Kamēr Ukrainas revolūcijas aktīvisti publiski vētīja, kurš no barikāžu cīnītājiem ir atbilstošs, bet kurš nederīgs ministru un valsts augstāko ierēdņu posteņiem, tikmēr Ukrainas nomalēs sākās savi maidani. Krimas autonomās republikas parlamenta ēku ieņēma «protestētāju» vienības, bet Ukrainas iekšlietu karaspēks aplenca Simferopoles centru.
Pasaules uzmanība tagad ir pievērsta Krimas pussalai. Krimas jautājums bija visai sāpīga Krievijas un Ukrainas attiecību problēma.
Krimas pussalu Krievijas impērija atkaroja no Turcijas 1774. gadā. Krimas pussala atrodas stratēģiskā vietā, tāpēc 1783. gadā tās labākajā dabīgajā ostā Sevastopolē sāka veidot Krievijas kara flotes bāzi. Ņemot vērā Krimas dienvidu daļas subtropu klimatu, Krievijas imperatori šo vietu izvēlējās par savu ziemas rezidenci. Tolaik un līdz pat 19. gadsimta beigām 90% no visiem Krimas iedzīvotājiem bija tatāri. 20. gadsimta sākumā uz Krimas pilsētām masveidā pārcēlās krievi un citu tautu pārstāvji. Lai gan 20. gadsimta sākumā Krimas tatāri jau bija mazākumā, 1918. gadā tika nodibināta, bet pēc pilsoņu kara izveidota Krimas (tatāru) Autonomā sociālistiskā padomju republika Krievijas Federācijas sastāvā. Otrā pasaules kara laikā Krimas tatāri tika apsūdzēti sadarbībā ar vācu iebrucējiem, un 1944. gada maijā uz Vidusāziju tika deportēti pilnīgi visi Krimas tatāri. 1944. gada jūnijā no Krimas uz Vidusāziju deportēja arī visus armēņus, grieķus un bulgārus. Līdz pat PSRS sabrukumam tatāriem bija liegts apmesties uz dzīvesvietu dzimtenē. Deportēto tautu vietā tika izmitināti ukraiņi un krievi. 1945. gadā Krima tika pārveidota no autonomās republikas par vienkāršu Krievijas Federācijas apgabalu.
Savukārt 1954. gada februārī PSRS kompartijas vadība uzdāvināja Krimas apgabalu Ukrainai. Kad PSRS sabruka, Krimas statusa noteikšana radīja lokāla kara draudus. Beigu beigās tika ņemts vērā gan tas, ka lielākā daļa Krimas iedzīvotāju ir krievi, gan Krievijas militārās intereses. Krima ieguva plašu autonomiju, bet Sevastopolei tika noteikts īpašs statuss, un šeit joprojām bāzējas Krievijas jūras kara flote Melnajā jūrā.
Šis ir apstāklis, kāpēc Krimas un Sevastopoles jautājumu Krievija uzskata par Ukrainas un Krievijas divpusēja līguma jautājumu, nevis par Ukrainas iekšējo jautājumu.
Krimas notikums atgādina kaut ko līdzīgu antimaidanam.
Kijevas revolūcijas laikā tika notikts princips, ka tie, kas ieņem laukumu pie parlamenta ēkas vai pašu parlamenta ēku, drīkst diktēt noteikumus demokrātiski un likumīgi ievēlētajai valdībai. Tautas sacelšanās vadoņiem ir tiesības izvirzīt ultimātus, noteikt, kādi likumi jāpieņem, kuri no sacelšanās vadoņiem ir jāieceļ atbildīgos amatos, ministru kandidatūras pirms izvirzīšanas ir jāapstiprina maidanā utt. Turklāt pret sacēlušos tautu nedrīkst lietot ieročus arī tajā gadījumā, ja nemieru dalībnieki lieto šaujamieročus. Turklāt ikviens, kurš šaus vai dos pavēli šaut uz nemieru dalībniekiem (pat tad, ja viņi ir bruņoti), tiks pasludināts par janukoviču, izsludināts starptautiskajā meklēšanā un nodots Hāgas starptautiskajam tribunālam. Interesantākais, ka pret Ukrainas jauno demokrātijas formu iebildumus necēla nedz ASV, nedz ES, nedz arī Latvijas valdība un ārlietu resors.
Tagad Krimas galvaspilsētā bruņoti protestētāji ieņem parlamenta un valdības ēkas. Līdz ar to pret viņiem būtu jāizmano tie paši standarti, kā pret Kijevas maidana dalībniekiem.
Pēc būtības Simferopoles «sacelšanās dalībnieki» provocē Ukrainas jauno valdību dot pavēli šaut uz protestētājiem. Ja tas notiks, tad pret jaunās valdības vadītājiem Krievija varēs pieprasīt tādu pašu starptautisko krimināltiesību rīcību kā pret Janukoviča valdību.
Ļoti iespējams, ka Krimas antimaidans ir Krievijai asimetriskā atbilde uz Ukrainas notikumiem.