Latvijas statistikas gadagrāmata 2010 visai precīzi atsedz visas Latvijas ilgtermiņa problēmas. Pirmā satraucošā vēsts – Latvijas pilsoņu skaita samazināšanās. Līdz 2009. gadam Latvijas pilsoņu skaits lēnām, bet neatlaidīgi palielinājās.
Kā liecina Latvijas statistikas gadagrāmata, 2010. gadā Latvijas pilsoņi bija 1,856 miljoni (133. lpp.), un tas nozīmē, ka, salīdzinot ar 2009. gadu, Latvijas pilsoņu skaits samazinājies par tūkstoti. Savukārt ir pieaudzis Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu skaits līdz 31 000. Otrkārt, legālā (uzskaitītā) starpvalstu migrācija turpina būt par nozīmīgu faktoru Latvijas demogrāfijā. Tikai ir nomainījies migrācijas virziens. 2009. gadā Īrija vairāk nav Latvijas iedzīvotāju sapņu zeme. Tagad pārcelšanās notiek pamatā uz divām valstīm – Lielbritāniju (pirmā vieta) un Krieviju (otrā vieta). Trešajā vietā 2009. gadā bija Vācija. Manuprāt, pārcelšanās uz Vāciju tikai tagad sāks uzņemt apgriezienus, jo tikai no šā gada 1. maija Latvijas iedzīvotājiem tiks atvērts Vācijas darba tirgus.
Tomēr galvenais – ikvienam politiķim, uzņēmējam vai vienkārši domājošam latvietim ir jāatver gadagrāmatas 125. lappuse, kurā redzama Latvijas iedzīvotāju dzimuma un vecuma piramīda. Kā jau norādīja vairāki Rietumu ekonomisti (tostarp Maikls Hadsons), Latvijas dzimuma un vecuma piramīda izskatās kā valstij, kuras teritorijā aptuveni 15 gadus (no 1994. gada) būtu noticis nopietns un asiņains karš. Bērnu dzimstība no 1994. gada ir aptuveni līdzīga kā pasaules kara vai skarba pilsoņu kara laikā. Masveida privatizācijas demogrāfiskās sekas ir līdzvērtīgas smagam pilsoņu karam. No 1994. gada nav piedzimuši 600 000 bērnu, kuriem būtu jāpiedzimst pie normālas valsts attīstības scenārija. Nedzimušie bērni neapmeklēs skolas un augstskolas, un – galvenais – nedzimušie bērni neradīs valstij bagātību (IKP), kuru varētu pārdalīt par labu pensionāriem. Ņemot vērā šo apstākli, Latvijas kopējais IKP (2009. gada cenās) pēc 15 gadiem būs par 7 miljardiem latu (katru gadu) mazāks, nekā tam vajadzētu būt normālā valsts attīstībā. Cilvēku trūkums jebkuram biznesam nozīmē arī fatālu iekšējā tirgus sašaurināšanos nākamajās desmitgadēs un rada pamatu bažām par investīcijām nākotnē.
No vecuma piramīdas izriet daudzi nepatīkami secinājumi. Lai kā protestētu izglītības sektora lobiji, pēc trim gadiem Latvijas skolās mācīsies divas reizes mazāk bērnu nekā 2000. gadā. Salīdzinot ar 2000. gadu, mums vajadzēs divas reizes mazākas skolu telpas (politiķi samazina skolu skaitu, bet ir jāsamazina apkurināmās skolu telpas). Salīdzinot ar 2000. gadu, mums vajadzēs divas reizes mazāk skolu administrāciju un divas reizes mazāk skolotāju. Tas ir arī viens no punktiem, uz ko ļoti nopietni norāda ikviens ārvalstu (arī Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas) eksperts. Pēc pieciem gadiem tas pats notiks ar augstskolām. Vidusskolu absolventu skaits jau pēc trim gadiem būs aptuveni puse no 2003. gada līmeņa. Salīdzinot ar 2004. gadu, pēc dažiem gadiem visām (gan valsts, gan privātajām) augstskolām kopā vajadzēs divas reizes mazāk telpu, divas reizes mazāk administratoru un pasniedzēju.
Par šiem jautājumiem jāizlemj jau tagad, nenovelkot sarkanās līnijas. Šī paaudze dos divas reizes mazāk strādājošo. Tas nozīmē, ka pašreizējā pensiju sistēma ir kāršu namiņš. Tas nozīmē, ka pašreizējā pensiju sistēma ar banku izsaimniekošanai atdotajiem otrajiem pensiju līmeņiem ir pilnīgs strupceļš. Tā nav pavelkama ilgtermiņā, jo, lai uzturētu pensiju pirmo līmeni, ar nākotnes darbspējīgo cilvēku skaitu pie pašreizējā cenu, algu un pensiju lieluma sociālie nodokļi būtu jādubulto.
Var ironizēt par finanšu ministra Andra Vilka ideju pagarināt pensiju vecumu līdz 70 gadiem, bet tāda ideja izriet no Latvijas demogrāfijas ainas. Lai ko solītu politiķi un Satversmes tiesas tiesneši, pašreizējo pensiju līmeni nākamā paaudze fiziski nespēs pavilkt.
Tas nozīmē, ka, veidojot ilgtspējīgu attīstības modeli, Latvijai ir jāatsakās no visiem izšķērdības plāniem, sākot ar banku fondu alkatību un beidzot ar politiski konstruētajām naudas drukājamajam mašīnām, kas tiek nosauktas par vēja parkiem.
Latvijas nākotnes problēmas tikai tagad iezīmējas, tāpēc saprātīgākais, ko var darīt – Latvijas varai ir jāvienojas ar sabiedrību par kopīgu politiku – kā pārvarēt demogrāfisko krīzi, kura ar katru gadu izpaudīsies arvien asāk un nepatīkamāk.