes pensijas tika atdotas un iztērētas 2008. gadā, lai samaksātu Parex bankas īpašnieku parādus. Ardievas tiesiskajai paļāvībai tika teiktas brīdī, kad Godmanis un kompānija pieņēma lēmumu uzņemties valsts ekonomikas mērogam neizpildāmas saistības pret diviem baņķieriem.

Agri vai vēlu valstij būs jāatsakās no visām pārmērībām, tostarp pensiju sistēmā, un vēlams, ka mēs visi, arī tiesnešu sabiedrība, vienojamies, ko varam pavilkt un kādas izmaiņas būs jāveic likumdošanas sistēmā un Satversmē, lai neturpinātos tā, kā ir pašlaik, kad nedaudzas grupas savas privilēģijas saglabā, bet tas notiek uz visu citu rēķina.

Kā šādu kompromisa meklējumu ar sabiedrību un likumu ir sapratusi Finanšu ministrija?

Finanšu ministrija ir izstrādājusi fiskālās disciplīnas likumprojektu un vienlaikus sagatavojusi grozījumus Satversmē. Finanšu ministrija aicina Satversmē iekļaut normu, kas paredz, ka valstij ir jāīsteno ekonomikas ciklam pretēja fiskāla politika. Plānots Satversmē noteikt, ka valsts budžeta deficīts būtu pieļaujams tikai ekonomikas lejupslīdes apstākļos un tikai 3% lielumā no IKP. Lai palielinātu valsts budžeta deficītu, procedūrai jābūt analogai Satversmes grozīšanai (ja par to nobalsos vismaz divas trešdaļas visu deputātu).

Taču tas nav viss. Plānots, ka Satversmē tiks noteikts, ka valsts parāds nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 60% no gada IKP. Lai sasniegtu lielāku valsts parādu, par to būs jānobalso, gluži kā Satversmi grozot, vismaz divām trešdaļām no Saeimas deputātu kopskaita. Tad jau varam Satversmē ierakstīt aizliegumu visiem Latvijas pilsoņiem būt nelaimīgiem. Katru, kas tāds jutīsies, vilksim uz Satversmes tiesu un sodīsim par Satversmes pārkāpumu.

Satversme ir pamatlikums. Tas ir dokuments, kuram jābūt ilglaicīgam un kurā nav vietas īslaicīgiem taktiskiem risinājumiem. Piedāvātie grozījumi par ekonomiskam ciklam pretēju politiku ir pretrunīgi. Kurš būs tas, kas pateiks, kādā cikla fāze mēs esam pašlaik? Satversmes tiesa? Raita Karnīte? Varbūt Spīdolas balvas iepriekšējā gada laureāts? Kurš Saeimas vietā izlems, kādu ekonomisko politiku tautas priekšstāvji tagad drīkst piekopt? Institūcija, kas lems par to, kura cikla daļā mēs tagad esam, iegūs lielāku varu nekā demokrātiski ievēlēts parlaments! Kādā ekonomiskajā cikla būsim mēs, ja ES par mērķi noteiks nulles pieaugumu?

Kā var šādas glupības piedāvāt ierakstīt valsts pamatlikumā?

Par valsts parāda lielumu 60% no IKP ir vēl smieklīgāk. Šo parādu valdība sasniegs jau drīz. 2010. gada decembrī šis skaitlis bija 42,4%. Sanāk, ka Dombrovska valdība ir izdalījusi sev privilēģijas dzīvot uz parāda un palielināt valsts parādu 60% no IKP tikai sev. Visām pārējām valdībām un politiskajiem konkurentiem tas ar Satversmes palīdzību tiks liegts. Dombrovskis vienīgais drīkst dzīvot uz parāda, bet visiem citiem politiķiem tas tiks aizliegts uz mūžiem. Iespējams, ka jau 2012. gadā Latvija būs ļoti tuvu valsts parāda lielumam 60% no IKP. Pieņemsim, ka Andrim Vilkam izdosies šādu normu ierakstīt Satversmē. Bet tad notiks krahs! Sāksies jauns globālais lemonbrazers. Globālā ekonomika sabrūk, un tā iespaidā Latvijas IKP nokritīs gluži kā 2009. gadā par 20% vai pat 30%. Kas notiks? Satversme tiks pārkāpta! Valsts parāda lielums vienā mirklī (nemainoties parāda skaitliskajai izteiksmei) kļūs 70–80% vai pat 90% pret IKP, jo valsts parāda lielumu procentos pret IKP veido divas komponentes – valsts parāda skaitliskais lielums un IKP. Valsts parāda skaitlisko lielumu (eiro vai dolāru) izteiksmē valdība, Saeima un pat Satversmes tiesa var ietekmēt. IKP lielums var mainīties arī atkarībā no faktoriem (globālie spekulanti, globāli bankroti un neprognozējami procesi), uz kuriem Latvijas uzņēmējiem, valdībai, Saeimai un pat Satversmes tiesai nav nekādas ietekmes.

Finanšu ministrijas sagatavotie grozījumi Satversmē nav pieņemami. Koalīcijā par šiem grozījumiem nebija vienprātības. Tagad Finanšu ministrija meklē sabiedrotos citās frakcijās. Tomēr visām Saeimas frakcijām vajadzētu noraidīt tik greizu likumprojektu. Saeimai kopīgi ar sabiedrību ir jāvienojas par to, kā sabalansēt nodokļu slogu, pensiju lielumu un valsts saimniecību atbilstoši Latvijas ekonomikas ilgtermiņa iespējām.