Inflācija parūpējas par pensiju samazinājumu

JĀ!Par spīti Valda Dombrovska zvērestiem, par spīti zaļo zemnieku sarkanajām līnijām, ar valdības svētību šā gada februāra pensijas ir par 4% mazākas.

Turklāt samazinājums ir veikts tik veikli, ka lielākā daļa pensionāru to vēl nav pamanījuši. Pērn februārī saņēma 180 latu un šogad februārī saņēma 180 latu. Tātad viss kārtībā!

Tikai pensija ir samazināta, jo, salīdzinot 2010. gada februāri ar 2011. gada februāri, par tiem pašiem 180 latiem, var nopirkt par 4% mazāk preču un pakalpojumu. Šā gada februārī vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri, bija par 4,0% augstāks, bet preču cenas gada laikā pieauga par 5,7%. Rīgas pensionārs 2011. gada martā pēc siltuma un elektrības rēķina nomaksas varēs nopirkt par 10–15% mazāk preču nekā pērn.

Tātad, ja mēs par pensijām uzskatām nevis naudas daudzumu, ko saņem pensionārs, bet gan preču un pakalpojumu daudzumu, kas ir nopērkams par šo naudu, tad ir jāsecina, ka ir sākusies vērienīga pensiju pabalstu un fiksētu algu samazināšana. Tikai šī samazināšana ir veikta ļoti eleganti. Paceļot PVN likmi, atceļot PVN samazināto likmi elektrībai utt. Inflācija darbojas kā galvenais pensiju griezējs bez konsolidācijas. Zināmu ietekmi uz pensiju samazināšanu atstāja arī globālie procesi, degvielas un pārtikas cenu kāpums.

Viss notiekošais ir tieša un precīza līdzšinējās politikas realizācija. Vispirms, ja mēs noliekam malā Parex melnajā caurumā iepumpēto valsts naudas miljardu, tad arī bez tā Latvijas ekonomika bija ar ļoti lielām problēmām. Latvija patērēja importa preču daudz vairāk nekā spēja nopelnīt, eksportējot savas preces vai pakalpojumus. Atkārtosim elementāru patiesību: Latvija starptautiskajā darba dalīšanā joprojām patērē vairāk preču nekā spēj pati nopelnīt, pat pieskaitot Latvijas darbaspēka eksportā (aizbraucēju) nopelnīto. Tieši šī problēma ir jāatrisina, lai Latvija spētu samaksāt par Parex parādiem un atdot starptautisko aizdevēju kredītus.

Visvienkāršākais un Valūtas fonda ekspertu ieteiktais risinājums bija lata devalvācija, bet pret to iebilda Latvijas Bankas vadība. Latvijas Banka piedāvāja veikt iekšējo devalvāciju – samazināt visas algas un pensijas par lata prognozējamās devalvācijas procentu. Godmaņa un pirmā Dombrovska valdība sparīgi metās samazināt algas un publiskā sektora darbinieku skaitu. Tikai iekšējā devalvācija nav realizēta pilnībā. Dažas privileģētās grupas iemanījās izvairīties no pilnas dalības iekšējā devalvācijā. Savukārt Satversmes tiesa aizliedza iekšējo devalvāciju attiecināt uz pensijām (bet atļāva attiecināt uz bērnu pabalstiem). Tas radīja apmulsumu un problēmu, kā pabeigt atveseļošanas programmu. Risinājums ir ļoti loģisks. Ja pensiju naudas daudzumu Satversmes tiesa mazināt neatļauj, tad ir jāsamazina importa preču daudzums, ko var nopirkt par pensijām un algām. Ja Latvijas Banka neļauj devalvēt latu, bet Satversmes tiesa neļauj mazināt pensijas lieluma skaitlisko izteiksmi latos, tad atliek izmantot inflāciju. Tas arī tika izdarīts – paceļot PVN likmi, atceļot PVN samazināto likmi elektrībai utt. Latvijas maksātspējas problēmu pērn sāka risināt, palielinot inflāciju. Turklāt inflācija šogad augs vēl, jo regulators apstiprināja būtisku Latvenergo tarifu kāpumu.

Inflācijas politika palīdzēs konsolidācijā, jo pie fiksēta valūtas kursa visa inflācija transformēsies kā IKP pieaugumā, bet pie lielāka IKP ir lielāks pieļaujamais skaitliskais budžeta deficīta lielums. Valūtas fonds nosaka pieļaujamo valsts budžeta deficīta lielumu procentos no IKP. Turklāt pat Satversmes tiesai nav varas pār inflāciju. Savukārt valdība var aizslēpties aiz globālām tendencēm, jo pārtika un degviela sadārdzinās arī globālo procesu rezultātā.

Tikai būsim godīgi – 2011. gada inflācija ir valdības politikas iniciēta, kas ir sasummējusies ar globālo inflāciju.